Inflācija tradicionāli tiek uztverta kā negatīva ekonomiskā parādība, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju. Zinot, ka 2005.gadā inflācija bija īpaši augsta, un atceroties sabiedrībā iesakņojušos stereotipu par tās negatīvo ietekmi uz pirktspēju, daudzi droši vien ar izbrīnu vēroja nevaldāmo pirmssvētku iepirkšanās drudzi Rīgas un citu pilsētu lielveikalos. Kur cilvēki ņem naudu dāvanu kalniem apstākļos, kad valstī strauji kāpj cenas? Šķietami paradoksāli, bet tieši ar inflāciju saistīti ekonomiskie procesi nodrošina, ka iedzīvotājiem ir vairāk naudas preču iepirkumam.

Kas rada inflāciju?

Inflāciju vienmēr rada naudas daudzuma pieaugums. Strauji pieaugot iedzīvotāju un uzņēmēju rīcībā esošajam naudas daudzumam, pieaug cenas. Šī raksta mērķis ir parādīt kādās preču un pakalpojumu grupās tā vērojama un kāpēc, kā naudas masas pieauguma radītie ekonomiskie procesi Latvijas īpašajā situācijā padara mūs visus bagātākus, un – ka inflācija Latvijā it tikpat neizbēgama kā pavasara lietus.

Inflācija ilgtermiņā notiek tikai pakalpojumu sektorā. Sekojot ikmēneša cenu izmaiņas biļeteniem var sareibt galva – degvielas cenas te kāpj te krīt, te inflāciju nosaka maizes cenu kāpums, te dārzeņu cenu kritums. Daudz labāk tendences var saskatīt no attāluma. Aplūkojot izmaiņas pēdējo piecu gadu garumā redzams, ka precēm cenas visu laiku samazinās vai kāpj lēnāk par kopējo inflāciju, kamēr pakalpojumus pērkam aizvien dārgāk un dārgāk.

Salīdzinot ar 2000. gadu Latvijā visstraujāk (par 53,8 procentiem) pieaugušas cenas frizētavās un visstraujāk kritušās( -49%) telefona aparātiem. Kāpēc? Iespējams, ka inflācijas izpratnes patiesā atslēga lielākoties meklējama objektīvās preču pašizmaksas izmaiņās (piedāvājuma noteikta inflācija).

Raksta pirmajā daļā aplūkosim iemeslus preču cenu mazajai inflācijai. Turpinājumā tiks parādīts, kādēļ strauji kāpj pakalpojumu cenas.

Kāpēc nav vērojama preču cenu inflācija

Mūsdienu pasaule, arī Latvija, piedzīvo globalizāciju. Uzņēmuma līmenī tas nozīmē, ka konkurenti ir atrodami ne tikai pašu valstī, tie var piegādāt savus ražojumus no jebkuras pasaules malas un cenas vietējā tirgū nosaka preču cenas ārvalstīs (3),(4). Latvija nenosaka preču cenas, Latvija ir preču “cenu ņēmējs”.

Rūpniecības preču – mājokļa iekārtošanas, apģērbu un apavu gada vidējā inflācija pēdējo piecu gadu laikā ir bijusi tikai 2 procenti gadā. Video un audio aparatūras cenas kopš 2000. gada ir kritušās par 30 procentiem. Šādu cenu maiņu nevar saukt par draudīgu inflāciju, līdz ar to var secināt, ka arī Latvijā rūpniecības preču cenas nosaka pieprasījums un piedāvājums pasaules, ne vietējā tirgū. Vienīgā preču grupa, kuras cenas ir pieaugušas daudz straujāk par inflāciju ir pārtikas preces. Pārtikas cenas izlīdzinās ar Eiropas Savienības Vienotās Lauksaimniecības politikas noteiktajām augstajām cenām. Šī inflācija beidzot zemniekiem rada iespēju saņemt puslīdz godīgu atlīdzību par saražoto pienu un graudiem un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Latvijā pārtikas cenas pieaug īpaši strauji, jo sākotnēji tās bija zemākas, kā citur Baltijā(5).

