Ja lasāt šo rakstu, tātad neesat viens no tiem, kas dzērumā, ar vai bez auto ir liktenīgi ieskrējis kokā, neesat viens no tiem, kas pēc zaļumballes kautiņa ir ticis pie aizpampušām acīm vai arī sēž paparžu iedvesmotu STS analīžu gaidās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sākums visai amerikānisks. Taču līgošana (gluži kā vairums tautai svētu svētku) jau kādu laiku ir palikusi par neko vairāk kā reklāmu aplipinātu preci. Mēs visi to zinām. It kā aiz cieņas pret mūsu senču izmeditētajām tradīcijām turpinām dzert alu, meklēt “papardes ziedu”, kurināt saulgriežu uguni,...bet...

Pirms sēdos rakstīt šo rakstu, pārrunāju ar dažiem psiholoģijas un filozofijas ļaudīm Jāņu tematiku. Un viedokļi saskanēja – vairums tautas dēlu un meitu var būt pateicīgi, ka kalendārā ir sarkans datums, kas ne tikai ir brīvdiena, bet arī diena, kad oficiāli ir atļauts “piemesties” un (ne mazāk svarīgi) nodarboties ar bērnu ieņemšanas aktu.

Iespējams, tieši tāpēc Līgo svētkus varam uzskatīt par Tautas Svētkiem Nr. 1.

Ja atceramies vēl nesenos PSRS laikus, kad līgošanai bija vēl viena svarīga nozīme – latviešu sakņu maģiskais spēks, tad atceramies tautas apziņas deficītu – Ziedoņa, Vācieša, Petera, un citu autoru fenomenus, Dzejas un Mākslas dienas, pagrīdes Lieldienu un Ziemassvētku svinēšanu. Šķiet, ka tajā laikā tauta un latvietība bija kas vairāk. Tā izpaudās kā deficīts pēc tautas maģiskā spēka.

Ja vēlamies, lai svētki tiešām nepārvēršas par katastrofu, tad tiem ir jāatrod personīga jēga vai jāmaina prioritātes jēgai. Protams, lai kāds arī tas latvietis nebūtu, svētkos vai bēdās viņš nav iedomājams bez iedzeršanas. Nu ja, bet ar mēru. Senie letiņi esot darījuši tā: ja kāds no jāņubērniem ir bijis pārāk lielā dzērumā, viņš esot siets ar muguru pie ozola, lai mācība būtu.

Rituāls nav iedomājams bez apdullināšanās, kā tas ir pazīstams ne tikai šeit, bet arī citās senās kultūrās. Pārmaiņas nav iedomājamas bez attīrīšanās, vecā sadedzināšanas lecot pāri ugunskuram. Jauna sākums nav nekas cits kā jaunas dzīvības sākums paparžu kulisēs. Un galu galā Jāņi ir cieņa pret mūsu pagātni pinot ozolu vainagus.

Nevis pērkot ar atlaidēm ledusskapjus, kur glabāt “...dara” alus, riepas, ar kurām braukt aplīgot kaimiņus vai noguldot “Jāņu depozītu”.

Šis raksts nav sašutums par to, ka daļa tautas ir degradējusies un nodzērusies. Nē, esmu pārliecināts, ka vairums lasītāju, ja viņiem piedāvātu nolīgot pēc kādām senču tradīcijām, ar prieku to darītu. Sašutums ir par to, cik viegli var mainīties vērtības un cik viegli tās var pazust.

No svētkiem, kas ar rituāliem kontrolē mūsu dziņu tieksmes, mēs esam izveidojuši svētkus, kas dziņas atstāj bezkontrolē, bet rituāliem pielīmē svītrkodu. Savu dziņu kontrole ir pieauguša cilvēka priekšrocība. Šīs dziņas nevar kontrolēt, ja nav izstrādātas personīgās vērtības, kas pamatā aicina mūs būt stipriem.

Jau no agras bērnības atņemot cilvēkam iespēju attīstīt Savu pasauli, mēs radām cilvēku, sabiedrību, kas ir vieglāk kontrolējama, līdz ar to citai daļai sabiedrības ir vieglāk izpausties uz šo radīto cilvēku fona. Tā tas darījās, piemēram, tajos pašos padomju laikos. Tikai toreiz visa šī svešās ideoloģijas uzspiešana bija tik spilgta, ka to bija vieglāk atmaskot un vieglāk izjust deficītu pēc savējās.

Es ticu, ka pašā pamatā līgošanas būtība ir uzvarēt kādas iekšējas bailes. Jā, jā, tas jau notiek – “šmigā” pie stūres vai kapelas pavadījumā kādam “sadodot pa tauri”. Taču nejauksim šo bērnišķīgo bravūru ar spēka izjūtu.

Domājams, ka dzīvesprieks un radošais process ir labākais veids kā uzvarēt bailes. Un līgojot tas viss ir. Izjūtas, kas saistās ar Jāņiem, manā skatījumā ir pazaudējušas saiti ar pašu jāņubērnu. Tās ir pazaudējušas spēju uz pārmaiņām, jo mūsdienu cilvēkam svarīgāk ir meklēt nomierinājumu, nevis apmierinājumu. Tās ir citas bailes, ar kurām mums ir jācīnās. Un šo baiļu struktūra jau paredz arī veidu kā tās novērst. “Pērciet mūsu alu un jūs nolīgosiet jautrāk par citiem!”

“Modernā” pasaule nepazīst līgošanu, taču tā lieliski zina kā to izmantot.

Pats smieklīgākais, ka vairums cilvēku apzinās savu pakļaušanos “pareizajām” vērtībām”. Šie cilvēki turpina krist nomierinājumos uzskatot, ka tie ir apmierinājumi. Un galu galā neko nedara, lai tas viss viņus “neapēstu”.

Ja uzskatām, ka Jāņu svinēšana ir jauna posma sākums, tad par aprakstītā cilvēka līgošanu var teikt, ka tā ir iepriekšējā pastiprinājums.

Taču es ticu, ka šī neapmierinātība ir par mazāko daļu mūsu tautiešu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form