Foto: Shutterstock
Laikā, kad skolās īpaši aktīvi noritēja semestra noslēguma spurts, tika publicēti jaunākie OECD pētījumi PISA un TALIS. Ja pirmais koncentrējas uz skolēnu sniegumu, tad TALIS pievēršas skolu direktoru un skolotāju prakses pētniecībai. Loģiski, ka starmešu gaismā ir tieši PISA pētījums, jo tas pasaules kontekstā parāda, kādi ir mūsu bērnu sasniegumi, tomēr ne mazāk svarīgs ir TALIS pētījums. TALIS pievēršas tieši to cilvēku darbam, kas nodrošina mācību procesu, un, nenoliedzami, skolotāja loma ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē bērnu sasniegumus.

Šī iemesla dēļ vēlos aplūkot, manuprāt, būtiskākos TALIS pētījuma rezultātus.i

Skolotāju novecošanās

Satraucoši ir rādītāji par izglītības darbinieku vidējo vecumu. Proti, 2018. gadā vidējais Latvijas skolotāja vecums bija 48 gadi. Dati rāda, ka ar gadiem šis vecums tikai palielināsies. Šajā kontekstā nav tik būtisks pats vidējais vecums, jo visās vecuma grupās ir labi skolotāji, kas profesionāli dara savu darbu. Ir virkne pensijas vecuma profesionāļu, kurus direktori visiem spēkiem cenšas noturēt vēl kaut uz gadu, jo darbs ar skolēniem ir tiešām izcils. Galvenā problēma ir apstāklī, ka nav jaunās paaudzes, kas spētu pilnvērtīgi nodrošināt paaudžu maiņu. Latvijas skolās ienāk jaunie profesionāļi, bet to skaits ir nepietiekams. Ja šis jautājums netiks risināts kompleksi un straujiem soļiem, tad pavisam drīz mēs atradīsimies situācijā, ka kvalitatīva izglītība būs pieejama tikai par maksu, līdzīgi kā veselības aprūpe.

Medicīnā labs speciālists vai izmeklējums par maksu ir pieejams gandrīz nekavējoties, bet, cenšoties saņemt valsts apmaksātos pakalpojumus, ir jāstāv bezgalīgās rindās. Līdzīga situācija mums nākotnē var veidoties izglītībā. Daudzus jaunos skolotājus no valsts un pašvaldību skolām pārvilina uz privāto sektoru lielāku algu un labāku darba apstākļu dēļ. Mēs redzam, ka jau tagad ir skolas, kurās ir 10 un vairāk vakanču. Šīs slodzes nereti tiek aizpildītas ar cilvēkiem bez jebkādas pedagoģiskās sagatavotības, jo vienkārši ir vajadzīgs kāds, kas būtu klasē. Šādā situācijā nevar runāt par kādu veselīgu konkurenci darba tirgū un kvalitatīvu izglītību, bet gan par to, lai process vispār elementāri varētu notikt.

Šai problēmai ir ļoti dažādi iemesli: valsts un pašvaldību, skolu organizācijas, kā arī sabiedrības līmenī. Mēs redzam, ka allaž piesauktie igauņi spēj katru gadu pa 100 eiro pielikt skolotāju algām, šobrīd sasniedzot minimālo algu 1315 eiro apmērā, bet mums svarīgākajās nozarēs – izglītībā, veselības aprūpē, iekšlietu struktūrās – darbinieki saņem stipri zem vidējās algas valstī. Mēs redzam, ka ir pašvaldības, kuras turpina uzturēt pustukšas skolas, lai nebūtu jāpieņem nepopulāri lēmumi, kamēr citas veido ievērojamas piemaksas noteiktajām algas likmēm un domā vēl par citiem atbalsta pasākumiem (dienesta dzīvokļi, transporta kompensācijas u. c.), spējot piesaistīt un noturēt savās skolās spēcīgus nozares profesionāļus. Vienlaikus jāsecina, ka reizēm sabiedrība pret izglītotājiem varētu būt iecietīgāka. Skolotājs ikdienā saskaras gan ar vecāku neapmierinātību, gan dusmīgiem komentāriem un pat aizvainojumiem. Skolotājam, plānojot katru stundu, ir jādomā par to, vai izvēlētais mācību līdzeklis nebūs pretrunīgi vērtējams no kādiem tikumības aspektiem un nenonāks kārtējā TV sižetā. Strādājot skolā, protams, ir jābūt profesionālim un savā darbībā jāseko visām normatīvajām prasībām, bet apstākļos, kur katram sabiedrības loceklim ir kāds personīgs viedoklis par tavu darbu (nereti negatīvs), bez biezas ādas ilglaicīgi strādāt nav iespējams. Šie un vēl citi aspekti veido skolotāja profesijas prestižu. Ir jāsaprot, ka mums katram ir sava loma un atbildība šī prestiža veidošanā. Bez kompleksiem uzlabojumiem šajā lauciņā, arī sabiedrības viedokļa maiņas, mūsu jaunā skolotāju paaudze var tā arī neatnākt uz darbu skolā.

