Pēdējo 6-7 gadu psiholoģija un psihiatrija ir iepazinusi arī specifisku patoloģiju – atkarību no Interneta, kas izpaužas kā nepārvarama tieksme lietot vispasaules datortīklu. Šai atkarībai ir dažādas formas, kuru skaits arvien pieaug, attīstoties Internet-tehnoloģijām un to pielietojumam.
Pašu terminu 'Internet-atkarība' 1996. gadā ieviesa doktors Aivens Goldbergs, kurš raksturoja šo atkarību līdzīgi atkarībai no alkohola, aprakstot to kā "graujošu iespaidu atstājošu uz sadzīves, mācību, sociālās, darba, ģimenes, finansiālās un psiholoģiskās darbības sfēru". Tie ir, lielākoties, psiholoģiski simptomi, kuriem līdzās eksistē arī vesela rinda fizisku – pārslodzes, muskulatūras bojājumi, galvas un muguras sāpes, gulēšanas un ēšanas režīma izmaiņas u.c.
Kopš pirmajām publikācijām par Internet-atkarību (1996-97) ir veikti neskaitāmi pētījumi, gan profesionālu psihologu un sociologu, gan amatieru izpildījumā, tomēr līdz pat šim brīdim neeksistē vienprātīga viedokļa par konkrēto tēmu, pētījumiem arvien vēl piemīt vairāk atklātas diskusijas, nevis zinātnisku secinājumu raksturs.
Latvijā veiktie pētījumi liecina, ka mūsu valstī lielākā atkarība vērojama jaunatnes vidū un visvairāk elektroniskās komunikācijas, kā arī datorspēļu līmenī. Riska grupa šeit ir pusaudži, kuru vērtību sistēma un sociālā izpratne ir arvien vēl veidošanās stadijā. Patoloģiskas atkarības gadījumā Internet-komunikācija var stipri izmainīt pusaudža psihi, traucēt viņam vēlāk iekļauties reālajā sabiedrībā un kļūt par tās pilnvērtīgu locekli.
Pusaudzim, veidojot savu identitāti, ir ļoti nepieciešams piemērs, pēc kā to veidot. Reālajā pasaulē ne vienmēr ir iespēja vērot šādu piemēru, kontaktēties ar to, lai iegūtu nepieciešamo informāciju. Šeit zināmā mērā var palīdzēt Internets, kurā sociālās barjeras ir nojauktas, pusaudzis var brīvi komunicēties ar jebkura vecuma un dzimuma cilvēkiem. Diemžēl pozitīvajam tūdaļ nāk klāt arī negatīvais – ņemot vērā tīklā valdošo anonimitāti, nav iespējams iegūt garantiju, ka tas vai cits modelis ir patiess; tādējādi, pusaudzis var izvēlēties par piemēru mākslīgi, pēc realitātē neeksistējošiem likumiem radītu identitāti, kā rezultātā pēc pārneses uz reālo dzīvi modelis nesniedz plānoto rezultātu un pavairo frustrāciju vai arī rada nopietnus draudus pusaudža dabiskajai vajadzībai pielāgoties, kļūt par pilntiesīgu un atbildīgu sabiedrības locekli reālajā pasaulē. Tāpat atkarības gadījumā pusaudzis var zaudēt tieksmi pēc reāliem kontaktiem, atstājot uzkrāto pieredzi kibertelpas līmenī, tendējot sava "Es" realizāciju tikai uz elektronisko vidi.
Ir svarīgi apzināties, ka jebkura atkarība ir slimība, kuras gadījumā cilvēks vairs nepieder pats sev. Adiktīvas uzvedības pamatā ir cilvēka nespēja cīnīties ar viņa problēmām "te un tagad" – viņš acumirkļa komforta labā atliek problēmas risināšanu uz vēlāku laiku. Lai cīnītos ar jebkuru atkarību, ir ļoti nepieciešama sapratne, atbalsts un emocionāls kontakts; atkarības ārstēšanas pamatā ir aizstāšana – cilvēks no jauna mācās savstarpēji sadarboties ar apkārtējo pasauli. Šeit var palīdzēt arī grupu terapija,. kas mūsdienās ir viens no efektīvākajiem veidiem dažādu atkarību ārstēšanā. Rietumos eksistē pat vairāki Internet-atkarīgo atbalsta centri, arī Krievijā ir vērojami zināmi šādas prakses aizmetņi.
Latvijā, diemžēl, šī problēma tiek uzskatīta, acīmredzot, par neaktuālu vai mazsvarīgu, kam iemesls varētu būt informācijas trūkums un problēmas nepietiekama apzināšanās. Dažādos Internet-pieejamības punktos tikpat kā netiek kontrolēts, kādas vecuma grupas jaunieši izmanto Internetu un kādus tā resursus apmeklē. Domāju, Latvijā tāpat būtu pat ļoti nepieciešams speciāls palīdzības centrs Internet-atkarīgajiem, taču šobrīd nav redzamu ekspertu, kas apzinātos problēmas specifisko raksturu; Internet subkultūras eksistence joprojām tiek pasniegta sociāla kurioza formā, tādējādi padarot Internet-atkarības patoloģisko aspektu par tikpat nenopietnu vai vispār nemanāmu.