Transporta izdevumi un kvalitātes iespaids uz inflāciju

Strauji ir auguši arī transporta izdevumi. No vienas puses, tas ir saistīts ar pieaugošajām naftas cenām (+38% pret 2000. gadu). Tomēr interesanti, ka CSP transporta izmaksu aprēķinā iekļauj arī transportlīdzekļu cenu pieaugumu. Pārsteidzoši, bet transporta līdzekļu cenas, salīdzinot ar 2000. gadu, ir pieaugušas par 24 procentiem – straujāk, ka citām rūpniecības precēm (1). Vai tiešām auto tirdzniecībā ir vismazākā konkurence? Šķiet, ka šeit cenu kāpumu izskaidro kvalitātes pieaugums. Uz ielas vērojamais autoparks ir ne tikai daudz plašāks kā 2000. gadā, bet arī visumā jaunāks. CSP cenu aprēķinā ik gadu ņem vērā patēriņa struktūru. No sākuma statistiķi izpēta, kādus auto šajā brīdī pērk. Tad tiek noskaidrota šo auto vidējā cena un tā tiek salīdzināta ar iepriekšējā periodā patērēto auto vidējo cenu. Tā kā Latvijā autoparks kļūst jaunāks, tā vidējā cena, protams, kāpj. Statistiķiem ir grūti izvērtēt un izteikt skaitliski izmaiņas kvalitātē. Tādēļ pieaugot patēriņa kvalitātei tie vienkārši reģistrē inflāciju.

Lata kursa pret eiro noteikta inflācija

Tomēr ir jāatzīst, ka pēdējā gada laikā rūpniecības preču cenas ir pieaugušas nedaudz straujāk, kā ierasts iepriekšējos gados. To noteica izmaiņas lata vērtībā. Ikvienas importētas preces cenu latos nosaka ražotāja cena ražotāja valsts valūtā un lata maiņas kurss.

Tā kā Latvijas galvenais tirdzniecības partneris ir Eiropas Savienība, tad nepārsteidz, ka laikā periodā starp 1999. un 2004. gadu viena procenta punkta izmaiņas EUR/Ls kursā mainīja cenas Latvijā par pusprocentu, izmaiņām notiekot ar pusgada novēlošanos (5). 2005. gada 1. janvārī lats tika cieti piesaistīts eiro, nosakot Ls/EUR kursu 0,702 Lati par vienu eiro. Vidēji 2004. gadā eiro maksāja tikai 0,66 latus, tātad Lata vērtība attiecībā pret eiro 2004. gada novembrī-decembrī vien kritās par 6 procentiem. Lata devalvācija noteica, ka 2005. gadā rūpniecības precēm cenas pieauga ātrāk kā iepriekšējos gados un ātrāk kā kaimiņvalstīs, kuru valūtas bija piesaistītas eiro jau agrāk.

Vienlaikus zemajam valūtas kursam bija arī pozitīva iezīme – Latvijas preces ES tirgos kļuva lētākas un līdz ar to konkurētspējīgākas – eksports šogad pirmo reizi pēc ilgiem gadiem aug straujāk kā imports.

Pateicoties labajiem eksporta rādītājiem, arvien plašāk pieejamajiem kredītiem un izglītotajam un čaklajam darbaspēkam, rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, pakalpojumu sniegšana pieaug, turklāt straujāk, kā pieaug nodarbināto skaits, citiem vārdiem, aug darba ražība uz vienu strādājošo.

Pakalpojumu cenu inflāciju nosaka Balasas-Samuelsona efekts

Precēm, kuras var brīvi tirgot pār valstu robežām, cena ir visur aptuveni līdzīga. Tomēr pakalpojumus nevar tik vienkārši pārdot pār robežām, tādēļ to cenas dažādās valstīs stipri atšķiras, turklāt valstīs ar augstāku dzīves standartu pakalpojumu cenas vienmēr ir augstākas.

Atšķirības dažādu valstu dzīves un algu līmeņos nosaka vidējā darba ražība. Inženieris Volvo rūpnīcā Zviedrijā rada daudz lielāku pievienoto vērtību un ir tādejādi ražīgāks nekā viņa kolēģis kādā nelielā un vienkāršā Latvijas ražotnē, tāpēc zviedru mašīnbūves uzņēmums var viņam maksāt lielu algu un tomēr pelnīt.