Darba stāžs

Visam iepriekš minētajam par paaudžu nomaiņu būtisks papildinājums ir dati par skolotāju kopējo darba stāžu skolā. TALIS pētījuma rezultāti liecina, ka aptuveni 13% skolotāju ir darba stāžs līdz 5 gadiem, bet skolotāju ar darba stāžu no 6 līdz 10 gadiem ir divreiz mazāk. Tas nozīmē, ka darbu skolā uzsāk salīdzinoši daudz jauno profesionāļu, bet ilgtermiņā viņi neturpina darīt šo darbu. Turpretim, piemēram, Somijā nav šāda jauno darbinieku atbiruma un tur cilvēki skolā paliek ilgtermiņā.

Pētījuma autori ļoti precīzi identificē galvenos šīs situācijas iemeslus, norādot, ka skolu pamešanas iemesls, ļoti iespējams, ir skolas administrācijas un pašvaldības nepietiekamais atbalsts. Te aplami būtu vien vainot skolu direktorus neizdarībā. Es vēlētos akcentēt to, kā mūsu skolu pārvaldības sistēma ir būvēta, – centrā ir direktors un apkārt viņa vietnieki. Vietnieki visbiežāk ir priekšmetu skolotāji, kuri paralēli pasniegšanai pilda kādu funkciju, piemēram, organizē metodisko darbu, pārvalda audzināšanas darbu, veido stundu sarakstus utt. Vietnieki uz nepilnu slodzi pilda dažādas specifiskas funkcijas, taču direktoram ir jābūt atbildīgam pilnīgi par visu. Viņš pārvalda iepirkumus, renovācijas darbus, juridiskos jautājumus, risina konfliktus ar vecākiem, iesaistās bērnu uzvedības problēmu risināšanā, rūpējas par vakanču aizpildīšanu, meklē skolotājus, izstrādā skolēnu piesaistes plānus, tiekas ar pašvaldības deputātiem, izglītības pārvaldes pārstāvjiem, piedalās semināros, slēdz vienošanās ar pulciņu vadītājiem par telpu nomu utt. Ir skolas, kurās pārvaldības struktūra ir veiksmīgi organizēta, bet kopumā Latvijas skolās nav nedz tradīciju, nedz kapacitātes strādāt ar personālu pēc labākajiem personāla pārvaldības principiem. Ir skolas, kurās darbiniekiem nav atļauts vērsties tieši pie direktora, neievērojot stingru subordinācijas ķēdi, vai arī jaunais skolotājs gadiem ilgi tā arī ne reizi nav saņēmis atgriezenisko saiti par savu darbu stundās.

