Jānis Stundiņš: Kas meklē, tas atrod – arī mūziku priekš sevis

Cilvēks mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas. Citi cilvēki piekrīt. Tomēr, par spīti piekrišanai, cilvēks sāk runāt par "labu gaumi" un "sliktu gaumi". Vai – ka kaut kas ir gaumīgs un kaut kas nav tāds... Tik un tā vārdu "gaume" ir neērti lietot daudzskaitlī. Tā ir viena, jo ikviens šā vārda sacītājs ir viens. Tātad – gaumes variāciju ir tikpat daudz, cik cilvēku.

Tad nu bezmaz vai bezjēdzīgi būtu runāt par labu vai sliktu mūziku. Tāpēc bieži tiek runāts par "populāru" vai "slavenu" mūziku. Popmūzikā bieži vārds "populārs" tiek pārprasts kā kvalitātes zīme. Taču gadās citādi... Sakot "populārs" (ar to patiesībā varbūt domājot "lētu, piezemētu masveida uztverei"), tiek domāts "nevērtīgs", bet vienlaikus cildeni tiek uzsvērts, ka Mocarts vai Verdi joprojām ir populāri. Vai nav smieklīga pretruna? Un vienlaikus tajā visā ir taisnība. Ne velti arī "populāro mūziku" – popu un roku – cilvēks papildinājis ar it kā nevajadzīgiem apzīmējumiem "neatkarīgs", "alternatīvs" un tamlīdzīgi, lai kaut kā uzsvērtu, ka ir kaut kas citāds, elitārs un "populārās mūzikas" jēdzienu devalvējošs – tātad "nepopulārs". Tā ir viena no niansēm, kas liecina, ka popmūzikā daudz kas mainījies kopš Elvisa Preslija.

Mainījies ir tas, ka reāli vairs nav zvaigžņu, jo visi ir zvaigznes. Bet tas savukārt nenozīmē, ka tāpēc nebūtu spēcīgas vai pat ģeniālas mūzikas. Atsaukšu atmiņā nereti piesaukto krievu režisora A.Tarkovska frāzi "koncentrējies uz tumsu, lai akcentētu gaismu" (pieļauju, ka vārda "tumsu" vietā bija arī "ēnu", bet šai kontekstā der abas versijas)... Ja ir zvaigzne tai izpratnē, kā šis jēdziens mākslā radās pagājušajos gadsimtos, tad tā sevi akcentē pati. Bet, ja zvaigžņu ir papilnam, tad tās vienkārši apspīd viena otru, un ir vienkārši gaišs. Tad vairs nav ēnu, kuras akcentētu gaismu. Tātad vairs nav nekā "vērtīgāka" par citām "vērtībām". Šodien ģēnijs būtu jāsauc par tumšu negaisa mākoni, kurš izcēlies uz šķebinošā un apnicīgā daudzo zvaigžņu fona. Zvaigžņu pilna pasaule un Latvija arī. Tikai nezin kāpēc zvaigžņu pilnā Latvija tā īsti nav spējusi pārsteigt pasauli. Un arī pasaules zvaigznes pazūd tik strauji, ka pat nepamana to pazušanu. Lieku reizi nerakstīju "nezin kāpēc", jo zinām taču – tāpat ir gaišs un tās zvaigznes mētājas visur.

Ja kāds jūtas garlaicīgi šai nonivelētās un mākslīgās popularitātes reklāmu telpā, tad ir laiks saprast, ka jēdzieni "zvaigzne" un "popularitāte" kļuvuši par lētu naudu, lai pārdotu reklāmas, kuras savukārt reklamē kaut kādu preci, kura jāpārdod, pasniedzot to kā "populāru". Starp citu, tūlīt pat "Talantu fabrika" būs pārvērtusi arī jēdzienu "talants". Nonācu pie šķirošanas, ka ir mūzika, kas ir māksla, un ir mūzika – prece. Tik un tā abos gadījumos tā ir subjektīvi vērtējama. Un tā ir cilvēka izvēle, ko un cik viņš vēlas, ko un cik par to gatavs maksāt. Jo tik un tā ir tikai un vienīgi – mūzika.

Gribas pievienoties tam saucēju baram, kas apgalvo, ka pasaulē joprojām ir papilnam skaistas mūzikas, ka nemaz nav tik truli, tukši un garlaicīgi. Tikai atrast to varbūt ir mazlietiņ grūtāk nekā vēl pirms gadiem desmit. Jo arī mūzikā (tāpat kā daudzās citās lietās) pārsātinātā informatīvā telpa kļuvusi par traucēkli. Precīzāk – jo mazāk informēts ir cilvēks, jo vairāk šī informatīvā telpa viņam traucēs.

Nebūšu diži oriģināls, bilstot, ka reklāmu un mārketinga triku pārpilnība kopējās informācijas klāstā spiež cilvēku aizmirst, ka par visu ir jāmaksā. Spiež to aizmirst tāpēc, lai cilvēks īpaši neiedziļinātos, cik un par ko viņš maksā, un cik atbilstoša ir preces vērtība. Ja kaut ko saņemam lēti (lētumu nodrošina arī laika ietaupīšana uz vajadzīgas informācijas gūšanu), tad vienlaikus samaksājam ar to, ka bieži nožēlojam, neesam apmierināti un īstenībā tā arī negūstam to, kas bijis domāts mums.

