"Latvijas prostitūtu pakalpojumu zemās cenas liecina, ka ekonomiskā krīze Latvijā ne tuvu vēl nav beigusies, uzskata ekonomisko ziņu aģentūras Bloomberg komentētājs Metjū Lins. Komentētājs savā rakstā atmet tradicionālos makroekonomiskā stāvokļa rādītājus – tirdzniecības statistiku, centrālo banku rezerves un mājokļu tirgus datus –, iesakot tā vietā vērtēt divus alternatīvus rādītājus – ārlaulības sakarus un prostitūtu pakalpojumu cenas. Šos divus rādītājus kā uzticamus ekonomiskās situācijas indikatorus nesen piedāvājuši ekonomisti, norādot, ka cilvēku "dzīvnieciskās tieksmes" spēlē lomu biznesa aktivitāšu ciklos."
LETA, 2009. gada 2. jūnijā

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Naudas turēšana vai pat aplūkošana spēj mazināt gan fiziskās sāpes, gan
sociālās atstumtības sajūtu, liecina Ķīnas un ASV psihologu pētījums. Zinātnieki norāda, ka šis pētījums attēlo naudas patieso vērtību un ar to saistīto cilvēku sociālo uzvedību."
Delfi, 2009. gada 18. maijā

Laikam jau mūsdienu ekonomikas zinātnei un sabiedrībai neklājas viegli, ja valsts attīstības prognozēm labākais indikators šķiet ielasmeitu stundas cenas aptaujas. Vienmēr nav bijis tik bēdīgi. Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēkiem bija pārliecība par negrozāmiem dabā un sabiedrībā valdošiem likumiem, kurus tikai jāatklāj, lai tie vestu pie skaidra progresa un zinātniski paredzamas attīstības. Inženierim Vilfredo Pareto, izstrādājot matemātikas vienādojumus, kas apraksta birstošu akmeņu kustību, ienāca prātā, ka cenas ekonomikā ir gluži kā tādi ripojoši akmentiņi, kas, izkustināti no līdzsvara, paripo un nonāk jaunā miera stāvoklī. Prom neskaidrie un pretrunīgie sociālās filozofijas spriedelējumi! – apgādāta ar labi izstrādātu, no kalnrūpniecības pārņemtu matemātikas aparātu, dzima mūsdienu ekonomikas zinātne.

Pareto uzsāktajai matemātikas revolūcijai ekonomikā bija vēl viena blakusparādība. Akmentiņi birstot izveido simetrisku ieapaļu kaudzīti ar vienu virsotni augšā jeb, citiem vārdiem sakot, tie izkārtojas saskaņā ar normālo sadalījumu. Šis pieņēmums ļāva ekonomistiem pārņemt astronomu lietoto mazāko kvadrātu matemātisko metodi ekonomisko procesu līkņu salīdzināšanai, paverot ceļu savstarpēju cēloņseku sakarību jeb korelācijas matemātiskiem pierādījumiem. Nu varēja ar aprēķiniem pierādīt, kā, teiksim, cenas paaugstināšana samazina pieprasījumu.

Bet kā tirgus zina, kur ir līknes augšējais punkts, kāda ir pareizā cena? Ekonomistu ideja bija, ka daudzi cilvēki kopā nekad nekļūdīsies. Tas ir kā pajautāt zālei spēlē "Vai gribi būt miljonārs?". Lielākā daļa cilvēku domās pareizi. Zināms, brīžiem jau cenas svārstās, tomēr beigu beigās, ja arī cenas novirzīsies no pūļa objektīvi racionāli izsvērtā, maksimāli ideālu tautsaimniecības izkārtojumu panākošā līdzsvara punkta, tad tā būs tikai nejauša novirze. Un kurš gan ir uzklausījis vēl vairāk situācijas izklāstu no visdažādāko slāņu cilvēkiem, vairākas reizes dienā, kā kārtīga ielasmeita? Post coitus cilvēki esot visatklātākie. Skaidrs, ka viņa ir kvintesenciāla pūļa gudrības iemiesotāja, kas vislabāk zina, kas mūs gaida rīt. Bloomberg komentētāja Lina kunga izvēle indeksa avotam tādējādi ir skaidra un pamatota.

Zinot, ka ekonomika vienmēr tiecas uz objektīvu līdzsvaru, ekonomisti Mērtons, Bleks un Šols, pievienojot iepriekšējam nedaudz matemātikas, kas apraksta nejauši krītoša metamā kauliņa rezultāta uzkrišanas varbūtību, izveidoja formulu, kas aprēķināja skaitliskās varbūtības vērtību, kāda piemīt cenas nejaušai novirzei no ideāla.

Līdz ar to ekonomistiem sāka šķist, ka nu viss ir aprēķināms un kontrolējams. Varēja iestāties pārticīgie deviņdesmitie, kad bagātība auga, ekonomika lieki nesvārstījās un valdīja zināma pelnīta nozares pašapmierinātība, iepriekšējo gadu nejēdzības bija apvaldītas – nu bija vienkārši jāpelna nauda. Brīvais tirgus un tā skaidrais, matemātiskais cenu noteikšanas mehānisms kļuva par ekonomistu mantru.