Vienlaikus ir daudzi amati, kuros atšķirības darba ražīgumā nav vērojamas. Hamburgeru tinējs Zviedrijas McDonald’s būs tikpat ražīgs (mērot ražību ietītos hamburgeros/stundā), kā viņa kolēģis Rīgā. Neraugoties uz to, Gēteborgas hamburgeru tinējs saņems algu, kas būs samērojama ar ražīgo augsti automatizētās rūpnīcas strādnieka algu un tādēļ krietni augstāka par rīdzinieka algu. Pie vienāda darba ražīguma spiests maksāt lielāku algu, Gēteborgas McDonald’s noteiks augstāku izstrādājuma cenu.

Ja pieaug algas rūpniecībā, preču cenas paliek nemainīgas, jo tās nosaka pasaules tirgus. Pakalpojumu sfērā, kur darba ražība nav būtiski uzlabojama, lielākas algas nozīmē lielākas pakalpojuma cenas. Tā rodas inflācija pakalpojumu sfērā. Šo ekonomikas likumsakarību sauc par Balasas – Samuelsona efektu un tas nosaka, ka pakalpojumu cenu inflācija Latvijā turpināsies. Pētījumi Centrāleiropā – kur izaugsme nekad nav bijusi tik ātra, kā Latvijā, rāda, ka Balasas – Samuelsona efekts ietekmē 2 līdz 4 procentpunktiem inflācijas (7). Latvijā, kur iekšzemes kopprodukta pieaugums uz vienu iedzīvotāju trešajā ceturksnī jau sasniedza 12 procentus, šim iespaidam ir jābūt lielākam.

Balasas – Samuelsona efekts izskaidro atšķirības pakalpojumu cenās arī starp bagātākiem un nabagākiem Latvijas rajoniem. Pusdienas Ludzā patlaban ir lētas, bet ja tur notiks ekonomiskā izaugsme, to cena, un līdz ar to inflācija, pieaugs, jo ludzēnieši vairs nestrādās vietējā restorānā par minimālo algu. Šāda inflācija būs tikai apsveicama. Statistika liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā visstraujāk, par 53,8 procentiem, pieaugusi samaksa par frizētavu sniegtajiem pakalpojumiem – apgriezto galvu/stundā skaits nav uzlabojams.

Nozares, kurās Latvijā vērojams visstraujākais cenu pieaugums ir veselības aizsardzība, izglītība un restorānu bizness – sfēras, kur nav iespējami darba ražības uzlabojumi.

Lai arī kopējā piecu gadu inflācija ir bijusi 23,8 procenti, kopējais darba algas pieaugums, salīdzinot ar 2000. gadu, ir 65,6 procenti. Var jau runāt par konkurences palielināšanas nozīmi inflācijas ierobežošanā, tomēr pat visasāk konkurējošie uzņēmēji sfērās ar mazām iespējām ražības pieaugumam nespēs noturēt sava pakalpojuma cenu, nepaaugstinot to laikā, kad darbaspēka izmaksas tik strauji pieaug.

Cenu līmenis un inflācijas nākotnes potenciāls

Vai Latvijai būtu jāuztraucas, ka mūsu cenas pieaug pārāk strauji? Lai to noskaidrotu jāzina, vai kopējais cenu līmenis Latvijā ir augstāks vai zemāks par kaimiņvalstīs un citur Eiropā vērojamo. Izrādās, ka Latvijas vidējās cenas ir zemākās Eiropas Savienībā. Balasas – Samuelsona efekts nosaka, ka pieaugot valsts labklājībai neizbēgami pieaugs pakalpojumu cenas un kopumā var sagaidīt, ka tās kļūs aptuveni vienādas ar līdzīgu pakalpojumu cenām līdzvērtīgas pārticības valstīs. Vienkāršojot var teikt, ka mūs no Igaunijas līmeņa šķir 15 inflācijas procentpunkti, no ASV 110, bet Zviedrijas - 140 procenti. Ja Igaunijas šā gada līmeni noķersim divos gados, inflācijai Latvijā vajadzētu būt 7,5 procentiem gadā. Valdība vēlas Eiropas vidējo līmeni sasniegt 15 gados. Tā kā cenas Eiropā ir vidēji 2,5 reizes lielākas, tad ikgadējai Latvijas inflācijai pie šāda izaugsmes tempa būtu jābūt 7 procenti gadā. Šāda izlīdzinošā inflācija ir dabiska un apsveicama, tā vienkārši liecina par dzīves līmeņa kāpumu – to rada darba algu pieaugums. Jo straujāk attīstīsies Latvija, jo ātrāk tā noķers un apsteigs citas valstis, jo straujāk augs inflācija.

