Jānis Šiliņš: Kādēļ Latvijai ir nepieciešams lozēts parlaments
Foto: F64

Noslēgušās kārtējās Saeimas vēlēšanas. Sacensības noritējušas veiksmīgi – nozīmīgi starpgadījumi netika fiksēti, krievu draudi novērsti un līdzšinējā koalīcija, visticamāk, turpinās vadīt mūsu valsti. Vienīgā darvas karote medus podā ir sarūkošā pilsoņu aktivitāte, par kuru vēlēšanu naktī sūkstījās gan žurnālisti, gan politiķi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Neskatoties uz draudīgo ģeopolitisko situāciju un sabiedrībā pazīstamu cilvēku mudinājumiem, lejupejošā tendence, kuru var vērot kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, nav mainījusies - arī uz šīm Saeimas vēlēšanām atnāca mazāk pilsoņu (58,8%) nekā uz iepriekšējām.

Demokrātijas krīze

Kādēļ pilsoņi nepiedalās vēlēšanās? Klausoties ekspertu viedokļos, šķiet, ka tā ir liela mīkla. Vai mūsu valsts pilsoņi ir bezatbildīgi sliņķi? Varbūt vainojami no Latvijas aizbraukušie? Vai sekojam Eiropas "vecajām demokrātijām", kur 50% dalība ir norma? Varbūt Latvijas sabiedrība paļaujas uz mūsu varas institūtu stabilitāti un apmierināti raugās nākotnē? Par apmierinātību gan jāšaubās, jo uzticības līmenis Saeimai un politiskajām partijām vēl arvien ir katastrofāli zems. Varbūt tieši pretēji, sabiedrībā ir iestājusies apātija? Tik tiešām, bail iedomāties, kādi rezultāti tiktu fiksēti vēlēšanās, ja Krievija nebūtu parūpējusies par karu Ukrainā un Artuss/Artūrs Kaimiņš būtu nolēmis vadīt ne tikai "Suņu būdu", bet arī Latvijas valsti.

58,8% dalība vēlēšanās nozīmē, ka Saeimā būs pārstāvēti 862 tūkstoši balsstiesīgo no kopumā vairāk nekā pusotra miljona. Pieņemot, ka valdošo koalīciju nākamajā Saeimā veidos līdzšinējās trīs partijas (tās savāca 529 tūkstošus vēlētāju balsu), vairāk nekā miljons balsstiesīgo pilsoņu intereses vai nu nebūs pārstāvētas vispār vai arī tikai daļēji. Vai šādā situācijā varam runāt par pārstāvniecības demokrātijas pastāvēšanu Latvijā? Un kā sauksim Saeimu, kuru nākotnē ievēlēs 49%, 30% vai pat 10% vēlētāju? Vai arī tā būs demokrātija?

Demokrātijas (no grieķu valodas demos - tauta, kratos - vara) krīze Latvijā turpinās. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka Latvija nav demokrātiska. Tiesa gan, gandrīz tikpat pārspīlēti ir apgalvot, ka esam demokrātija. Jā, mūsu valstī pastāv demokrātijas iezīmes, tomēr tas, ka demokrātijas princips ir ierakstīts Satversmē, nebūt nenozīmē, ka tiešām esam demokrātija. Tautai kā politiskajam subjektam ir nodrošinātas iespējas paust savu gribu parlamenta vēlēšanās reizi četros gados, ierosināt likumdošanas iniciatīvas un svarīgu jautājumu (kā pierādījies, ne visu) izlemšanai piedalīties referendumos. Bet tas ir arī viss.

Tautai nav iespēju kontrolēt savus pārstāvjus pēc ievēlēšanas un nav iespēju uzraudzīt institūcijas, kuras it kā realizē varu tautas vārdā. Paiet četri gadi, valdošie atceras par vēlētājiem un bļaujot "tēvzeme briesmās" apelē pie katra pilsoņa pienākuma apziņas. Tas gan nekādi neliecina, ka varas turētāji uzskatītu tautu par politiskās varas subjektu, bet gan drīzāk par objektu - par elektorātu, ar kuru var (un vajag) manipulēt.

Tomēr demokrātijas krīzes cēloņi nav meklējami tikai augstprātīgos politiķos vai pasīvos un "neaptēstos" vēlētājos. Uzskats, ka bezdibeni starp varu un tautu iespējams pārvarēt vai nu ievēlot "īstos" deputātus vai izglītojot un audzinot pilsoņus, ir aplams. Iespējams, situāciju varētu uzlabot, dodot iespēju atsaukt ievēlētos deputātus, pazeminot referenduma vai likumdošanas iniciatīvai nepieciešamo balsu slieksni, varbūt likumdevējas un izpildvaras izteiktāka nošķiršana.