Matemātikas maģija ekonomistiem drīz vien ļoti iepatikās. Patiesi, ja process ir aprakstāms ar formulu, tad noteikti tas ir pareizi izdomāts. Jo formula ir garāka un sarežģītāka, jo vairāk baiļu izgāzties tā iedveš ikvienam potenciālam apšaubītājam un bijības lajam. Šodien cerību uz sekmīgu disertācijas aizstāvēšanu tautsaimniecībā ir maz, ja darbs nebūs piebārstīts ar garām formulām, regresijas un korelācijas aplēsumiem un matemātisku hipotēzes pierādījumu.
Un tomēr, kaut kas skaistajā loģikas pilī nebija kārtībā. Mērtona kungs un viņa kolēģi pēc īsa slavas, naudas un Nobela prēmijas spozmes apvīta laika Volstrītā bankrotēja, jo izsmalcinātais modelis nespēja paredzēt Āzijas krīzes radīto seku ietekmi uz viņu vadītā fonda vērtspapīru cenām, kuras neracionāli un neatbilstoši varbūtības teorijai nokrita pārāk zemu. Tas gan netraucēja bankām un citām finanšu institūcijām turpināt šī modeļa plašu izmantošanu. Izmantojot Bleka–Šola formulu, tika radīti arvien sarežģītāki vērtspapīri ar šķietami arvien drošāk zināmu cenu. Negaidīti nu jau vispasaules krīze neracionāli un neatbilstoši varbūtības teorijai vēlreiz satrieca uzbūvēto.

Tradicionālās teorijas modifikācija saka, ka vaina ir cilvēkos – tie nav pilnīgi racionālas būtnes. Tverskis un Kānemans pagājušā gadsimta beigās attīstīja biheiviorālo ekonomiku, kas parādīja, ka cilvēks nav spējīgs pareizi novērtēt varbūtību. Ja lietas ir attīstījušās labi, viņš slieksies uzskatīt, ka arī nākotnē tas tā turpināsies mūžīgi, kaut dzīves pieredzei un visai vēsturei taču vajadzētu vēstīt, ka pēc kāpuma nāks kritums. Tā nu cilvēku uztveres īpatnība veicina ekscesus. Ķīniešu zinātnieku atklājums, ka nauda nostiprina pašpārliecinātību, izskaidro, kāpēc gudrie bankās bija tik droši, ka apšaubāmie vērtspapīri vai kredītu burbulis ir labs un saprotams ieguldījums. Pašu lielās algas, biroju debesskrāpja spozme, lielā nauda un brīnišķīgā peļņa pārliecināja triljonu spēles dalībnieku, ka viss ir kārtībā. Izrādās, cilvēks nav metamais kauliņš vai akmentiņš, bet būtne, kas jūtu iespaidā var rīkoties visai neprātīgi.

Vēl vienu uzbrukumu skaistajai ekonomikas teorijas pilij, šoreiz no matemātikas frontes, veica Benuā Mandelbrots. Izrādās, lielākoties ekonomiskie procesi nemaz neizkārtojas normālā sadalījumā, kā tādas akmeņu kaudzītes, – kā bija pieņēmis Pareto. Mandelbrots parādīja, ka lielu daļu cenu un ekonomisko procesu apraksta pavisam cits, pakāpes sadalījums. Standarta teorijas normālais sadalījums paredzētu, ka lielākā bagātības daļa pieder daudziem vidusšķiras cilvēkiem, ļoti bagāto un ļoti nabago ir maz. Diemžēl sabiedrībā vienmēr ir daži ārkārtīgi bagāti cilvēki, kas kontrolē lielāko daļu bagātības, un vienlaikus liels skaits nabago – tipisks pakāpes sadalījuma izkārtojums. Tas nozīmēja, ka Pareto iesāktā un daudzu citu turpinātā teorija ir kļūdaina pašos pamatos. Bleka–Šola formula atnesa postu tās izgudrotājiem un nu jau visai globālajai ekonomikai tāpēc, ka tā ir vienkārši nepielietojama cenu noteikšanai. Mazāko kvadrātu metodes lietojums matemātiskiem hipotēžu pierādījumiem tautsaimniecībā lielākoties ir jāapšauba, jo gluži vienkārši sabiedrība ir citāda un tāpēc nav mērāma ar šo pieeju. Ekonomikas aprakstam būtu jālieto cita, fraktāļu matemātika. Viena nelaime – tajā nav metožu korelācijas aprēķiniem – līdz ar to nozarei tiek atņemts vieglu un šķietami drošu pieradījumu kruķis.