Darba algu kāpums izpaužas kā inflācija tikai tādēļ, ka lata kurss ir cieši piesaistīts eiro. Ja lats būtu brīvi peldoša valūta, tad Balasas – Samuelsona efekts varētu izpausties kā maiņas kursa vērtības pieaugums un inflācija būtu zema.

Inflācija un ekonomiskā vienlīdzība

Interesanti, ka ASV cenas ir zemākas, kā citās attīstītajās valstīs. Tam ir vairāki iemesli, to starpā nozīmīga loma ir ekonomiskajai nevienlīdzībai. Tā kā ir pieejams lēts imigrantu un neizglītotu pamatiedzīvotāju darbaspēks, pakalpojumu cenas ir zemas. Imigrantiem pakāpjoties uz augšu pa karjeras kāpnēm to vietā stājas atkal jauni, nodrošinot zemu pašizmaksu pakalpojumu sfērā. Zviedrijā nebūtu pieļaujama tāda ekspluatācija, kā Amerikas WalMart veikalos, kur cilvēki saņem tikai 6,25 $ stundā un nedrīkst pat lāgā pusdienas paēst. Tomēr maksājot zemas algas un izkalpinot līdz pēdējam, ir iespējams nodrošināt mazu pašizmaksu, tāpēc daudzas cenas ASV ir zemas. Latvija ir izlēmusi atteikties no imigrācijas, tāpēc var sagaidīt, ka ar laiku mūsu cenas būs augstākas, kā ASV un vairāk līdzināsies Rietumeiropas vai Japānas cenām. Tas būs ļoti labi, jo nodrošinās, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī vienkāršā darba darītājiem, būs pienācīgs dzīves līmenis. Sabiedrības vidusslāņa īstermiņa bagātība uz imigrantu rēķina beidzas ar nemieriem Parīzes vai Losandželosas garā. Savukārt to, ka izaugsme ir iespējama arī maksājot visiem lielas algas, parāda Ziemeļvalstis.

Kā inflācija palīdz pirkt vairāk preču

Var sacīt, ka inflācija padara visus Latvijas iedzīvotājus pirktspējīgākus. Latvijas lata maiņas kurss pret Eiro ir stingri nemainīgi noteikts – 0,702 Ls par 1 eiro. Inflācijas rezultātā pieaugot latos izteiktajās algas, vienlaikus preču cenas nemainās, tātad iedzīvotāji var atļauties vairāk preču.

Mūsu iekšzemes kopprodukta pieaugums ir grandiozs, jau izteikts latos. Mērot eiro tas ir vēl lielāks – pat līdz 18,5 procentiem ceturksnī. Tātad Latvijas iedzīvotāji var atļauties par 18,5 procentiem vairāk preču – un Latvijas iedzīvotāji aptuveni tik daudz vairāk preču šogad arī iegādājās (1).

Kam ir izdevīga inflācija?

Inflācija pie fiksēta valūtas kursa ir īpaši izdevīga preču importētājiem un ikvienam iedzīvotājam, kura ienākumi palielinās. Preču cenas nepieaug, kamēr algas aug, tātad katrs iedzīvotājs var atļauties vairāk preču.

Inflācija ir īpaši neizdevīga ražotājiem ar zemu un grūti paaugstināmu darba ražību un lielu darbaspēka īpatsvaru pašizmaksā nozarēs, kuras savus izstrādājumus pārdod ārvalstīs. Algas, kuras, izteiktas eiro, pieaug par 18 procentiem, būtiski palielina pašizmaksu. Nav brīnums, ka apģērbu šūšanas nozares eksportam šogad niecīgs pieaugums.