Diemžēl, pat ieviešot šādas izmaiņas, fundamentālie politiskās krīzes cēloņi, saglabāsies. Šie cēloņi, manuprāt, ir divi: 1) tautas pārstāvju (Saeimas deputātu) ievēlēšana un 2) partiju tieša piedalīšanās politiskajā procesā.

Aristokrātiskās sacensības

Kādēļ tautas pārstāvji nebūtu jāvēl? Acīmredzamākā atbilde ir - tādēļ, ka vēlēšanas pēc savas būtības nav demokrātiska procedūra. Vismaz tā uzskatīja antīkajā pasaulē. Vēlēšanas vienmēr nozīmē sacensību, bet sacensības nekad nevar būt demokrātiskas. Pirmkārt, sacensība starp vienlīdzīgiem un līdztiesīgiem pilsoņiem pēc būtības ir amorāla. Pilsoņiem nav jāsacenšas savā starpā par to, kurš būs "labāks" par otru un ar sabiedrības mazākuma mandātu varēs pārvaldīt vairākumu. Otrkārt, sacensības nozīmē gan šmaukšanās un manipulācijas iespēju, gan dažādas sabotāžas, gan to, ka vājākie cenšas atdarināt stiprākos, gan to, ka ar laiku sacensības pārvēršas šovā un draud kļūt par pērkamām. Vēlētāju balsis var nopirkt, ar vēlētājiem var manipulēt, galu galā tās var "pareizi saskaitīt".

Latvijas gadījumā vēlēšanu trūkumus vēl uzskatāmākus padara priekšvēlēšanu kampaņas, kas ir ne tikai izšķērdīgas un manipulatīvas, bet arī sabiedrību degradējošas. Ko nozīmē atsevišķu sarakstu līderu seju izlīmēšana uz ielu stabiem komplektā ar neko neizsakošiem saukļiem? Vai šāda rīcība domājošam vēlētājam nav aizskaroša? Varbūt šādas kampaņas veicina sabiedrības izglītošanu politiskajos procesos un lielāku līdzdalību tajos? Stipri šaubos.

Diemžēl vēlēšanas nespēj pilnā apmērā nodrošināt tautas pārstāvniecību, kas ir to galvenais uzdevums mūsu politiskajā sistēmā. Pastāvošā 5% barjera nozīmē, ka visai lielu iedzīvotāju grupu intereses pat teorētiski nevar tikt pārstāvētas parlamentā. Turklāt partijas nesacenšas savā starpā par to, kura no tām spētu labāk pārstāvēt kādu konkrētu sabiedrības grupu, bet gan cenšas izdabāt vairākuma vēlmēm, dzenoties pēc galvenās balvas - pēc iespējas vairāk balsīm. 

Rezultātā bieži tiek ievēlēti "universālie kareivji", kuri der visam, bet patiesībā neder nekam. Turklāt, tā kā viņi parasti nebalstās uz kādu konkrētu sabiedrības grupu, bet vietu Saeimā tiem ir nodrošinājusi, piemēram, laba reklāmas kampaņa, tad tauta vai tautas griba viņiem ir ļoti abstrakts lielums. Kādēļ lai šāds deputāts ticētu, ka sabiedrība spēj pieņemt saprātīgus lēmumus un pati sevi pārvaldīt? Rezultātā tautas pārstāvis viegli var kļūt par tautas aizbildni.

Varam gan attaisnoties - jā, problēmas, protams, pastāv, toties Saeimā ievēlam labākos! Lasām priekšvēlēšanu programmas, skatāmies politiķu debates, pārlaižam reklāmas kampaņas un vēlēšanu dienā balsošanas kabīnē izvēlamies labāko sarakstu. Vēlēšanu biļetenā svītrojam un liekam krustiņus, izvēloties pašus labākos no paša labākā saraksta. Stop! Ja ievēlam labākos, tad pie mums pastāv labāko vara, bet tradicionāli tā tiek apzīmēta kā aristokrātija (no grieķu valodas aristos - labākais, kratos - vara) nevis demokrātija.