Ne jau vienmēr ekonomika bijusi tik matemātiski skaidra, un ne jau visi tic maģiskajai formulu burvībai. Brīvā tirgus teorijas pamatlicējs Ādams Smits bija morāles filozofs, ne matemātiķis. Mūsdienu makroekonomikas pamatlicējs Džons Meinards Keinss par ekonomikas teoriju nemaldību teicis: "Zem katras ar pulētu koku apdarinātā valdes kabinetā izklāstītās teorijas spožās virsmas glūn dzīvnieciska neziņa." Citiem vārdiem, teorijas ekonomikā ir labas un vajadzīgas, tomēr mēs nekad nezinām to robežas. Tās var kalpot par labu metaforu, palīdzot izprast notiekošo, bet ne kā absolūtā patiesība, kas noteikti piepildīsies. Matemātiskās ekonomikas teorijas, paņemtas no primitīviem 19. gadsimta priekšstatiem, neapraksta mūsdienu sarežģīto un daudzslāņaino ekonomiku. Nesen izdotajā grāmatā "Dzīvnieciskie instinkti: kā cilvēku psiholoģija vada ekonomiku un kāpēc tas ir svarīgi globālajam kapitālismam" Nobela prēmijas laureāti Akerlofs un Šillers saka – Keinsa teorija bez dziļas neziņas tās centrā ir bezjēdzīga. Jā, ekonomikā veidojas tirgus cenas un jā, to veidošanos var aprakstīt ar pieprasījuma piedāvājuma līknēm, tikai atceroties, ka jebkurā brīdī viss var kardināli izmainīties neaprēķināmā veidā.

Kā uzņēmējs es varu uzburt diezgan skaistas prezentācijas ar nākotnes naudas plūsmu, bet vai tās piepildīsies? Es nezinu. Vai rīt pūlim nelabpatiks domāt citādi? Es nezinu. Kā gada laikā Latvija var nokļūt no pārspīlēta optimisma līdz ne mazāk pārspīlētai neticībai un pesimismam? Matemātika to neparedz. Diemžēl mūsdienu augstskolu ekonomikas mācību grāmatās nav vietas neziņai. Pārstrādāta, pielāgota un pieradināta Keinsa teorija ir pārvērsta glītās IS–LM līknēs jeb, izsakoties Haimana Minska vārdiem, tā ir bastardizēta, vēlākiem sekotājiem un populāru mācību grāmatu autoriem cenšoties radīt drošu, matemātiski pierādāmu zinātni. Atmetot neziņu, bastardizēti ir arī bankās strādājošo, pie uzmundrinošām finanšu formulām pieradušo ekonomistu pareģojumi. Tam pievienojot lielas naudas sniegto pašpārliecinātību, kļūst skaidrāks, kāpēc daži saredz sevi kā īsto stabilitātes garantu un savu darbību kā galveno asi, ap ko viss griežas.

Par nemaldīgu überekonomistu ilgi uzskatītais ASV Centrālās bankas bijušais vadītājs Alans Grīnspens nesen atvainojās amerikāņu tautai par nodarīto postu un atzinās, ka vairs netic tirgus nemaldībai. Arī mums būtu laiks pieaugt un skaidrām acīm pajautāt sev, kāpēc Latvijā ir tik ārkārtīgi dziļa krīze? Un kā, piemēram, Dienvidkoreja pēdējos divdesmit gados ir tik sekmīgi attīstījusies, kamēr mēs no dziļas krīzes nonākam nākošajā dziļajā krīzē? Daļa no atbildes ir pārdomāt tirgus nozīmi ekonomikas attīstībā. Neskaidrība tirgū nozīmē, ka uzņēmējiem vajag daudz lielāku potenciālo peļņu, pirms tie sāks investīcijas, īpaši ražojošās nozarēs. Tāpēc valstij ir jārūpējas par skaidrām konkurences priekšrocībām, kas ļautu pārvarēt risku un neziņu. Latvijas līdzšinējā ekonomikas prakse ir cita: mēs uzsvaru esam likuši uz paredzamām finansēm – cietu latu kā ekonomikas attīstības garantu un paļaujoties, ka tirgus un cilvēku racionālās izvēles tālāk visu izdarīs pašas. Skaidrajai monetārajai politikai uzņēmējiem bija jāatļauj precīzi aprēķināt investīcijas, šādi veicinot ieguldījumus un izaugsmi. Acīmredzot, precīzi aprēķini bija iespējami tikai nekustamā īpašuma un banku nozarēs, tāpēc rūpniecība, atstāta bez drošību radošas cenu priekšrocību rezerves un skaidras un nemainīgas neziņu kliedējošas valsts atbalsta politikas, neattīstījās. Koreja un citas valstis, kas šajā laikā attīstījās sekmīgi, pielietoja plašus valsts atbalsta mehānismus. Acīmredzami, ka standarta mācību grāmatu ekonomikas teorijas Latvijā ir izgāzušās. Tagad laiks sākt diskusiju par to, kā pārvarēt neziņu, kas traucē attīstībai.

Bet ko darīt Lina kungam šādas neziņas apstākļos, vai turpināt iesākto darbu pie vispasaules ielasmeitu cenu indeksa izstrādes? Nu, īsti jau nav zināms, vai tam ir jēga, bet, ja Lina kungs no tā var gūt baudu – jāturpina. Vispārējas neziņas apstākļos var arī noderēt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form