Jānis Urbanovičs: Latvija tā arī nav kļuvusi par Šveici, bet Rīgai ir iespēja kļūt par 'Jauno Ženēvu'
Foto: DELFI

Putina un Trampa tikšanās Helsinkos, kuru tik ilgi gaidīja un kura ASV ātri vien kļuva par indīgas kritikas objektu, manuprāt, daudzējādā ziņā izrādījās lietderīga. Pat neraugoties uz to, ka tās racionālie, pragmatiskie rezultāti ir vai nu tuvu nullei, vai arī mums nav zināmi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ceru, ka Trampa un Putina samits kļūs par pavērsiena punktu, no kura vēsturnieki vēlāk sāks jaunu laika skaitīšanu un kurš pavērs jaunu perspektīvu Amerikai, Krievijai, Eiropai un visai pasaulei, neskatoties uz visām pagaidām pastāvošajām domstarpībām, pretrunām, neuzticēšanos. Ticu, ka šis samits kļūs par pagrieziena punktu, kas pasaules notikumu līkni vērsīs mazāk krasu un ekscentrisku. Katrā ziņā man ir cerības, un es rodu tām pamatojumu.

Pakavēšos pie konkrētas lietas, kura šīs tikšanās "sausā atlikuma" kontekstā man šķiet ļoti vērtīga. Es runāju par prezidenta Putina priekšlikumu izveidot Krievijas un ASV ekspertu padomi, kura "meklētu saskarsmes punktus un apzinātu to, kā divpusējo sadarbību ievirzīt stabilā pozitīvā trajektorijā", tas ir, spēcīgu divpusēju (bet varbūt daudzpusēju?) komandu, kura varētu sagatavot izrāvienu un palīdzēt Aukstā kara grāmatu aizvērt pavisam.

Viņu vietā es šo darbu te nedarīšu, neanalizēšanu un priekšlikumus nesniegšu. Esmu pārliecināts, ka labāk to darīt kolektīvi. Lai gūtu panākumus, viņiem ir jāveic nopietns intelektuāls (un arī fizisks) darbs, jāprot norobežot visu to propagandu, kura tagad neplūst varbūt vienīgi no kokakolas tirdzniecības automātiem. Tā ir ekspertu priekšrocība: paši būdami propagandas avoti un veidotāji, viņi reizēm spēj būt brīvi no tās.

Īsi sakot, esmu pārliecināts, ka eksperti to spēs. Mūsu – visu pārējo – uzdevums ir viņiem tajā palīdzēt. Bet laiki tagad ir tādi, ka domāt un šo darbu darīt vajag ātri. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka negatīvā dinamika strauji palielinās un tai piemīt milzīga inerce. Ņemot vērā situācijas lielo neskaidrību, ārkārtīgi nervozo emocionālo fonu, tradicionālo komunikācijas kanālu piesārņotību (pat inficētību), masīvo propagandas slogu un vispārējo politisko infantilismu, jārīkojas gudri un akurāti.

Vēsturē ir daudz piemēru, kur "pareizas" sarunas ir beigušās bez rezultāta nevis tāpēc, ka puses nevēlējās panākt kompromisu, bet gan tāpēc, ka sarunas bija nepareizi organizētas: ne tajā veidā un ne tajā vietā. Fransuā de Kaljērs ir teicis, ka labs pavārs bieži vien veicina miera noslēgšanu. Tātad ir jāparūpējas arī par labiem pavāriem. Tagad svarīgākais uzdevums ir pasaulei radušos iespēju "neaizbiedēt".

Putina priekšlikums izveidot divpusēju ekspertu padomi izskanēja preses konferencē, un no Trampa puses tas izpelnījās atzinīgu reakciju. Redzētā un dzirdētā iespaidā es jau pēc pāris dienām uz Maskavu un Vašingtonu nosūtīju vēstuli, kurā ierosināju par šā darba platformu izmantot Latviju. Jautājumam – kāpēc? – esmu gatavs sniegt savu pamatojumu.

Pirmkārt vēlos atgādināt vienu vēstures faktu. Pirms vairāk nekā 30 gadiem, 1986. gada septembrī, Jūrmalā, Latvijā, notika netriviāls un daudzējādā ziņā unikāls notikums: padomju un amerikāņu sabiedrības pārstāvju tikšanās. No amerikāņu puses notikuma iniciators toreiz bija Čatokvas institūts. Neraugoties uz to, ka ASV Latviju uzskatīja par okupētu teritoriju, šeit ieradās vairāki nopietni cilvēki no aizokeāna un, protams, arī no Maskavas.

