Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēstījums Federālajai sapulcei rada dažādus skaidrojumus pasaulē, Eiropā, protams, arī Latvijā. Ir politiķi un eksperti, kas viņa teiktajā vēlas sadzirdēt vienīgi uzspēlētu bravūru, pat blefu vēlēšanu kampaņas vajadzībām. Citi satraucas, ka tas ir bruņošanās sacensības piedāvājums, ar ko Maskava pavisam nopietni vēršas pie Vašingtonas, un ka šis izaicinājums var tikt pieņemts.
Krievijas līdera – un viņam vētraini aplaudējušās auditorijas – centienu galvenais vadmotīvs ir klajš, bet vienlaikus precīzi nomērīts izaicinājums "zelta miljardam" – Rietumu pasaulei, tās kārtībai un vērtībām. Tā ir kategoriska prasība "pieņemt beidzot mūs tādus, kādi esam". Taču Krievijas politiskās elites ambīcijās ir redzama vēlme "nepārkāpt sarkanās līnijas", kategoriski piesakot sevi kā ASV un ES pretinieku.
Neviens par Rietumu ienaidnieku neuzskata komunistisko Ķīnu, vahābisko Saūda Arābiju, "jaunosmaņu" Turciju. Ne arī ģenerāļa Abdula Fataha al-Sisi "savdabīgas demokrātijas" režīmā pārvaldīto Ēģipti. Šīs valstis Vašingtonā un īpaši Briselē tiek reālpolitiski pieņemtas tādas, kādas tās ir. ASV prezidentu sanikno lēta Ķīnas tērauda eksports, nevis vienas partijas varas monopols vai interneta cenzūra. Krievija vēlas šādu izpratni arī sev un, tā šķiet, arī dabūs.
NATO savā turpmāk īstenotajā politikā, tā gribas cerēt, noteikti ievēros savaldību lēmumos un paziņojumos, lai saglabātu savās attiecībās ar Kremli pietiekami daudz telpas savstarpējai manevrēšanai, lai neļautu drošības riskiem pārvērsties realitātē. Visfatālākā kļūda, ko patlaban pieļautu Rietumi, būtu ļauties pašpārliecinātiem centieniem savu izaicinātāju "iedzīt pavisam stūrī". Katrs pieredzējis mednieks jums zinās pastāstīt, uz ko mēdz būt spējīgs bezizejā nokļuvis dzīvnieks...
Putina vēstījums, kā liecina ES un ASV politiķu reakcija, tiešām spēja iezīmēt principiālo robežšķirtni starp Krieviju un Rietumiem, ko "neizdevās" panākt pat Krimas aneksijai. Tādējādi, iespējams, Eiropā pavisam atkailinās visi līdzšinējie drošības riski, taču vienlaikus tās diplomātijā rodas krietni skaidrāks "spēles laukums".
Rietumu – NATO + ASV + ES – turpmākai reakcijai uz Krievijas izaicinājumu ir divi varbūtējie scenāriji. Diemžēl joprojām reāls ir arī kareivīgais, ne tikai samiernieciskais.
Austrumeiropas, īpaši Baltijas, valdību ārpolitiskajos priekšstatos diemžēl valda dogma, kas sakņojas Džordža Buša Jr. administrācijas īstenoto "neo-con" ideju inercē: Vašingtona ir globāls policists, kas spēj sodīt katru Rietumu noteiktās pasaules kārtības traucētāju vai tikai izaicinātāju. Donalda Trampa nesenais kareivīgums attiecībās ar Ziemeļkoreju tam šķiet uzskatāms apliecinājums.
Tādēļ Latvijā, tāpat kā mūsu dienvidu un ziemeļu kaimiņzemēs, valsts vara "konsekventi" risina svarīgus ārpolitiskus izaicinājumus, atklāti satraucot sabiedrību ar austrumu draudiem. Tādā veidā tika nodrošināta valsts iestāšanās NATO, uzvarēts referendums par dalību ES, pat ieviests eiro.
Pēc Krimas aneksijas tautas iebiedēšana kļuva pavisam intensīva, līdz tā palika apnicīga. No sabiedrotajiem tika kategoriski pieprasīti "ķīlnieki" – karavīru vienības – kā uzskatāma garantija NATO patiesai gribai aizsargāt mūs no varbūtēja iebrukuma.
Ko tagad, pēc 1. marta, darīs Valsts prezidents un Nacionālās drošības padome? Tiešām dauzīs trauksmes zvanus vēl skaļāk, prasīs sūtīt uz Ādažiem daudz vairāk ārvalstu "ķīlnieku", lai viņu skaits līdzsvarotu vai pārsniegtu hipotētiskos invāzijas spēkus? Lūgs NATO izvietot pie mums krietni nopietnāku bruņojumu, varbūt pat taktiskos kodolieročus?
Jo iespaidīgāks alianses "pulverpagrabs" tiks veidots mūsu reģionā it kā baltiešu drošības vārdā, jo lielāka spriedze veidosies starp NATO un Krieviju. Tāpēc arvien reālāks kļūtu risks nejauši vai tīšām padarīt Latviju un Baltiju par divu militāru lielvaru cīņas arēnu. Dievs nedod, ja kas te noiet greizi: kādam kareivim uzdod nervi, notrīc viņa pirksts uz ieroča mēlītes, kāda lidmašīna pielido pārāk tuvu citai – vai arī kāds ambiciozs baltiešu radikālpolitiķis sarīko provokāciju, lai vienreiz pārcirstu Gordija mezglu.
