Pirms vairākiem mēnešiem, laikā, kad valdošo koalīciju vēl veidoja četras, nevis trīs partijas, notika teju neticamais– par šīs koalīcijas strīdus ābolu, sašķobīšanās iemeslu un vienlaikus masu mediju uzmanības objektu uz īsu brīdi kļuva tā sabiedrības daļa, par kuru visi gan labprāt mīl vēlīgi vai pamācoši runāt, bet kuru tā īsti nopietni neviens tā arī nekad nav ņēmis vai vismaz uzklausījis. Līdz ar politiķu sašūmēšanos par "Jaunatnes likumu" uzmanības centrā nonāca jaunieši.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tiesa, šī uzmanība jau atkal izpaudās vien tajā, ka atsevišķiem politiskajiem darboņiem radās iespēja paziņot, cik ļoti viņi jauniešus atbalsta, citiem – ka viņi tomēr atbalsta vairāk, bet vēl daži varēja vienkārši berzēt rokas, skaidri zinot, ka šāda runāšana nozīmē vien to, ka kārtējo reizi nekas pēc būtības darīts netiks. Gandrīz neviens tā arī nepapūlējās uzdot jautājumus par to, kas tas "Jaunatnes likums" tāds īsti ir, no kurienes tāds radies un kāds ir tā radīšanas pamatojums.

Nu jaunieši atkal atgādina par sevi – atbalstot "Jaunatnes likumu" viņi šodien piketē pie Saeimas. Jaunieši gan nav simfoniskais orķestris, tāpēc, iespējams, ka arī šoreiz neviens tā arī neuzdos augstāk minētos jautājumus, tomēr šķiet, ka ir pienācis laiks sniegt uz tiem atbildes.

Ideja par tāda likuma nepieciešamību, kas ieliktu pamatu valsts jaunatnes politikas turpmākai attīstībai, gaisā virmoja jau kopš 90to gadu sākuma, tomēr politiskās gribas tādu izstrādāt arvien pietrūka. Tādēļ likumprojektu "Jaunatnes likums" 2002. gada nogalē sāka izstrādāt paši jaunieši, kas apvienojušies dažāda profila jaunatnes organizācijās, kas savukārt apvienojušās Latvijas Jaunatnes padomē (LJP). Sākotnēji tika identificētas tās jauniešu un jaunatnes organizāciju problēmas, kuras būtu risināmas ar īpaša likuma palīdzību, tika veikts pētnieciskais darbs un neskaitāmas konsultācijas ar dažādiem vietējiem un ārvalstu jaunatnes lietu ekspertiem.

Tomēr skaidrs, ka jauniešu spēkiem vien jaunu likumu radīt diezin vai ir iespējams, tādēļ 2004. gadā šī likumprojekta tālāku izstrādi, turpinot konsultācijas ar ekspertiem, jaunatnes organizācijām un pašiem jauniešiem, uzņēmās Bērnu un ģimenes lietu ministrija (BĢLM), kura likumu turpina pilnveidot līdz pat šai dienai. Kalvīša valdība to iekļāva savā deklarācijā, pēc intensīva jaunatnes organizāciju spiediena to beidzot akceptēja Ministru kabinets un šopavasar, pēc ilgas mocīšanās, arī Saeima likumu pieņēma 1. lasījumā, lai šobrīd kā karstu kartupeli ilgstoši viļātu pa dažādām komisijām. To darbs pie priekšlikumu izskatīšanas diemžēl ir tik lēns, ka tiek radīti visi priekšnoteikumi, lai galējā lēmuma pieņemšana tiktu novelta uz jau nākamās Saeimas pleciem. Lai tā tad arī domā, ko darīt ar atbalstu šiem uzmācīgajiem jauniešiem...

Un tomēr, kādēļ šāds likums vispār ir vajadzīgs?

Vispirms jau tādēļ, ka atšķirībā no visām pārējām ES dalībvalstīm, mūsu valsts normatīvajos aktos joprojām trūkst jēdziena "jaunatne" definējuma, nav noteiktas nedz šīs demogrāfiskās grupas robežas, nedz tās tiesības, nedz arī pienākumi. Jauniešu mūsu valstī gluži vienkārši nav. Par to, protams, varētu pasmīkņāt, ja vien tas nenozīmētu to, ka valsts pret tās iedzīvotājiem var attiekties tikai divējādi – kā pret bērniem vai kā pret pieaugušajiem. Šāda definējuma iztrūkums nozīmē to, ka, piemēram, 17gadīgam cilvēkam, laikā, kad viņš uzsāk patstāvīgu dzīvi, izdara savai nākotnei nozīmīgas izvēles un reāli ir gatavs piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas šo jaunieti skar, tiek pateikts, ka viņa viedoklim nav būtiskas nozīmes. Jo likumos melns uz balta ir rakstīts, ka viņš ir bērns, un kā pret tādu pret viņu arī attiecas. Tāpat neskaidrība kompetenču sadalē jaunatnes politikas jautājumos šobrīd noved pie tā, ka valsts un pašvaldību iestādēm nav pietiekošas izpratnes par to, kādā veidā tām ir jāsniedz atbalsts jauniešu iniciatīvām un kādā līmenī jānodrošina jauniešu iesaiste lēmumu pieņemšanā.

