Dažkārt palasot pirātiskās produkcijas patērētāju komentārus (un nezin kāpēc diskusijās viņi ir aktīvākā sabiedrības daļa), gribas pasmieties par to, kā īstenībā cilvēki "aizmālē acis" paši sev, tā varbūt padarot sevi par "lopu baru", kam diezgan viegli kaut ko iebarot – ka tikai pa lēto. Un tā vārdā esam gatavi “apdalīt” arī savus pašmāju mūziķus.
Lai gan piekrītu, ka Latvijā pirātisko ierakstu pieprasījuma pamatā lielu daļu veido mazie ienākumi, un dēļ tiem patērētājus (nevis izplatītājus) saukt par zagļiem būtu amorāli, tomēr gribu iebilst, ka tādā gadījumā arī pirātiem cilvēki maksā par daudz. Savukārt izplatītāji (pirāti), zinot dažādas viņu izmaksas, īstenībā savu produkciju varētu piedāvāt vēl lētāk, bet nezin kāpēc tā nedara. Lai gan viņu biznesā nezināmas ir tās pirātu izmaksas, kuras aiziet policistu un ierēdņu kukuļošanā. Savukārt ja šādas kukuļošanas nemaz nav, tad minētie ierēdņi un policisti vienkārši ir idioti – ļaujot apzagt valsti (pirāti nemaksā nodokļus), no tā arī sev neko negūstot.

Būtībā šo rakstu pilnībā rosinājušas “Delfi” diskusijas, jo kaut kas taču ar morāli nav kārtībā, ja pirātisma "slavēšana" pilnībā izgāž diskusiju par tēmu, kurā par pirātismu nav bijis ne vārda. Proti, atminos ne vienu vien savu rakstu, kurā nav bijis pat mājienu uz nelegālu mūzikas pirkšanu vai lejuplādi no "tīkliem", bet tā vietā apskatīta kāda problēma vai tendence. Seko visnotaļ interesanta diskusija. Bet tad uzrodas pāris pirātisko disku un MP3 lietotāju un ar savu acīmredzamo vainas kompleksu izkropļo visu diskusiju, kura tālāk turpinās jau totāli apnikušajās sliedēs – kāpēc pirkt legālo, ja var pa lēto? Bet saruna bijusi pavisam par ko citu. Tātad – tomēr miera nav, lai gan apgalvots tiek, ka viss tiek darīts "pareizi".

Daļēja taisnība ir dažu komentētāju secinājumos par mūzikas tirgus sadalīto daļu. T.i., pasaulē dominē piecas gigantiskas mūzikas kompāniju grupas – "Universal", "EMI", "Warner", "Sony" un "BMG". Tās tad nu "kāš" to naudiņu. Lai gan, kā liecina visai pārbaudīti dati, "kāst" šiem "milžiem" ļauj tikai katrs desmitais mūzikas albums. Tas nozīmē, ka visas "spīrsas", "viljamsi", "abbas" vai "bītli" kataloga nosaukumu sarakstā veido mazākumu no mūzikas klāsta. Un vienlaikus ir visai daudz mūzikas (bieži vērtīgas no mākslinieciskā viedokļa), kura nes zaudējumus. Tiem, kas rēķina disku konveijera izmaksas, atgādināšu, ka bez dizaina un autortiesību izdevumiem vēl ļoti lielu izmaksu apjomu mūzikas ražošanā veido studijas izmaksas, lai vispār kaut ko ierakstītu.

Taču kļūst smieklīgi, ka viens otrs Rīgā pie pastāvīga interneta pieslēguma birojā strādājošs cilvēks sāk bļaut par mazo aldziņu, kā vienīgo iemeslu pirātisma patērēšanā. Pārcelsimies uz provinci. Tur lauku papus tomēr ir legālās mūzikas patērētājs, jo latviešu un vācu šlāgerus pirāti viņam nepieved (vismaz šo rindu autors minēto repertuāru pie pirātiem nekad nav manījis). Tātad tiem pieticīgākiem ļautiņiem tomēr jāknapinās legālai un dārgākai mūzikai. Jo pirātisma morāle ir abpusēja (izdevēja un patērētāja) zagšana un no tiem, kam ir maz, daudz nenozagsi. Secīgi "nabadziņi", kas pērk pirātiskos diskus pilsētās, tomēr ir visai ienesīga auditorija. Tāpat dažiem nepatīk, ka Latvijai dēļ pirātisma baksta ar pirkstu nezin kādi svešzemju "onkuļi". Bet kāpēc lai viņi to nedarītu, ja mazā valstiņā, kur gadā pārdod pārdesmit jaunus "Porsche" vai "Mercedes Benz" modeļus, neizdodas sakarīgos apjomos pārdot mūziku. Nesalīdzināsim sevi ar Namībiju vai Senegālu. Nu nav tā. Un tas ir smieklīgi.

