Ja par krīzes pārvarēšanu un Latvijas veiksmes stāstu gribat dzirdēt kaut ko slavinošu, noteikti nelieciet runāt bezdarbniekiem. Pašreizējais darba vietu skaits Latvijā, pat ierēķinot neseno situācijas uzlabošanos, ir par 100 000 mazāks nekā tad, kad iestājāmies Eiropas Savienībā 2004. gadā, un par 150 000 mazāks nekā 2008. gadā. Zinot šo statistiku, noteikti nejautājiet arī demogrāfiem, jo atvērtās robežas un ļoti mazie bezdarbnieka pabalsti nozīmē, ka darbu zaudējušie un viņu ģimenes locekļi nu ir pārcēlušies uz Rietumiem vai pazaudējuši darba iemaņas tepat Latvijā. Proti, radies milzīgs zaudējums tautas dzīvajā spēkā un ir izšķērdēti visi līdzekļi, kas reiz bija ieguldīti viņu apmācībā, nemaz nerēķinot to, cik daudz ko jaunu šie simti tūkstoši būtu varējuši radīt, ja būtu strādājuši pilna laika darbu.
Ja tomēr gribat dzirdēt kaut ko pozitīvu, varat pajautāt valdībai, kas pareizi norādīs, ka ekonomikā atkal ir vērojama strauja izaugsme. Tā ir taisnība – salīdzinot ar krīzes zemāko posmu, ekonomika tiešām aug. To var vērot gan pēc kāpjošajiem mazumtirdzniecības preču pārdošanas apmēriem, gan, mērot ar krīzes zemāko punktu, augošā darbavietu skaita. To var vērot arī pēc pakalpojumu sniegšanas apmēriem – restorāni ir pilnāki, un uz Vanšu tilta atkal rītos sastrēgumi. Pieaugums vērojams arī preču eksporta un importa datos, tātad jāsecina, ka strādājam vairāk.
Tomēr vēl arvien Latvijā gadā ražo un patērē mazāk preču un pakalpojumu, mērot gan naudā, gan fiziskos apjomos, nekā pirmskrīzes periodā, un droši vien paies vēl vairāki gadi, līdz mēs sasniegsim iepriekšējos rādītājus, jo īpaši nodarbinātībā, kur, kā jau minēju, mēs neesam pat 2004. gada līmenī.
Latvijas krīzi tīri veiksmīgi ir pārdzīvojuši pensionāri, kas, pateicoties Satversmes tiesas spriedumam, pasargāja savas (niecīgās) pensijas un kļuva relatīvi nedaudz bagātāki, lai arī neviens neņemtos lielāko daļu no viņiem saukt par pārtikušiem.
Noteikti šis bija veiksmes stāsts vairāku lielo banku īpašniekiem, kuriem Latvijas krīzi pārdzīvot ļāva vienkārši pateicīgs gadījums. Ja latvieši būtu pielietojuši, teiksim, Īslandes pieeju, bankas tiktu nacionalizētas. Priecāties var arī šo banku un Parex kreditori, kuri saņēma atpakaļ visu ieguldīto naudu, atšķirībā no, piemēram, Īslandes.
Ja nebūtu ciniski bezdarbniekiem pielīdzināt Latvijas 100 bagātākos cilvēkus, tad "cietuši" ir arī viņi, kam, kā rēķina Lato Lapsa, pirms četriem gadiem piederēja 3,17 miljardi latu, bet nu vairs "tikai" 1,7 miljardi. Arī šo iznākumu noteica mūsu krīzes pārvarēšanas metode – iekšējās devalvācijas pamatideja ir samazināt cenas, lai paaugstinātu eksportētāju konkurētspēju un samazinātu importa preču patēriņu, taču, samazinot cenas, rūk arī uzņēmumu bagātība, jo mazāka cena ir arī uzņēmumiem piederošajam, teiksim, nekustamajam īpašumam, turklāt rūkošas cenas īstermiņā nozīmē lielus zaudējumus, jo pārdošanas cenas krītas, bet pašizmaksa uzņēmumiem saglabājas iepriekšējā līmenī.
Cita lieta, ka pēc brīža, uzņēmumiem pielāgojoties un mainot noieta tirgus no Latvijas uz ārpasauli, zemās cenas ļauj veiksmīgāk nodarboties ar preču eksportu. Tāpēc bagātība atsākt augt. Protams, kapitālismā daži vinnē, citi zaudē. Tomēr vai varētu teikt, ka Latvijas ekonomikā kopumā šobrīd ir vērojama pozitīva attīstība?