Visu diskusiju detaļas es tagad neatcerēšos (diskusijas translēja gan padomju, gan Rietumu televīzijas kanāli), taču labi atceros šīs tikšanās raksturu un noskaņojumu. Tā bija savā ziņā taustīšanās, iepazīšanās. Tiem, kuri interesējas par jaunāko vēsturi un perestroikas vēsturi, atgādināšu, ka burtiski dažas nedēļas pēc šīs konferences notika Gorbačova un Reigana vēsturiskā tikšanās Reikjavīkā.

Skaidrs, ka tolaik mums nebija nedz pieredzes šādu tikšanos rīkošanā, nedz atbilstošu tradīciju, nedz arī Eiropas līmeņa viesnīcu. Bet bija galvenais – dzīvas sarunas, kurās piedalījās eksperti un radošās inteliģences pārstāvji, augstskolu pasniedzēji, žurnālisti, tas ir, domājošā, intelektuālā padomju "elite" (citas mums tolaik nebija, ja nu vienīgi nomenklatūra). Cilvēki zālē ņēma mikrofonu, izteica viedokli, uzdeva jautājumus...

Tas, protams, tolaik nebija vienīgais šāda veida pasākums. Taču, cik atceros, tieši šī konference Jūrmalā kļuva par pirmo vēstnesi, kas norādīja uz pavasara iestāšanos. Tas bija laiks, kad pavērās iespēja sazināties – veidojās vide intensīvam dialogam. Turklāt, pateicoties šīm sarunām Jūrmalā, sākās stereotipu demontāža, bet stereotipu tolaik bija daudz vairāk nekā tagad.

Zinu, ka būs arī tādi, kas noteikti atgādinās, ka Gorbačovu 1980. gadu beigās piekrāpa, aptina ap pirkstu, un tādēļ vien analoģija ar perestroikas laiku ir bīstama un raisa bažas. Iespējams. Bet, pat ja tas tā ir, bijušais padomju līderis pats ļāva tā notikt, pats "bija priecīgs sevi maldināt". Un nevajag te jaukt to laiku, to kolosālo atmosfēru, noskaņojumu un liktenīgo jēgu, kas radīja tik daudz iespēju un cerību! Protams, žēl, ka ne visas tās īstenojās dzīvē: "dzelzs priekškars" tika iznīcināts fiziskajā pasaulē, taču tā vietā miljoniem eiropiešu (un ne tikai eiropiešu) dvēselē un apziņā tika radīts jauns.

Kā reiz teica Krievijas ministrs Lavrovs, diplomātiem ir savs noteikums – "neaizbiedēt vienošanos". Kad ir ieskicēts risinājums vai radusies kompromisa iespēja, diplomāts kā ūdeni mutē ieņēmis klusē tik ilgi, kamēr nebūs noņemti pildspalvu uzgaļi un nebūs parakstīts ilgi gaidītais dokuments. Tas izskaidro to, kāpēc Lavrova kunga kolēģi visā pasaulē cenšas par daudz neizpaust un lieto alegorijas.

Cita liela ir eksperti. Viņi nav diplomāti, viņi ir brīvāki un nav angažēti amatos valsts dienestā. Manuprāt, tagad pareizāk būtu ekspertu tikšanās rīkot lielākas atklātības apstākļos (starp citu, vārds "atklātība" kļuva populārs tieši tolaik, 1980. gadu otrajā pusē).

Es te nerunāju par televīzijas šoviem, kuros panākumus un rezultātu nosaka tas, cik dunku dalībnieki cits citam ir veltījuši. Šeit ir cits uzdevums – teikt dažus vajadzīgus vārdus un rast kopējas domas. Un tam ir gan emocionāli, gan racionāli jāatspoguļojas sabiedrības apziņā. Ar reportieru, kas ir kāri uz spilgtiem izteikumiem un paziņojumiem, "uzlidojumu" vien neko nepanāksim un lietu neiekustināsim. Līdz ar to ir vajadzīga vide, kas atsaucas procesam un reaģē uz tā gaitu.

Manuprāt, Latvija šādai komunikācijai ir ideāli piemērota vieta. Gluži kā divdīgļlapu augu sēkla tā daudzu jo daudzu gadu gaitā pastāv dalītā veidā, un nekādi mēģinājumi (kādi mūsu vēsturē bijuši ne reizi vien) visur uzspiest vienu vienīgo valodu nespēj to mainīt.