Tā nu iznāk, ka latvietis joprojām savā būtībā ir pagājušo gadsimtu zemnieks, kuram ir kompleksi ar tādu lietu kā nauda. Viņš labāk maina. Es tev gurķīšus, tu man medu, es tev skrituļdēli, tu man slidas, es tev Eminemu, tu man "50 Cent". Bet varbūt tieši tāpēc viņam tās naudas ir maz.

Morāles cita puse. Mūzikas repertuārs. Labprāt piebalsošu visiem, kas klaigā, ka topos šobrīd bieži nonāk muzikāli mēsli. Bet, atvainojiet, tieši topu albumus (ja neskaita pagātnes roka klasiķus) piedāvā arī pirāti. Tādēļ, patērējot pirātiskos diskus, cilvēks stipri ierobežo savu izvēli. Protams, cita aina ir MP3 failu apmaiņā. Taču ne jau nabadzība liecina par MP3 patēriņu (nezin kāpēc ne viens vien "nabadziņš" tepat, komentāros, lielās, ka to vai citu grupu dzirdējis koncertā Varšavā, Stokholmā, Hamburgā vai citur).

Turpinot par izvēli un arī par elitāru mūziku, nepieminēta palika pasaules mūzikas tirgus sestā daļa, ko veido neatkarīgās ierakstu kompānijas, kas nepavisam nav lētas peļņas meklētājas, nedz arī monopolistes. Un šo kompāniju mūzika mēdz būt ar visaugstāko māksliniecisko līmeni. Bet gari te nav jādiskutē, jo diemžēl šo kompāniju ražojumi mēdz būt pat vēl dārgāki par "lielo haizivju" ražojumiem, un tos pirāti nezin kāpēc neražo... (Lai gan ir jau zināms – kāpēc, jo nebūs tādas tirāžas un vairāk būs jāseko individuālajam pieprasījumam.)

Pamatota ir kurnēšana par legālās mūzikas cenu politiku Latvijā. Jā, šeit nav diferencētu cenu. Piemēram, ja Londonas centrā jauns albums veikalā (kurā ir arī lielāka izvēle) izmaksās ap 14 latu, tad ārpus pilsētas, kaimiņu ciemā, tas maksās pat zem 10 latiem vai vēl lētāk. Latvijā – kādas cenas Vecrīgā, tādas pašas – Bolderājā vai pat Smiltenē. Bet tā nu ir mazumtirdzniecības problēma, kura pilnībā nav ierakstu kompāniju vai to izplatītāju varā.

Labi jau labi, ir tās ārzemju megakompānijas rausējas, kas no Latvijas patērētāja zināmā mērā grib izpumpēt naudiņu. Taču ar pirātismu tam nav nekā kopēja. Tur jārunā par vietējā un ievestā piedāvājuma attiecībām, kuras Latvijā ir visai veselīgos samēros. Bet dēļ pirātisma (ne vien CD-R, bet arī MP3) cieš arī vietējā mūzika. Nupat iznāca jaunais "Dzelteno pastnieku" albums, kuru neizdeva ne "Mikrofons", ne "Platforma", ne "Baltic Records Group", bet gan Ingus Baušķenieks pats. Tik un tā jau nākamajā dienā MP3 sarakstes listēs bija neiztrūkstošais "Kur var nokačāt?" Nudien gribas teikt – vai kauna galīgi nemaz nav?! Nezin kāpēc tieši šajās "Delfi" diskusijās daudzi bilst, ka "Inokentijs Mārpls" labi izklaidē, ka "NSRD" esot labu labie, un tā tālāk... Un tūlīt "panesās" saruna, kur dabūt viņu MP3... Un nevienam pat prātā neienāks, ka tieši dēļ viņa tas vai cits latviešu (nevis amerikāņu) mūziķis dažu labu rītu ir palicis bez kārtīgām brokastīm. Ka tieši tādēļ viņa albumi parādās labi, ja reizi pa trim gadiem, un arī tad lētā studijā ierakstīti. Nerunāšu par bēdīgākām sekām, kādas arī reāli ir.

Un no "es tev, tu man" morāles viedokļa tāpēc nav brīnums, ka arī pašam mūzikas patērētājam ir nieka aldziņa, jo mūziķim nav par ko, piemēram, ieiet uzņēmumā, kur mūzikas patērētājs strādā, un pie viņa kaut kādu apdrošināšanas polisi nokārtot vai tamlīdzīgi. Biznesā mēs visi esam saistīti... Pa lēto pērkam, pa lēto arī paši saņemam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit