Foto: Publicitātes foto

Džūljens Asanžs (Julian Paul Assange) un viņa projekts "WikiLeaks" ar savām "noplūdēm" jau labu laiku atrodas pasaules un Latvijas vadošo mediju "Top" ziņās. Un ko gan var pārmest. Tik tiešām, šķiet ir atrasts jauns veids kā sabiedrību padarīt vēl atvērtāku un caurspīdīgāku, tādā veidā vēl vairāk stiprinot demokrātiskos procesus pasaulē.

Atvērtības dubultie standarti

Tomēr izrādās, ka demokrātijas un atvērtības arī mēdz būt dažādas. Piemēram, pārsteigumu izraisa ASV varas institūcijas, kas deklaratīvi visā pasaulē cīnās par informācijas brīvību un atvērtību. Tajā pašā laikā Asanžs nez kāpēc tur tiek pieskaitīts tur pat vai teroristiem, bet viņa projekts "WikiLeaks" tiek dažādos veidos sabotēts. Turklāt ar šo sabotāžu nodarbojas nevis kaut kādas transnacionālas korporācijas, kas tradicionāli ir ieinteresētas savas ne vienmēr godīgās un dažkārt pat atklāti noziedzīgās darbības maskēšanā, bet gan dažādas ASV valsts un varas institūcijas. Tiesa, izmantojot šim nolūkam arī privātus uzņēmumus.

Sekojoši - ne visi, kas atļaujas runāt un atklāt starptautiskās politikas vai diplomātijas virtuvi (sevišķi, ja tā ir ASV politiskā virtuve), ir atzīstami par labiem demokrātiem un vispār labiem cilvēkiem. Taču īstenībā jau ASV varas iestāžu reakcija ir saprotama, jo šoreiz ASV specdienesti un diplomātiskais korpuss ir tas lācītis ar piesmērētajām biksītēm. Un kādam tās biksītes nāksies publiski mazgāt, kas, droši vien nav tā patīkamākā nodarbe.

Daudz vairāk pārsteidz Zviedrijas varas iestādes, kas sevi demokrātijas veicināšanā ierindo starp pasaules lielvalstīm, bet pašas steidzas izsniegt Džūljena Asanža aresta orderi. Interesanti - vai tas būtu tādēļ, jo Zviedrijas izpratne par tādiem jēdzieniem "demokrātija" un "atvērtība" ir tik pat divkosīga un liekulīga kā ASV? Vai tā ir tik ļoti līdzīga, lai mestos pakalpot pat šādā nesmukā un acīm redzami safabricētā lietā?

Vai spēsim visu sagremot?

Tā vien prātā nāk savulaik Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina neapdomīgi izmestā frāze "ņemiet tik daudz brīvības, cik spēsiet sagremot," kurai sekoja divi Čečenijas kari, milzīgi upuri un posts abām karojošajām pusēm. Un diezin vai par lielu uzvaru šajā karā var uzskatīt to, ka tagad šo Krievijas Federācijas republiku vada faktiski tie paši cilvēki, kas pirmā kara sākumā jaunajiem krievu kareivjiem dzīviem grieza nost galvas.

Tagad mums ir WikiLeaks, kas saka: "Saņemiet tik daudz atvērtības, cik spēsiet sagremot!" Un ir pat veselas valstis, kas šo lietu atbalsta. Piemēram, tā pati Islande, ar kuru neapšaubāmi izrīkojās netaisnīgi, sasienot valsti ar 128 miljardu dolāru parādu (400'000 dolāru uz vienu iedzīvotāju). Tur notika apmēram tas pats, kas pie mums ar "Parex banku", tikai daudz lielākā mērogā. Tāpēc Islandes politiķu alkas pēc atklātības, kā arī atbalstu WikiLeaks un līdzīgu projektu legalizēšanai var saprast.

Tomēr, kas tad patiesībā ir WikiLeaks projekts un ko tas var atnest mums nākotnē? Vieni Asanžu dēvē par ideālistu, taisnības cīnītāju un patiesi atvērtas sabiedrības balstu. Turpretī citi - par teroristu un aharhistu, kam patiesībā būtu jāsēž cietumā.

Tēla veidošana pirms "lielās spēles"

Personīgi man ir divas teorijas par to, kas tas patiesībā varētu būt. Viena ir tāda, ka WikiLeaks ir jau pašā tā iedīglī labi kontrolēts un profesionāli virzīts projekts, kura patiesos mērķus mēs tikai vēl redzēsim nākotnē. Jo, tas, kas redzams šodien, ir ļoti veiksmīgs un pozitīvs PR gan attiecībā pret WikiLeaks, gan arī Asanža personību. Tāds kā "promotion", brenda virzīšana, pirms "lielās spēles". Jautājums ir par to, kas šim pirmajam posmam sekos un kā šis pozitīvais "taisnības cīnītāju" tēls tiks izmantots nākotnē, turpmākajos WikiLeaks projekta posmos.

