Pagaidu budžets – nekas ārkārtējs
Vērtējot valsts finansiālo stabilitāti, 2019. gads Latvijai iesācies neparasti, jo gadu sākam ar pagaidu valsts budžetu. Kaut gan situācija, kad Saeimā ievēlētās politiskās partijas tik ilgstoši nespēj vienoties par valdības izveidi, tiešām nav vienkārša, dzīvi bez valsts budžeta nevajag uzskatīt par dramatisku fiskālu neveiksmi. Kaut gan šīs minstināšanās dēļ valsts pārvaldē nevar tikt uzsākti vairāki ieplānotie projekti un iniciatīvas, valsts iestādes turpina sniegt pakalpojumus, sistēma funkcionē, kas apliecina tās stabilitāti un spēju darboties arī nestandarta situācijās.
Politiķi strauji tuvojas jaunas valdības izveidei, taču atklāts paliek jautājums – kas mūs sagaida tālāk? Jaunajai valdības koalīcijai veidojoties sadrumstalotai, ar atšķirīgiem viedokļiem attiecībā uz valsts līdzekļu pārdali, partijām ir īpaši svarīgi spēt vienoties strādāt fiskāli atbildīgi, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko valsts budžets ilgtermiņā nevar atļauties. Šī principa ievērošanai modri seko gan Eiropas Komisija, gan Fiskālās disciplīnas padome, kas rūpējas par valsts naudas atbildīgu izlietojumu.
Karstais algu jautājums
Viens no lielākajiem izaicinājumiem fiskālās disciplīnas jomā šajā gadā, kas pārbaudīs arī jaunās valdības fiskālo mugurkaulu, ir valsts iestādēs strādājošo neapmierinātība ar darba samaksas līmeni, kas privātajā sektorā aug straujāk nekā valsts pusē. Kaut gan statistikas datos tas neatspoguļojas, strādājošo gaidas attiecībā uz darba samaksas kāpumu ir bijušas ļoti optimistiskas – valdot cerībai, ka algas jaunajā gadā augs pilnīgi visiem. Taču resursu valsts budžetā šī mērķa sasniegšanai nav. Vienlaikus Latvijā arvien asāka problēma ir darbaspēka trūkums valsts un privātajā sektorā – cilvēki, kas darbu spēj darīt labi un kvalitatīvi, aiziet uz labāk apmaksātām darbavietām. Lai rastu risinājumu, šādos apstākļos no valsts puses būtu jāveicina darbaspēka produktivitātes kāpināšana, kas ir galvenā rezerve darba samaksas palielināšanai.
Cita problēma, kas pārbaudīs jaunās valdības fiskālo disciplinētību, ir valsts budžetā vērojamā ieņēmumu atpalicība no plānotā apjoma. Kaut gan īstenotā nodokļu reforma bija vajadzīgs solis, nodokļu ieņēmumi nav kļuvuši lielāki, savukārt valsts budžeta vajadzību saraksts ir bezgala garš. Līdz ar to politiķiem būs jāizvēlas – vai nu valsts turpina darboties ārkārtīgi limitēta budžeta apstākļos, vai arī jārod risinājumi budžeta ieņēmumu palielināšanai, kas ļautu atbalstīt mediķu un skolotāju vēlmes attiecībā uz atalgojuma celšanu.
Plaisa starp pārtikušajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem
Vēl viens aspekts, ko fiskālās disciplīnas kontekstā šogad nedrīkst atstāt bez ievērības, ir arvien augošā ienākumu plaisa starp pārtikušajiem un trūcīgajiem valsts iedzīvotājiem. Starptautiskie pētījumi apliecina, ka Latvijā ienākumu pārdale no valsts un pašvaldību budžetiem par labu maznodrošinātajiem iedzīvotājiem ir daudz mazāka nekā citās valstīs. Kaut gan pēdējās nodokļu reformas ietvaros bija ieteikumi šo trūkumu novērst, pārdale tomēr nav bijusi efektīva – ir straujāk kāpināts neapliekamais minimums, samazinot ienākumu nodokļa likmi, taču vienlaikus ir mazinājusies šī nodokļa progresivitāte, kas darbojas pretēji ienākumu izlīdzināšanai.
Kamēr globāli ekonomikā joprojām valda labie laiki, ir saprotama valdības vēlme paveikt daudz labu darbu. Taču jāatceras, ka labie laiki ir īstais brīdis veidot uzkrājumus ne tik labajiem laikiem, lai nākamajā krīzes situācijā mums būtu "fiskālais spilvens" jeb iespēja palielināt budžeta izdevumus ekonomikas stimulēšanai. Diemžēl pieredze rāda, ka tieši labajos laikos valsts pārvaldē tiek pieļautas vislielākās kļūdas, kuru labošana pēcāk visai sabiedrībai maksā ļoti dārgi.
Lai šādas kļūdas nepieļautu, vienlaikus ar pragmatismu un apdomīgumu tēriņos jaunajai valdībai būtu jādomā par dziļāku analītisko darbu ikviena pieņemtā lēmuma pamatošanai, kā arī plānveidīgu pieeju valsts finanšu izlietojumā, skaidri nodalot steidzami darāmos darbus no tiem, kur līdzekļu ieguldījums sniegs ieguvumu ilgtermiņā.