Uzdrīkstēšos apgalvot, ka mūzikā ikviens cilvēks šodien var atrast kaut ko priekš sevis tādu, kas spētu viņam gan sniegt tīkamu pārdzīvojumu, gan saviļņot, gan atklāt daudz ko jaunu, gan pat dāvāt laimes izjūtas. Protams, viss ir relatīvi un subjektīvi, taču satriecošu lietu pasaulē ir papilnam, un pārpildītās informācijas telpas pluss (starp daudzajiem mīnusiem) ir fakts, ka arī meklēt ir vieglāk. Ja kāds to vēl nav atradis, tātad – vienkārši nav atradis. Diemžēl, teiktais attiecas uz mūziku pasaules mērogā. Nožēlojamāka ir Latvijas mūzikas situācija – protams, popmūzikas nevis klasiskās.

Lai gan – derētu arī piebilde par klasisko. Ak vai, cik lielās masās pasaulē ik gadus mūzikas augstskolas ražo klasiskās mūzikas komponistus... Arī jēdziens "klasiskā" ir devalvējies, savā būtībā oponējot "populārajai". Jo nudien laiks pierādīs, ka ne visa šodienas "klasiskā mūzika" iemantos patiesas klasikas statusu. Turklāt no vēstures jāņem vērā, ka laikabiedru kritiķu vērtējums nereti ir bijis pretējs vēlākajam klasiķa vai aizmirstībai lemtā statusam. Arī šis ir jautājums par informācijas telpu.

Un ilūzija ir arī fakts, ka kaut kādas abstraktas, neapzinātas cilvēku masas būtu "lētas" vai "stulbas"... Vismaz popmūzikā tā ir simtprocentīga ilūzija. Ne viss, par ko lasām, dzirdam, ko redzam medijos ir "labs", "slikts", "populārs", "vērtīgs" vai "nevērtīgs". Nesen ar vienu konkrētu piemēru nācās saskarties saistībā ar franču dziedātājas Emmas Šaplēnas koncertu Latvijā – kad daži informācijas līdzekļi ("Dienu" ieskaitot) viņu raksturoja kā "Latvijā mazpazīstamu dziedātāju", un tostarp pauda pat izbrīnu par šā koncerta esamību vai interesi par to. Kompāniju "EMI" un "Universal Music" pārstāvji Latvijā nudien zinātu bilst, ka par "mazpazīstamu" viņu nenosauksi, jo Šaplēnas albumu pārdošanas dati liecina, ka viņa ir daudz populārāka par vienu otru šajos informācijas līdzekļos aprakstīto "slavenību" (tam klāt neskaitot pirātu piedāvājumu, kurā katrs no tikai diviem Šaplēnas albumiem sastopams pat dažādās versijās). Un ja mediju sniegtā aina neatbilst realitātei, tā ir viņu problēma, ka tie nepārzina paši savu auditoriju... Laikam pēcāk brīnīdamies par savas mūzikas informācijas zemajiem reitingiem.

Nemaz tik bezcerīga šī atkarība no informācijas nav. Cilvēks prot atrast sev tuvo arī bez reklāmām. Smieklīgi tikai tas, ka konkrētajā gadījumā E.Šaplēna nodēvēta par mazpazīstamu acīmredzami subjektīvi tikai tāpēc, ka viņas albumi nav reklamēti. Tas lieku reizi pasvītro, ka Latvijā "objektīvā" informācija vismaz mūzikas jomā ir totāli pakļauta reklāmai, izņemot atsevišķus personāliju gadījumus. Paldies dievam, ka pasaules ierakstu kompānijas starptautiskajos informācijas līdzekļos līdztekus "muzikālajiem cīsiņiem" ne tikai sniedz informāciju, bet arī reklamē savas "nepopulārās" lietas, tuvākas mākslas jēdzienam.

Arī skarbajā realitātē nav tā, ka cilvēka izvēle būtu atkarīga tikai no tā, ko reklamē. Galu galā, ja kāds mūzikas patērētājs nav apmierināts ar mūziku, kuru pats meklējis un atradis, tad atliek secināt – pats vainīgs. Bet visos citos gadījumos – kas nepatīk tev, patīk citam. Žēl vienīgi, ka šīs sakarības neskar latviešu mūziku. Daudzos gadījumos tās "lētumā" un bieži vienveidībā laikam atspoguļojas šis tas no iepriekš klāstītā. Būtībā viss atkarīgs no vērtību sistēmas – gan sabiedrībā, gan personiskajā uztverē.

Ja tev trūkst mūzikas, kas izmainītu tavas elpošanas ritmu, kas liktu sajust izplaukušu lapu smaržu pat piesmakušā telpā, kas vedinātu uz kādas dvēseliski dārgas grāmatas atšķiršanu, kas liktu domāt, kas radītu nemieru sirdī, kas stimulētu uz rīcību vai kādu lēmumu, kas aicinātu apskaut mīļu cilvēku, tad esi drošs – tāda ir, tikai neesi ar to sastapies. Šai ziņā, kā mēdz teikt, ar mūziku var izrādīties kā ar mīlestību. Savukārt, ja tev tas viss ir pazīstams, tad atvainojos par tērēto laiku šā raksta lasīšanai.