TALIS pētījuma dati uzrāda, ka 83% direktoru uzskata, ka mentoringam ir augsta ietekme uz skolotāju pedagoģisko kompetenci, bet tikai 16% jauno skolotāju ir nozīmēts mentors, kurš palīdz veiksmīgi uzsākt darbu skolā un sniedz profesionālo atbalstu. Kopumā mentors ir vien 4% skolotāju. Citiem vārdiem sakot, skolu vadībai ir skaidra izpratne, ka jaunajiem izglītības darbiniekiem ir nepieciešams atbalsts, bet tomēr kādu iemeslu dēļ to neizdodas realizēt. Nereti notiek tā, ka jaunais darbinieks, nonākot skolā, ir kā iemests okeāna vidū bez glābšanas riņķa un jākuļas vien paša spēkiem. Par viņu īsti neviens nerūpējas, pat neapvaicājas, kā sokas. Skolotājs ir pamests viens darbā ar bērniem. Darba uzsākšanas brīdī nereti ir grūtības panākt labu uzvedību klasē, ir jāpavada ļoti daudz laika, plānojot mācību stundas, jo pilnam mācību gadam tas nekad iepriekš nav darīts. Šādos apstākļos administrācijas pārstāvji, redzot, ka jaunais darbinieks sāk iestrādāties, uzdod papildu pienākumus, palielina slodzi, padarot jaunā profesionāļa dzīvi vēl sarežģītāku. Tā rezultātā darbinieks ātri izdeg un pēc kāda laika izvēlas karjeru skolā neturpināt.

To mēs, protams, nevaram attiecināt uz visām Latvijas skolām, jo mums ir daudzi labie piemēri. Tomēr TALIS dati par jauno skolotāju atbalstu uzrāda kopējo tendenci – tādu, kāda tā ir. Tas, kā notiek darbs ar personālu skolā, kāda veida un apmēra atbalstu darbinieks saņem, kādas ir izaugsmes iespējas, lielā mērā nosaka to, cik ilgi viņš izvēlas šajā profesijā palikt. Ir izskanējuši viedokļi, ka labs veids, kā noturēt jaunos skolotājus profesijā, būtu noteikt par obligātu nostrādāt kādu laika posmu, ja izglītība iegūta, studējot budžeta grupā. Manuprāt, šāds piespiedu mehānisms būtu trieciens skolotāja profesijas prestižam.

Cilvēki palikt profesijā ir jāmotivē, veidojot atbilstošu darba vidi, nevis ierobežojot izvēles brīvību. Valstiskā līmenī būtu jādomā par labas skolu pārvaldības sistēmas un vadlīniju izveidi, atvieglojot direktoru darbu, atbalstot arī viņu profesionālo pilnveidi, piesaistot personāla speciālistus, kā arī palielinot finansējumu un kapacitāti tieši skolas vadības komandām. Projekta "Skola 2030" dalībnieki, kas izstrādāja, aprobēja un plāno ieviest skolās jauno vispārējās izglītības saturu, ar pilotskolām ir daudz strādājuši pie principa "skola kā mācīšanās organizācija" iedzīvināšanas. Tas paredz regulāru skolotāju sadarbību dažāda veida darba grupās, sekmējot kopīgu mācību procesa plānošanu, kā arī nodrošinot regulāru atgriezenisko saiti izglītības darbiniekiem par viņu darbu. Skolām ir jāveidojas kā šādām labi pārvaldītām un sadarbībā balstītām organizācijām, kurās skolotājs saņem atbalstu un var iesaistīties dažādās darba grupās, ietekmējot kopējos skolas mācību organizācijas procesus. Skolotājam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, ir svarīgi justies labi, būt novērtētam un izpaust sevi. Ievērojot šos principus, mēs varam ilgāk noturēt darbiniekus skolās.

Slodze

Visbeidzot, būtisks izglītības kvalitāti ietekmējošs faktors ir darba slodze. TALIS pētījuma dati uzrāda, ka skolotājs Latvijā vidēji strādā 35 darba stundas nedēļā, kas ir nedaudz zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Tomēr vidējais stundu skaits neuzrāda objektīvo situāciju. Aplūkojot pētījumā publicētos datus tuvāk, ir redzams, ka aptuveni 16% skolotāju strādā līdz 10 stundām nedēļā, bet aptuveni 11% līdz 20 stundām nedēļā, turpretim teju 20% strādā 50–60 un vairāk stundu, bet nedaudz vairāk kā 20% strādā 41–50 stundas. Tas nozīmē, ka mums ir liels skolotāju īpatsvars, kas strādā nelielu slodzi, un ļoti liels īpatsvars, kas pārstrādā slodzi. Šāda slodze abos gadījumos var negatīvi ietekmēt izglītības kvalitāti.