Tad mēs, latvieši un latvijieši, tiktu milžu cīņā sabradāti kā "collateral damage". Gan cilvēki, gan Dziesmu svētku estrāde un Brīvības piemineklis, Latgales Māra un Rēzeknes "Gors", Dainu skapis un Slīteres meži, kur purenes zied. Tiem, kuri te paliktu pāri, diez vai būtu gandarījums, ka "mūsējie uzvarēja". Vai jebkāda interese par to, kurš pirmais veica preventīvo kodoltriecienu...
Droši sauciet mani par panikas cēlāju – jā, tieši tas es šobrīd esmu, tāds ir mans mērķis! Diemžēl Latvijas sabiedrībai, četrus gadus dzīvojot valdošo politiķu kareivīgās hibrīdkara retorikas gaisotnē, jau ir iestājies pieradums. Nepārtraukti jundīta, briesmu izjūta ir notrulinājusies. Cilvēki vairs īsti nespēj iedomāties, ka visas šausmas, ar kurām viņi tika devīgi satraukti manevru "Zapad" laikā, tiešām varētu arī kādā ļaunā stundā īstenoties.
Tagad ir pienācis laiks patiešām satraukties pašiem valdošajiem politiķiem – apjēgt visus drošības riskus, ko viņi savairoja, savtīgi ekspluatējot tautas izbīli un NATO solidaritāti. Šo risku apjautai vajadzētu būt tik spēcīgai, lai Latvijas sabiedrība – vai vismaz pašu politiķu pašsaglabāšanās instinkts – piespiestu jau tagadējo valdību beidzot "izkāpt no kara zābakiem". Latvija var kardināli revidēt savu ārpolitiku, un to vajag darīt. Protams, ne jau atmetot proamerikānismu, bet gan aizstājot tukšo bravūru, kas balstīta tikai NATO garantētās drošības patērēšanā, ar savaldīgu reālpolitiku.
Gluži laikā mums tika sniegts Dienvidkorejas diplomātijas piemērs, tai uzsākot "separātas" sarunas ar Phenjanu. Krīzes brīdī ir nesalīdzināmi vērtīgāk veidot dialogu pašiem, vienalga, cik stūrgalvīgs un neprognozējams būtu sarunu partneris, nevis tikai paļauties uz varenu aizbildni.
Dienvidkoreja desmitgadēm ilgi dzīvo kaimiņa varbūtējās agresijas draudu gaisotnē. Šajā laikā tajā tika izmēģināts viss iespējamais: zemē sarakts miljoniem mīnu, audzēts valsts militārais budžets, ar valsts politikas proamerikānismu un ASV armijas kontingenta nepārtrauktu klātbūtni spēcināta nācijas paļāvība uz aizokeāna lielvalsts palīdzību.
Cilvēki tika biedēti ar komunistu invāziju, viņos tika raisītas baiļpilnas dusmas pret ziemeļu kaimiņu, ielās tika dedzināti kaimiņvalsts karogi un triju paaudžu Kimu lelles. (Pie mums šajā ziņā ir tikts vien līdz krustam ar tam pienaglotu "Putinu atgādinošu" manekenu.) Taču tajā brīdī, kad Kims Čenuns un Donalds Tramps sāka mērīties, kuram "smukāka kodolpoga", Seulas politiķi paši nobijās ne pa jokam.
Dienvidkorejas valdība apzinājās, ka ASV prezidentam ir gan ambīcijas, gan iespējas izsviest Kimu III vēstures mēslainē, – taču Trampa pārcentība, karš un raķetes atstātu lielas bedres visā Korejas pussalā. Izbijušies politiķi saprata, ka pašiem ir laiks kardinālam diplomātiskam manevram, neatstājot notikumu attīstību tikai sava varenā – un stipri aizkaitinātā – sabiedrotā ziņā.
Ja mēs, Latvijas tauta un valsts, paši nejūtamies spējīgi vai tiešām nevaram neko darīt atslābuma labā, tad vismaz netraucēsim tiem, kuri spēj un vēlas rīkoties. Rietumeiropas valstīm no Aukstā kara laikiem ir uzkrāta vērtīga ārpolitiskā pieredze – prasme gan konfrontēt, gan sadzīvot ar "ideoloģiski naidīgu" kaimiņu. Somijai, baltiešu ziemeļu kaimiņam, ir mums vēl vērtīgāka pieredze – kā šādos apstākļos būt robežvalstij (un pelnīt no tā).
Berlīnes, Parīzes, Romas, Helsinku un, protams, kopējā Briseles austrumpolitika kļūs vienkāršāka – tiešāka un skarbāka, bet, protams, vienlaikus arī izteikti piesardzīgāka un gatavāka kompromisiem. Tāpēc drīzumā noteikti tiks piedāvāti konstruktīvi un principiāli (protams, neatzīstot Krimas aneksiju) risinājumi, kā ES turpmāk veidot attiecības ar Krieviju.
Baltijas politiskajai elitei par lielām šausmām, "vecajai Eiropai" cita starpā netrūks priekšlikumu, kā būtu iespējams no jauna "piejaucēt lāci" – kā izmantot Maskavas ambīcijas ES un tās dalībvalstu politiski saimnieciskajās interesēs. Kam vien būs vēlēšanās, tas varēs šķīsti griezt zobus par norietošās Vakarzemes merkantilismu un cinismu. Taču baltiešiem nodarboties ar topošās ES reālpolitikas idejisku noliegšanu un sabotāžu būtu idiotisms, jo tieši mums – robežvalstīm, robežtautām – ir pārāk reāla alternatīva: tikt sabradātiem.