Uz darbietilpīgu vietējo pakalpojumu sniedzējiem inflācija neatstāj nekādu iespaidu – viņi vienkārši paaugstina sava pakalpojuma cenas un izmaksā lielākas algas saviem darbiniekiem. Ražotājiem vai pakalpojumu sniedzējiem ar augstu darba ražību darba algu kāpums būtiski nemaina pašizmaksu. Šādi uzņēmumi priecājas par lielākām algām, jo tās nodrošina, ka labākie, ražīgākie strādnieki nedodas uz Īriju.

Māstrihtas kritēriju neiespējamība

Lai Eiro ieviešana neaizkavētos, Latvijai ir jāizskaidro Eiropas Centrālajai Bankai mūsu situācija un jāpieprasa izņēmums inflācijas kritērijam, jo mūsu inflāciju nerada slikta valdības politika, bet gan gluži otrādi – ārkārtīgi sekmīga saimnieciskā attīstība, darba ražības un algu pieaugums pie fiksēta valūtas kursa. Lai sarunu pozīcija ar ECB būtu labāka, pilnībā jānovērš tradicionālie izskaidrojumi inflācijai, tādi kā budžeta deficīts, bet Latvijas Bankai vēl jāpalielina banku obligāto rezervju līmenis, varbūt pat līdz Igaunijas 12 procentiem.

Savukārt, pateicoties Balasas – Samuelsona efektam un augot darba ražīgumam, inflācija Latvijā turpināsies arī pēc eiro ieviešanas, gluži kā augsti ražīgajā (eiro zonā ietilpstošajā) finanšu centrā Luksemburgā, kur šogad inflācija ir 5 procenti. Starp citu, sagaidāms, ka balstoties uz Balasas – Samuelsona efektu, izņēmumu inflācijas kritērijā lūgs arī Igaunija, kuru arī nomoka augstāka inflācija (4,2%), kā vajadzīgs, lai Eiropas Centrālā Banka atļautu pāreju uz eiro (7). Interesanti, ka igauņu krona jau sen ir piesaistīta eiro un lata jaungada devalvācija tai gāja secen, tāpēc inflācija tur ir tīri pakalpojumu un pārtikas cenu dzīta. No Latvijas 7,2 procentiem drošus 3 varam atvēlēt preču inflācijai, kuru radīja lata kursa izmaiņas un – izrādās, ka mūsu pakalpojumu un pārtikas cenu inflācija ir vienāda ar kaimiņvalstī vērojamo – jo arī izaugsmes tempi ir aptuveni līdzīgi. Tā kā 2006. gadā preču inflācija būs minimāla, sagaidāms, ka kopējā inflācija Latvijā būs ap 3 - 4 procentiem. Veiksmes gadījumā tas var būt pietiekami, lai ievērotu Māstrihtas kritērijus un ieviestu eiro paredzētajā termiņā.

Ko var darīt un nedarīt Latvijas Banka

Inflācija ir izmaiņa lata reālajā pirktspējā. Latvijas Banka var arī negaidīt, kamēr ekonomikas procesi paši nostāda valūtu kursus tur, kur tiem jābūt, izmantojot inflāciju. LB var izmainīt lata kursu tieši. Lata vērtības pieaugums samazinātu inflāciju, jo preču cenas latos kristos un, pat pieaugot pakalpojumu cenām, kopējais inflācijas līmenis saglabātos zems.

Straujas izaugsmes apstākļos ir jāizdara izvēle: stabils valūtas kurss vai pakalpojumu cenu inflācija. Ekonomikai izdevīgāka ir stabila valūta un samērīgi paaugstināta inflācija ir cena, ko var atļauties par to maksāt.