Skolotājs, kurš strādā ļoti nelielu slodzi, skolā ir 1 līdz 2 dienas nedēļā vai pāris stundas dienā. Pat ja šī skolotāja stundas ir kvalitatīvas, viņš neiesaistās skolas metodiskajā dzīvē, ļoti ierobežoti sadarbojas ar kolēģiem, kas ierobežo iespējas veidot starppriekšmetu saiknes, strādāt pie kādiem kopējiem skolas mērķiem vai metodiskajām nostādnēm. Tāpat skolotājam, kurš skolā ir reti, ir ļoti ierobežotas attiecības ar skolēniem, viņš nav tik viegli pieejams konsultācijām un neiesaistās skolas sabiedriskajā dzīvē. Realizējot šādu pieeju, ļoti iespējams, ka daudzas būtiskas pedagoģiskā darba komponentes izpaliek.

Turpretim, ja izglītības darbiniekam ir ļoti liela slodze, tad tīri cilvēciski veidojas izdegšanas riski. Nereti slodze ir tik liela nevis tāpēc, ka cilvēks to gribētu, bet gan tādēļ, ka nav neviena cita, kas tās stundas vadītu. Skolotājs, kurš strādā ļoti lielu slodzi, ir daudz vairāk noguris, pastāv daudz lielāka iespējamība, ka šāds skolotājs būs mazāk radošs un inovatīvs, jo vienkārši nav laika jaunu stundu plānošanai. Skolotājam ar lielu slodzi ir daudz lielāks izaicinājums dot skolēniem kvalitatīvu atgriezenisko saiti par viņu darbu, jo tas prasa papildu laiku. Šāds skolotājs, visticamāk, ir mazāk pieejams skolēniem neformālai komunikācijai.

Optimālos apstākļos, strādājot skolā, būtu jābūt aptuveni 40 stundu darba nedēļai vienā darbavietā, ko veidotu stundu vadīšana, to plānošana, skolēnu darbu vērtēšana, kopīga darba plānošana ar citiem skolotājiem utt. Strādājot skolā pamata slodzi, būtu jābūt iespējai nopelnīt pienācīgu algu un kvalitatīvi izdarīt savu darbu, esot pilnvērtīgai savas skolas vides sastāvdaļai.

Aplūkojot iepriekš aprakstītos TALIS pētījuma rezultātus, jāsecina, ka pedagogu novecošanās un to trūkums ir ļoti akūta problēma, un tā kļūs vēl akūtāka, ja netiks meklēti veidi skolotāja profesijas prestiža celšanai, piesaistot un noturot skolās jauno profesionāļu paaudzi. Latvijā ir jādomā par sistemātisku darbu ar skolas personālu, sniedzot tam atbalstu un nodrošinot izaugsmes iespējas. Ja pedagogu trūkuma jautājums netiks risināts straujiem soļiem, tad pavisam tuvā nākotnē skola, kura spēj nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu visos mācību priekšmetos, būs ļoti ekskluzīva parādība.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), vairākas Latvijas augstskolas un nevalstiskais sektors strādā pie jaunas darba vidē balstītas studiju programmas izveides, kas ļautu efektīvi un inovatīvi apmācīt skolotājus, ik gadu nodrošinot skolas ar 100 jaunajiem profesionāļiem. Vērojot šī projekta attīstību, manī bažas rada tā iedzīvināšanas process, kurā dažādas valsts institūcijas un sociālie partneri skaidri demonstrē, ka valstiskā līmenī nav izpratnes par samilzušajām problēmām izglītības sektorā. Ārpus IZM telpām valsts pārvaldē nav vērojama reāla vēlme ieguldīt pūles un finansējumu, lai tiektos uz kvalitatīvu izglītību Latvijā. Norisinās dažādas diskusijas par ietekmes sfēru un budžeta sadalījuma jautājumiem, pazaudējot fokusu uz izglītības problēmu risināšanu. Ir skumji noskatīties, kā mēs runājam par Latviju kā zinātnē un inovācijās balstītu labklājības valsti, bet šo vīziju atstājam vien lozungu līmenī.

i Dati ņemti no materiāla "Starptautiskā mācību vides pētījuma OECD TALIS 2018 rezultāti: skolotāji un skolu direktori – kvalifikācija, nodarbinātība un slodze, darbā ievadīšana un profesionālā pilnveide", Rīga, LU, 03.12.2019.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!