Vai nav jauki? Izrādās, ka mums ir sava aristokrātija, tikai vēlēta, nevis mantota! Atšķirībā no viduslaikiem modernās aristokrātijas labumu vairs nenosaka asiņu kvalitāte, bet gan labas runas spējas, labs eksterjers, labi ienākumi vai labi kontakti, kas veicina attiecīgās personas iekļaušanu vēlēšanu sarakstā.

Partokrātija kā oligarhija

Pāriesim pie otrā demokrātijas krīzes cēloņa. Kādēļ partijām tiešā veidā nebūtu jāpiedalās politiskajā procesā? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, visas partijas agri vai vēlu kļūst par oligarhiskām (no grieķu valodas oligos - nedaudzu, arhos - valdīšana) struktūrām. Partija nevar būt demokrātiska. Tā ir banāla patiesība, kuru 20. gadsimta sākumā formulēja vācu sociologa Roberts Mihels savā "Oligarhijas dzelzs likumā". Jebkuras partijas vadība ar laiku pārvēršas kliķē, kura uzurpē varu attiecīgajā politiskajā organizācijā. Par noteicošo sāk kļūt nevis biedru uzskati, bet partijas disciplīna. Viens no šī procesa blakusefektiem ir pakāpeniska patstāvīgi domājošo atsijāšana un viduvējības triumfs. Partiju piedalīšanos vēlēšanās varētu apzīmēt kā viduvējību sacensību par to, kurš no viņiem būs labāks.

Otrkārt, politika ir kompromisu māksla, bet kompromisi ir iespējami un vēlami starp indivīdiem nevis starp idejām un principiem. Partijām būtu jābalstās tieši uz pēdējiem un jāaizstāv sava pārliecība konkurences cīņā ar citām idejām, nevis jāmeklē kompromisi. Diemžēl darbs parlamentā un valdībā nolemj partijas nepārtrauktai kompromisu meklēšanai, kas, savukārt, ved uz ideoloģijas degradāciju un visu iesaistīto politisko spēku vienādošanos. Tādēļ arī vēlētājiem vēlēšanās nav par ko balsot, jo lielos vilcienos visas partijas cīnās par vienu un to pašu ("paaugstināsim pensijas", "apkarosim bezdarbu", "stiprināsim", "reformēsim" utt.).

Treškārt, partijas piedaloties gan parlamenta darbā, gan veidojot valdību, veicina likumdevējas un izpildvaras sapludināšanu, kuru nodalīšana ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Ministri regulāri kursē no parlamenta uz valdību un atpakaļ. Nonācis ir tik tālu, ka partijas jau priekšvēlēšanu cīņā izvirza savus ministru un pat premjerministru kandidātus. Pēc iekļūšanas Saeimā ministru portfeļi tiek sadalīti partiju starpā, kas faktiski izslēdz (ar retiem izņēmumiem) iespēju ieraudzīt bezpartejisku profesionāli ministrijas vadībā. 

Diemžēl biežāk redzam ministrus, kuri ir vai nu tikai attāli vai vispār nav saistīti ar viņu vadīto nozari. Tas, protams, ir ačgārni. Ja tiešām par kaut ko ir jāsacenšas, tad par labākajiem ministriem, nevis labākajiem deputātiem. Diemžēl vājo ministru lāsts turpināsies arī nākotnē, jo lielākā daļa speciālistu saprotamu iemeslu dēļ nekad nepiekritīs kandidēt un piedalīties netīrajās vēlēšanu sacīkstēs, lai vēlāk partijas iekšējo cīņu rezultātā varētu cerēt uz ministrijas vadīšanu.

Starp demokrātiju un tirāniju

Latvijā pastāvošo politisko sistēmu, manuprāt, visprecīzāk varētu aprakstīt kā aristokrātisku oligarhiju ar demokrātijas elementiem. Krīzes laikā īstenotā oligarhu atstumšana no varas nenozīmēja oligarhāta beigas Latvijā. Partijas un to plānais vadītāju slānis nodrošina oligarhijas ilgtspējīgu attīstību mūsu valstī. Protams, oligarhija pati par sevi nav nekas slikts, ja vien ir iespējams radīt darboties spējīgu "eliti" un ir pietiekami resursi, lai uzturētu nerakstītu sabiedrisko līgumu starp "eliti" un pārējo sabiedrību. Parasti šāds līgums paredz politiskās varas deleģēšanu apmaiņā pret kādiem labumiem. Diemžēl vēlēšanu aktivitātes nepārtrauktā lejupslīde, katastrofāli zemā uzticība varas institūcijām un aizbraucēju pūļi liecina, ka vai nu pie mums nav spējīgas "elites", vai arī sabiedriskais līgums vairs nedarbojas. Varbūt gan viens, gan otrs.

