Tomēr globalizācijas procesi, tehnoloģiju attīstība un straujās izmaiņas dzīves ieradumos un iespējās atkal no jauna liek apsvērt valsts piemērotību jaunajiem apstākļiem.
Valsts pastāvēšanai jābūt attaisnojamai, tas nozīmē, jāatbild uz jautājumu, kāds labums ir no valsts pastāvēšanas un kādas intereses valsts ļauj vislabāk īstenot. Nav noslēpums, ka pasaules politiskajā kartē šodien atrodamās valstis ārkārtīgi atšķiras un bieži vien tās teju vai nav iespējams salīdzināt. Šo fenomenu savulaik jau bija novērojis un savās "Valstslietās" aprakstījis Aristotelis, piedāvājot valstu klasifikāciju.
Aristoteļa klasifikācijā būtiska loma bija tam, kādas intereses valsts nodrošina. Ja valsts kalpo atsevišķu varnešu privātajām interesēm, tā vērtējama kā slikta valsts. Turpretī, ja valsts darbojas sabiedrības kopīgo interešu nodrošināšanai, tā uzskatāma par labu valsti. Definēt sabiedrības kopīgās intereses ir sarežģīti. Te svarīgi saskaņot atsevišķu personu intereses un tās pietiekami vispārināt, lai no valsts pieprasītu tās, kas nepieciešamas teju visiem, tajā pašā laikā ņemot vērā maksimāli daudzu individuālās vēlmes.
Rietumu demokrātiskās, tiesiskās valstis ir organizētas tuvu Aristoteļa labas valsts ideālam: sabiedrībā valda iepriekš noteikti likumi, nevis atsevišķu cilvēku patvaļa, valsts rīcības mērķis ir sabiedrības kopīgā labuma nodrošināšana, un tiek paredzēti mehānismi, kādā veidā novērst iespēju, ka atsevišķi cilvēki vai grupas piesavinās valsts varu, īstenojot to savās interesēs. Rietumu demokrātijās valsts mērķus un ietvarus nosaka konstitūcija – valsts pārvaldīšanas noteikumi.
Konstitūcijas nosaka svarīgākos valsts pastāvēšanas mērķus. Konstitūcijās fiksētas sabiedrībai svarīgākās lietas, kuru nodrošināšanai izveidota valsts. Paraugoties Latvijas valsts Satversmē, viegli ieraugāms, ko īsti sabiedrība gaida no valsts. Tiek gaidīts, ka valsts nodrošinās ikviena un sabiedrības brīvību kopumā, kā arī sekmēs labklājību. Satversmē noteikts, ka Latvijas valsts būs latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanas garants.
Tomēr konstitūcijas teksts kā labāko nodomu un nākotnes vīziju plāns diezgan bieži tiecas palikt tikai uz papīra, nespējot ietekmēt valsts dzīvi ikdienā. Arī Aristotelis savulaik brīdināja, ka labas valstis ar laiku tiecas "sabojāties". Tādēļ valstī izšķirošas ir ne tik daudz konstitucionālas deklarācijas, cik praktiska valsts politika – kādā veidā valsts rīkojas, lai nodrošinātu konstitūcijā noteiktos mērķus. Konstitūcijas īstenošanai nepieciešama politika – process, kurā sabiedrības diskusijās tiek konkretizēti valsts mērķi un definētas prioritātes un rīcība šo mērķu sasniegšanai. Demokrātiska, tiesiska Rietumu valsts atbildību par politiku uzliek vispirms jau pašai sabiedrībai. Konstitūcijas norma, ka valsts vara pieder tautai, tur nav tukšs apgalvojums. Pašai sabiedrībai jābūt iesaistītai valsts darbībā un valsts rīcības noteikšanā. Politiskās līdzdalības minimums pilsonim prasa sekot līdzi valsts politikai un piedalīties vēlēšanās, lai izraudzītos politiķus, kuri ar valsts varu rīkosies.
Valsts mērķus konstitūcija nosaka ļoti vispārīgi, tādēļ tos var plaši interpretēt. Savā ziņā tas ir tikai loģiski, jo ikvienam ir savs priekšstats par nepieciešamo brīvības apjomu, labklājības slieksni un citām lietām, kuras gaidām no valsts. Tādēļ valsts mērķus iespējams precizēt, pieskaņojot tos sabiedrības gaidām un ļaujot pašai sabiedrībai izšķirties, ko tā gaida no valsts tieši šobrīd. Šo saskaņošanu veicina politiskās diskusijas. No sabiedrības daudzveidības un atšķirīgajām prasībām pret valsti izriet savā starpā konkurējošu politisko piedāvājumu pastāvēšana; no šiem piedāvājumiem tad pilsoņiem ir jāizvēlas.
Latvijas Satversme neparedz konkrētu politisko ideoloģiju vai tikai vienu pieļaujamo ceļu, kādā būtu iespējams sasniegt valsts mērķus. Satversme atstāj sabiedrībai brīvību katrā konkrētā brīdī noteikt pašai, kāda politika būtu īstenojama. Satversme nepiešķir prioritāti nedz konservatīvai vai liberālai, nedz labējai vai kreisai politikai. Sabiedrība var brīvi izvēlēties kādu no šiem piedāvājumiem, kamēr vien tas nepārkāpj Satversmes robežas. Politiski ideoloģiskā neitralitāte (precīzāk gan jāteic – nepārkāpjamo robežu noteikšana) ir Satversmes priekšrocība, kas nodrošina tās ilglaicīgumu un nenovecošanu. Lai kā mainītos sabiedrības idejas un meklējumi labākai dzīvei, Satversme nosaka skaidru ietvaru sabiedrības gaidu definēšanai: tas ir demokrātiskas, tiesiskas Rietumu valsts politiskais process ar reālām sabiedrības diskusijām par politiku, brīvām vēlēšanām, kurās pilsoņi patiešām var izšķirt nākotni, un dažādu nākotnes scenāriju pieļaujamību.
Reāla politiskā konkurence ļauj labāk apzināties, ko atsevišķas sabiedrības grupas vēlas galvenokārt, rodot iespēju jēdzīgiem kompromisiem, kuri vērsti uz sabiedriskā labuma sasniegšanu. Tomēr tas iespējams tad, ja sabiedrību veidojošie pilsoņi interesējas par valstslietām un ir gatavi atlicināt laiku dalībai tajās. Demokrātiska, tiesiska Rietumu valsts, līdzīgi kā Aristoteļa aprakstītā politeja, var pastāvēt tikai tad, ja pilsoņi ir gatavi uzturēt šādu valsts formu.