Lielākā ekonomikas krīze mūsdienu vēsturē ir Amerikas Lielā depresija, kas ilga no 1929. līdz 1940. gadam. Gluži kā no Latvijas pašlaik, arī no ASV toreiz masveidā izceļoja bezdarba nomāktie ļaudis. Daži atgriezās dzimtenē, vēl citi amerikāņi pārcēlās pat uz PSRS, kur bezdarba nebija, toties bija Gulags, kurā krietnai daļai arī bēgšana no darba trūkuma beidzās. Pēc krasā krituma 1929.–1930. gadā ASV ekonomika nostabilizējās un 1933. gadā sāka strauji augt ar aptuveni šī brīža Latvijas izaugsmes ātrumu, līdz 1937. gadā piedzīvoja vēl vienu krīzi, kas beidzās vēl pēc gada ar izaugsmes atjaunošanos. Tomēr, neraugoties uz 1933.–1937. gada spurtu, mūsdienu ekonomikas vēsturnieku vērtējumā par ekonomikas krīzes laiku pieņemts uzskatīt visu periodu, kurā ekonomika bija mazāka par pirmskrīzes periodu.
Latvijas ekonomikas kritums sasniedza Lielās depresijas mērogus – mūsu iekšzemes kopprodukta procentuālais kritums bija teju vienāds ar tolaik vēroto un arī izaugsme šobrīd atgādina izeju no Lielās depresijas. Tāpēc, ja ekonomisti par Lielās depresijas beigām uzskata brīdi, kad iekšzemes kopprodukts pārsniedza pirmskrīzes apmēru, tad, piemērojot to pašu mērauklu mūsu situācijā, mēs patlaban atrodamies depresijā, nevis uzplaukuma posmā.
Starp citu, 1937. gada otro krīzes vilni ASV radīja valdības taupība: nevēloties atkārtot "trekno gadu" dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, tikko radās iespēja, tie samazināja budžeta tēriņus, kas, kā jau varēja paredzēt, noveda pie pieprasījuma samazinājuma un sekojoša ekonomikas krituma. Tērēšana atjaunojās, līdzko administrācija saprata savu kļūdu un atsāka veidot valsts budžetu ar deficītu. Tērējot vairāk nekā nopelnīts, ekonomikā ieplūda jauni papildu naudas resursi, un līdz ar to atsākās arī ekonomikas izaugsme.
Nākamā gada budžets Latvijā plānots mazāks nekā šogad. Tas nedaudz palēninās tautsaimniecības izaugsmes tempu, jo nodokļos savāktā nauda netiks iztērēta, tātad nauda izzudīs, mazinot visu bagātību. Ekonomikas lejupslīdi var izraisīt arī tas, ka valstis, kuras pērk Latvijas preces, iekļūs ekonomiskās grūtībās. Taču, veidojot mazāku budžetu, valdība apzināti vēlas piebremzēt ekonomiku, lai droši ieviestu eiro, jo viens no kritērijiem, lai mūs vērtētu kā atbilstošus dalībai eiro zonā, ir inflācijas apjoms. Tikmēr strauji augošā inflācija vienmēr ir augstāka – bagātībai augot, aug arī cenas. Tā nu atliek cerēt, ka tad, kad eiro būs ieviests vai ideja par tā ieviešanu būs atmesta, ekonomikas bremzēšana tiks pārtraukta.
Latvija krīzes pārvarēšanai izvēlējās iekšējo devalvāciju, kas kopumā ir skaidra un droša metode ar to nelielo blakni, ka rada milzu bezdarbu. Tādējādi nu mēs esam pārvarējuši krīzi un iznīcinājuši darbavietas, gluži kā pēc grāmatas.
Savukārt latviešu tauta noteikti ir pelnījusi uzslavu par pacietību un spēju izciest krīzes smagumu, kā arī spēju pārorientēties. Lai arī krīzes pārvarēšanas veids noveda pie strauja bezdarba pieauguma, vienlaikus radot milzīgu parādu jūgu, zemākajam punktam mēs vismaz esam garām. Kā saka, labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas.
Tomēr es ceru, ka nākamo krīzi mēs pārvarēsim, izmantojot citu metodi, jo vēl viens šāds "veiksmes stāsts" – un nekas daudz no latviešiem pāri nebūs palicis. Ja mūsu valdība, krīzei sākoties, būtu rīkojusies kā Īslandē, proti, uzvēlusi krīzes smagumu ārvalstu kreditoriem, neatmaksājot tiem pilnu aizdoto summu, palīdzējusi kredītņēmējiem, pārvēršot ārvalstu valūtās aizņemto naudu kronās, kuru vērtību Īslandes valdība padarīja mākslīgi zemu, tā atvieglojot parādu atdošanu un vienlaikus sekmējot eksportu un bremzējot importu, tad arī pie mums, līdzīgi kā šodienas Īslande, bezdarbs būtu nieka 6% un darbavietu skaits – tikai nedaudz zemāks nekā pirms krīzes. (Īslandē šī gada oktobrī bija 170 000 darbavietu pret 176 000 2008. gada oktobrī.)