Daudzi cilvēki, kuri kritizē šī brīža politisko sistēmu, uzskata, ka izeja no krīzes ir ceļš uz tirāniju - mums ir vajadzīgs "kārtīgs saimnieks", "stingrā roka", "apgaismots" diktators vai vēl kas cits. Tik tiešām, šī brīža pēc būtības oligarhiskā sistēma stāv krustcelēs - vai nu doties tirānijas virzienā vai demokrātijas. Tā ir visai pasaulei aktuāla izšķiršanās. Krievija šobrīd izvēlas par labu tirānijai, Ukraina - demokrātijai, ar tautas pašorganizāciju ne tikai iedragājot savu oligarhiju, bet arī ilgstoši turoties pretī ārējai agresijai. Ko izvēlēsies Eiropa? Ko izvēlēsimies mēs?

Tirānijām, vienalga vai tās sauktu par autoritāriem vai diktatoriskiem režīmiem, ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, nav skaidrs, kur meklēt "apgaismoto" diktatoru. Otrkārt, pat ja paveicas tādu atrast, tad viņa dēls vai mazdēls agri vai vēlu kļūst par smagu slogu savai tautai. Treškārt, mūsdienu dinamiskajā pasaulē efektīva vienpersoniska vara ir grūti iedomājam, ja tāda vispār iespējama. Alternatīvas tādēļ ir tikai divas - vai nu mēģināt "lāpīt" pastāvošo oligarhisko sistēmu, audzināt spējīgāku "eliti" un meklēt resursus sociālo izdevumu palielināšanai, vai tomēr virzīties demokrātijas virzienā. Domāju, ka tieši pēdējā izvēle būtu labākā - demokrātijas attīstība, lai mazinātu aristokrātisko un oligarhisko komponentu mūsu politiskajā sistēmā.

Lozēšanas priekšrocības

Kā panākt demokrātijas lomas pieaugšanu? Iespēju ir ļoti daudz un par tām visai bieži tiek runāts - izglītot sabiedrību, panākt tās lielāku iesaistīšanos politiskajos procesos, palielināt Valsts prezidenta lomu, lai stiprinātu varas dalījuma principu utt. Tomēr, manuprāt, radikālākais un efektīvākais veids, kā demokratizēt Latvijas politisko sistēmu, būtu atteikšanās gan no partiju pielaišanas parlamenta vēlēšanās, gan no paša vēlēšanu principa tautas priekšstāvju izvēles procesā. Vēlēšanas būtu jāaizstāj ar lozēšanu, kas ir visdemokrātiskākā iespējamā procedūra.

Demokrātiskums nav vienīgā lozēšanas principa priekšrocība. Izlozējot pārstāvjus no visu pilngadīgo pilsoņu kopuma (izņemot tos, kuri nevēlas būt parlamentā), tiktu nodrošināta statistiski precīzākā iespējamā sabiedrības grupu pārstāvniecība parlamentā. Lozēšana ļautu atbrīvoties no dārgajām un muļķīgajām priekšvēlēšanu kampaņām, bet partijām atgriezties pie ideoloģiskām cīņām publiskajā telpā ārpus Saeimas sienām. Lozēšana būtu daudz ātrāka un lētāka par vēlēšanu procedūru ar balsu, krustiņu un svītrojumu skaitīšanu. Turklāt to viegli varētu veikt elektroniski. Lozēšanas procedūra nodrošina godīgāku un vienlīdzīgāku tautas pārstāvju atlasi, bet pašiem pārstāvjiem - iespēju balsot par likumiem, vadoties pēc savas sirdsapziņas nevis partijas disciplīnas.

Lozēts parlaments dotu iespēju mūsu valstī beidzot ieraudzīt augstas klases ar partijām nesasaistītus ministrus. Ministru darbību parlamentam būtu arī vieglāk kontrolēt un tas neizbēgami nozīmētu izpildvaras aktīvāku komunikāciju ar sabiedrību, lai skaidrotu savu rīcību. Lozēts parlaments nozīmētu arī "politisko dinozauru" (deputāti, kuri klusiņām sēž parlamentā vēl no Augstākās Padomes laikiem) likvidēšanu. Katram pilsonim būtu jāapsver iespēja tikt ielozētam parlamentā, un tas ne tikai veicinātu sabiedrības politisko pašizglītošanos, bet arī aktīvāku līdzdalību ikdienas politiskajā dzīvē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form