Kaut vai tas vien, ka šobrīd nopludinātais par ASV, Krieviju un citām valstīm, patiesībā nav nekas jauns. It kā mēs nezinātu, ka ASV nodarbojas ar globālu spiegošanu, atbalsta un sponsorē mierīgākus vai asiņainākus valsts apvērsumus (tajā skaitā arī Latvijā), bet, piemēram, Krievijā eksistē korupcija. Vai arī - Kadirovs kaut kādās kāzās mētājas ar naudu! Pat rakstot šo rakstu, izlasīju ziņās par to, ka WikiLeaks publicējis ASV diplomātisko saraksti par "Gazprom". "Gazprom", lūk, saskaņā ar ASV diplomātu datiem esot korumpēta kompānija, ko Krievija izmanto starptautiskās politikas veidošanai. Sakiet, kurš to nezināja pirms WikiLeaks to nopublicēja? Jauns ir tikai pats informācijas pasniegšanas veids un nekas vairāk.

Tāpēc, ja šī teorija ir patiesa, tad aiz WikiLeaks stāv pietiekami globālas intereses, lai būtu vērts upurēt pāris nenozīmīgus bandiniekus daudz lielāku mērķu sasniegšanai. Pat, ja starp tiem bandiniekiem ir kādas valsts vai pat lielvalsts diplomātiskais tēls un reputācija starptautiskajā arēnā. Apgalvot, ka nav tādu organizāciju, kuru ietekme un intereses stiepjas pāri lielvalstu interesēm un varai, arī mēs nevaram. Ir jau sen zināms, ka eksistē transnacionālas (ieklausīsimies kaut vai šajā vārdā) korporācijas, kuras pašas liek par valstu vadītājiem tādus cilvēkus, kādus tām vajag.

Tiesa, kāds draugs, atbildot uz šo, man jokodams teica, ka vai tik tā neesot "Google", kas to visu noorganizējusi. Tomēr jāatzīst, ka bez "Google" ir arī ieroču tirgotāji, naftas kompānijas un citi transnacionāli spēlētāji, kuru bizness ir daudz tumšāks. Un kuri vairāk nekā jebkurš cits ir ieinteresēti gan pašu darbības maskēšanā, gan pretinieku un konkurentu atmaskošanā. Tāpēc nevar izslēgt, ka aiz WikiLeaks stāv arī kāda lielāka un nopietnāka organizācija.

Godaprāta cena

Tomēr daudz ticamāka par šo "konspiroloģisko" teoriju ir otra. Proti, ka tas viss ir viens labs biznesa projekts, un nekā vairāk par naudas pelnīšanas mašīnu tur nav. Padomāsim, kas tad ir potenciālie maksātāji un kā WikiLeaks tos var uzrunāt?

Pirmkārt, tā ir šī aisberga redzamā daļa - ziedojumi. Ir ļoti daudz cilvēku, kas redzot ASV izlūkdienestu un diplomātu izgāšanos, ir gatavi tādu "atklātības kustību" atbalstīt ar visām četrām. Un te runa nav tikai par ieinteresētiem uzņēmumiem vai organizācijām. Es domāju, ka atrastos (un noteikti jau ir atradušies) ne mazums privātpersonu, kas nepažēlos 20 dolārus, lai vienkārši tas viss turpinātos. Kaut vai taisnības labad. Vienkārši, lai būtu jautrāk dzīvot un kaut ko interesantu lasīt ziņās.

Otrkārt, tās ir šīs pašas transnacionālās korporācijas un bankas. Ja tev ir resurss, kurā tu saviem lietotājiem esi ļāvis anonīmi sapludināt iekšā kompromitējošus materiālus. Tad ir tikai loģiski, ka kādi no šiem materiāliem tiks publicēti pirmie, kādi tiks publicēti otrie, bet kādi vispār netiks publicēti nekad. Un ja tas ir tā, tad tāda WikiLeaks resursa turētājam vienmēr būs iespēja pašam izvēlēties, kuru skeletu vilkt ārā, bet kuru atstāt skapī uz mūžīgiem laikiem. Un šāda "atstāšana skapī uz mūžīgiem laikiem" var maksāt pat ļoti, ļoti dārgi. Bet, lai saglabātu taisnības cīnītāju tēlu, vienmēr var nopublicēt kādus citus datus. Piemēram, par maksātāja konkurentiem.

Tāpēc es arī saku, ka šāds WikiLeaks un citi līdzīgi projekti ir cieši atkarīgi no to veidotāju godaprāta. Bet godaprāts, kā zināms, ir ļoti stiepjams jēdziens, kad runa ir par lielu naudu un lielu varu. Arī atklātība ir tik pat stiepjams jēdzies. Piemēram, visi sita plaukstas, kad pagājušā gada vēlēšanu laikā tika visādi "atmaskoti" un publiski vazāti Šķēle, Šlesers un Lembergs. Starp citu, arī tur neiztika bez ASV palīdzības. Vismaz cik var spriest pēc pašu "atmaskoto" izteikumiem presē. Tagad, kad apvērsums, piedodiet - vēlēšanas, ir garām un Dombrovskis var "turpināt strādāt", būtu interesanti pavērot, kas notiktu tad, ja parādītos vēl viens Lato Lapsa. Un arī viņš gribētu atklāt patiesību sabiedrībai. Tikai šoreiz jau, piemēram, par "Vienotības" varoņdarbiem. Vai arī tad "Delna", "Providus" un visi citi Roulingu ģimenes dārgumu meklētāji bļaus, ka zagļi, korumpanti un valsts nodevēji jākar pie lielā zvana?  Vai arī tad tiks organizētas "lietussargu revolūcijas", bet televīzijas ekrānos mirgos KNAB "ņinzas", kas saslēgtus roku dzelžos cauri žurnālistu pūlim vedīs "Vienotības" biedrus un ielikteņus?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!