Kādi rādītāji ir svarīgi

Lai sasniegtu ilgtspējīgu izaugsmi, Latvijas uzņēmumiem ir jāpelna arī maksājot lielākas algas. Tādēļ ir svarīgi, lai viena strādājošā darba ražība visā ekonomikā kopumā augtu samērīgi ar algas pieaugumu. Ja algas apsteigs kopējo darba ražības pieaugumu, kritīsies uzņēmumu konkurētspēja un izaugsmes tempi mazināsies. Patlaban algas Latvijā ir zemākas, kā valstīs ar salīdzināmu darba ražību.

Latvijas produktivitāte 2002. gadā bija ap 40 procentiem, bet algas tikai 22 procenti no ES 25. Uzņēmumi šādos apstākļos ir īpaši konkurētspējīgi. Var arī teikt, ka pie tik lielas starpības starp ražīgumu un atalgojumu, tie droši spēs izturēt arī algu pieaugumu, kas ir straujāks par ražības pieaugumu. Konkurētspējas krišanos varēsim vērot arī kā eksporta apjoma krišanos, importa un tekošā konta deficīta pieaugumu. Pagaidām par to nekas neliecina, gluži otrādi, eksports pieaug straujāk kā imports, tekošā konta deficīts krītas un importa pieauguma tempi mazinās. Lai noturētu zemo lata kursu, Latvijas Banka šogad ir bijusi spiesta veikt valūtas intervences, uzpērkot ārzemju valūtu 300 miljonu latu apmērā. Tas viss liecina, ka pagaidām cenas Latvijā nav pārsniegušas pieļaujamo līmeni.

Latvijas augsti izglītotais un strādīgais darbaspēks spēs izturēt starptautiskā tirgus konkurenci arī pie lielākām algām. Tomēr, ja vēlamies panākt labus rezultātus ilgstoši, Latvijai, protams, ir jākoncentrējas uz darba ražības paaugstināšanu un rūpniecības un pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību attīstību.

Interesanti, ka Latvijas augstajam darba ražības pieaugumam ir drošs pamats – milzīgas investīcijas. Latvija, Igaunija un Ungārija jau gadiem ilgi investē attīstībā vairāk, kā citas Austrumeiropas valstis. Iespējams, tas daļēji izskaidro mūsu augstos IKP izaugsmes tempus. Šādas investīcijas ir iespējamas arī tādēļ, ka darba algai atvēlētā IKP daļa Latvijā ir viena no zemākajām ES. Uzņēmējiem Latvijā ir jārēķinās, ka visi konkurenti veic lielas investīcijas, tādēļ lai neatpaliktu konkurences cīņā, pašiem jāveic lielas investīcijas. Tas palielina darba ražīgumu un ļauj absorbēt algu pieaugumu bez peļņas apjoma krišanās.

Latvija vēsturiski vienmēr ir bijusi bagātākā Baltijas valsts un viens no bagātākajiem Eiropas reģioniem. Padomju okupācijas un PSRS sabrukuma rezultātā 90. gadu sākumā mēs bankrotējām. Kāda ir starpība starp nabagu un bankrotējušo? Nabags bieži paliek nabadzīgs, bet bankrotējušais parasti atkal atrod ceļu pie bagātības – jo viņam ir saglabājušās iemaņas, kas nodrošina augstu darba ražību. Ņemot vērā darbaspēka kvalitāti, Latvijas tautsaimniecība ir vēl tālu no sava īstenā ilgtermiņa līmeņa, tāpēc arī inflācijas radītais darba algu pieaugums mūsu ekonomiku nebremzē.

Vai inflācija ir laba vai slikta?

Latvijas tautai nav pamata bēdāties par inflācijas ietekmi uz tautsaimniecību, jo visumā, pateicoties inflācijai, lats kļūst stiprāks un, tam nomainoties uz eiro, maciņā pēdējo būs vairāk, nekā tad, ja inflācija būs bijusi zema. Pie jaukas inflācijas un strauja kopprodukta pieauguma mums ir lielas izredzes noķert un apsteigt Poliju un Lietuvu ES valstu bagātības līgā, kuru, kā zināms, aprēķina eiro.