Diemžēl mūsu valsts līdz šim nav atbalstījusi arī jauniešu centienus kļūt par pēc iespējas veiksmīgākiem pieaugušo sabiedrības locekļiem. Piemēram, lielākajā daļā pasaules valstu par vienu no būtiskākajiem instrumentiem jauniešu izglītošanā un integrācijā pieaugušo dzīvē tiek atzīta neformālā izglītība, respektīvi, tāds izglītības process, kura mērķis ir pilsoniskās apziņas veidošana un sociālā integrācija, kas balstās uz "mācīties darot" principu, ir uz indivīdu orientēts un dod iespēju apmācāmajam apgūt zināšanas prasmes un iemaņas, kuras nav iespējams attīstīt tikai formālās izglītības sistēmas ietvaros. Latvijas Izglītības likumā neformālā izglītība ir pieminēta ar vienu neko neizsakošu teikumu...

Daudzās valstīs brīvprātīgo darbība, kuras ietvaros jaunieši veic bezatlīdzības darbu valsts vai pašvaldības iestāžu vai arī nevalstisko organizāciju labā, dodot būtisku labumu sabiedrībai un vienlaicīgi apgūstot iemaņas, kas tiem palīdzēs veiksmīgāk iekļauties darba tirgū, tiek atzīta par īpaši nozīmīgu un atbalstāmu. Latvijā šī jomas tiesiskais regulējums ir galēji nepietiekams, savukārt jau pasen izstrādātais "Brīvprātīgo darbības likums" šķiet pamatīgi iestrēdzis varas gaiteņos.

Tomēr arī augstākminētās problēmas kļūst mazsvarīgas, ja jaunietis nav vesels. Diemžēl kopš izglītības reformas ietvaros veselības mācības stundas skolās ir integrētas t.s. sociālo zinātņu blokā jeb, sauksim lietas īstajos vārdos, vienkārši likvidētas, rūpes par jauniešu vecumā tik aktuālajiem seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem (un tas nozīmē galvenokārt informēšanu, jo ārstēšanai tik agrīnā vecumā noteikti nevajadzētu būt prioritārai) ir uzkrautas uz tā jau pārslogoto ģimenes ārstu un arī vecāku pleciem. Abas šīs grupas, kurām it kā vajadzētu būt jauniešu atbalsta punktiem šajā delikātajā jautājumā, bieži vien izrādās profesionāli un/vai psiholoģiski negatavas par tādiem būt. Arī paši jaunieši aptaujās atzīst, ka par savām problēmām runāt ar pensijas vecuma ģimenes ārsti viņi neredz iespēju. Speciālistu ieteikto risinājumu – veidot speciālus jauniesu veselības centrus, kuros ārstnieciskās darbības notiktu paralēli izglītojošajām, turklāt uzsvaru liekot uz vienaudžu izglītošanu, kā arī atjaunot veselības mācību skolās - atbildīgās valsts iestādes strūrgalvīgi atsakās pieņemt, tāpat kā tās atsakās saskatīt korelatīvo saikni starp pašu radīto informācijas vakuumu un arvien pieaugošajiem izdevumiem tā radīto seku novēršanai.

Ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji šīs problēmas palīdzētu risināt izstrādātais Jaunatnes likums un normatīvie akti, kurus būtu iespējams veidot uz tā balstoties. Tāpat tas ļautu beidzot pārtraukt absurdo situāciju, kad jaunatnes organizācijas, ar kuru palīdzību daudzi bērni un jaunieši iegūst turpmākajā dzīvē bezgala noderīgas prasmes un iemaņas, bet kuru vadītāji un darbinieki nereti strādā bez jebkādas atlīdzības, savas eksistences nodrošināšanai ir nemitīgi spiestas diedelēt naudu vecākiem, uzņēmējiem un dažādiem fondiem, kuri arvien biežāk pamatoti norāda, ka normāla prakse būtu, ka vismaz pamata finansējumu, balstoties uz iepriekšējās darbības izvērtējumu un darba plāniem nākotnei, šīm organizācijām piešķirtu valsts.

Protams, viens pats Saeimā pieņemts papīra gabals neko nemainīs, ja tam līdzi nemainīsies arī politiskā griba. Un tā nemainīsies, ja mēs visi negribēsim, lai tā mainās. Teju ikvienam no mums ir dēli, meitas, brāļi vai māsas jaunieša vecumā. Arī deputātiem un ministriem. Vai mazliet atbalsta tiešām ir tik daudz prasīts gudrākai, aktīvākai, saprotošākai un ieinteresētākai Latvijas jaunatnei?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form