Inflācija nav ne laba, ne slikta. Tā vienkārši ir daļa no valsts attīstības un jo straujāka būs attīstība, jo lielāka inflācija. Brīdī, kad Latvija sasniegs šodienas Zviedrijas līmeni, cenas pakalpojumu sfērā būs kāpušas divas līdz trīs reizes. Labā restorānā Rīgā var nopirkt otro ēdienu par 2-4 Ls, Zviedrijā cena būs 8 Ls. Alus Stokholmas krogā maksā 3 Ls glāzē – Latvijā par šādu naudu sanāktu četras. Zobārstniecība otrpus Baltijas jūrai maksā desmit reizes dārgāk. Ja mūsu izaugsme būs lēna – 3-4 procenti gadā, pieaugošo pakalpojumu cenu ietekme uz ikgadējo inflāciju būs neliela, ja mēs lēkšosim ar ātrumu 8-12 procenti gadā, inflāciju redzēsim lielāku. Ja valsts uzraudzīs, lai nabadzīgo iedzīvotāju grupa īpaši neciestu un savlaicīgi indeksēs pensijas un pabalstus, pati inflācija kā tāda īpašas problēmas iedzīvotājiem neradīs.

Inflācija, kuru izsauca vienreizēja valūtas kursa izmaiņa, beigsies, preču cenām izlīdzsvarojoties ar Eiropas cenām. Pārtikas cenu inflācija pēc vienādošanās ar Eiropas cenām neturpināsies. Inflācija pakalpojumu sfērā turpināsies. Tāpat kā līdz šim, inflācijas līmeni vairāk ietekmēs piedāvājums.

Ceru, ka šis nelielais pētījums parādīja, kā ienākumu pieaugums rada pakalpojumu cenu pieaugumu un kā šāda inflācija Latvijas gadījumā ļauj iegādāties vairāk preču un nodrošināt spožus Ziemassvētkus lielveikalu īpašniekiem un daudziem lielajiem un mazajiem, kas zem eglītes atrada daudz jauku mantiņu.

Inflācija Latvijā faktiski ir lata kursa, tā reālās pirktspējas maiņa. Latvijā gan cenas, gan algas ir zemākas, kā valstīs ar salīdzināmu darba ražību. Ekonomikas likumsakarības nosaka, ka tās pieaugs līdz citu valstu līmenim. Ir tikai divi veidi, kā var notikt cenu un algu izlīdzināšanās: vai nu ar valūtas kursa maiņu, vai pateicoties inflācijai.

Tā kā Latvijas Banka ir izlēmusi nemainīt valūtas kursu, tad inflācija Latvijā turpināsies. Jācer, ka Latvijas iedzīvotāji turpmāk novērtēs inflāciju kā pozitīvu parādību.

-------- (1) Latvijas Statistikas ikmēneša biļetens Nr 10, CSP, Rīga, 2005. (2) Latvijas Statistikas gadagrāmata 2004, CSP, Rīga, 2004. (3) Annual Report, Bank of International Settlements, Basel, 2005. (4) Globalisation and Inflation, The Economist, Oct 20th, 2005 (5) Latvijas Bankas tīmekļa vietne www.bank.lv, (6) Šperberga A., Pranskevičiūtė J., An investigation Into the Dynamics of Inflation in Latvia: A P-star Approach, Stockholm School of Economics in Riga Working Paper, Rīga, Nov 2005 (7) Mihaljek D., Klau M.,The Balassa-Samuelson Effect in Central Europe: a Disaggregated Analysis., Bank of International Settlements Working Papers, Basel, 2003 (7) Flights to Frankfurt, The Economist, Nov 3rd 2005 (8) World in 2006, Economist Intelligence Unit, Londona, 2005. (9) Pasaules Bankas tīmekļa vietne www.worldbank.org (10) Latvijas Statikas gadagrāmata 2005, CSP, Rīga, 2005 (11) Eiropas Centrālās Bankas tīmekļa vietne www.ecb.int (12) Rozenbergs B., “Inflācijas kāpums Latvijā – īslaicīga parādība vai pieprasījuma spiediena risks?”, Averss un Reverss, speciālizlaidums, Latvijas Banka, 2005 (13) Zasova A., “Ienākumi aug sabalansēti ar citiem tautsaimniecības rādītājiem”, Averss un Reverss, Latvijas Banka, 2005/1

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form