Divi Latvijas politiskās nācijas spārni – titulnācija un citādi runājošie – balso atšķirīgi, uz dzīvē notiekošo reaģē atšķirīgi, kā arī atšķirīgi jūt un uzņem jaunumus, atšķirīgi izmanto informāciju un pat pārdzīvo atšķirīgas fobijas – tās nesakrīt un nesaskaras. Abas mūsu "sēklas daivas" pastāv dažādās informācijas telpās, tāpēc to abu receptori kopā būs lielisks superjutīgs dabisks indikators, kas skaļi dūks un signalizēs, kad ekspertu diskusijas kļūs pārāk satraucošas vai pārāk vienpusējas. Līdzīgi kā ar velosipēdu – ja tas nosveras uz vienu pusi, ķermeņa smaguma centrs jāpārvieto uz otru, citādi var nokrist un nekur netikt.

Latvija ir tipiska maza valsts, kurai ir pašai savas raizes un pašai savas bailes. Bailes no "jaunas Jaltas" vai no "otras Minhenes" ir tas instinkts, no kura pie mums iegūst degvielu, kas tiek lieta Latvijas ārpolitikas degvielas tvertnē un kas Latviju virza arvien tālāk un tālāk uz Rietumiem. Tāpēc Latvija apkārt notiekošo vienmēr vērtēs caur savu – proti, mazas valsts, kādu pasaulē ir milzum daudz, – rūpju un baiļu prizmu.

Citiem vārdiem sakot, eksperti un diskusiju dalībnieki šeit, Latvijā, tiks "pieskatīti" un atradīsies "zem lupas" un tas viņiem liks būt atbildīgiem un saprātīgiem. Eksperti ātri vien sapratīs, ka viņu runas un uzrakstītie teksti tūlīt tiks pakļauti ārējai cenzūrai un saņems neobjektīvu ekspresvērtējumu.

Man nešķiet normāla tā bakhanālija, kas ASV sākās pēc Trampa atgriešanās no Helsinkiem, kad viņam teju sāka pieprasīt personiskā tulka tulkojumu ierakstus. Mums izdosies izvairīties no tādām histērijām un fobijām, ja diskusijas notiks nevis vienkārši neitrālā, bet arī salīdzinoši atklātā un transparentā vidē.

Rīgai ir arī citas priekšrocības. Tā ir ērta no ģeogrāfiskā izvietojuma viedokļa. Tai ir laba aviosatiksme ar Eiropu un pasauli, līdz ar to tā, bez šaubām, ir piemērota šāda darba organizēšanai.

Procesam par labu nāks vēl viena Rīgas īpatnība, kuru dažkārt dēvē par "spiegu tirgu". Tā kā neesmu ārējās izlūkošanas speciālists, pieņemu, ka, strādājot tieši šeit, Krievijas un ASV eksperti visiem ļoti vienkāršos dzīvi, faktiski nepastarpināti sniedzot neviena neizkropļotu informāciju jebkurai no ieinteresētajām pusēm.

Un vēl. Kā mums māca vēsture, mēdz būt "pareizās" un "nepareizās" sarunu vietas. Piemēram, Krievijas–Japānas sarunas, kas noslēdza 1904.–1905. gada karu, notika Amerikā. Kā atceras Krievijas vēstnieks grāfs Vite, abas delegācijas toreiz Amerikā tika uzņemtas viesmīlīgi, ar simpātijām un vēlmi veicināt sarunas un palīdzēt vienoties. Un rezultāts nebija slikts. Bet bija Minhene, kur piedalījās Čemberlens, Hitlers, Musolīni, Daladjē, un viņu panāktā vienošanās nepastāvēja pat gadu. Tikšanās vietai jābūt veiksmi nesošai, un Latvija, manuprāt, ir tieši tāda vieta.

Visbeidzot, piebildīšu, ka Eiropas Savienībā pastāv prakse atbalstīt projektus, kuri nāk no panīkušiem rajoniem. Jēga ir vienkārša: piesaistot investīcijas un sabiedrības uzmanību, šādam objektam jākļūst par to dzinējspēku, kas izvilks aiz sevis visu reģionu un kļūs par stimulu tā attīstībai. Hrestomātisks piemērs ir Bilbao Spānijas ziemeļos, kas pēc Gugenheima muzeja uzcelšanas no rūpnieciskas ostas pilsētiņas pārvērtās par mūsdienīgu Eiropas kultūras centru.

Šajā kontekstā Latvija ir šāds Eiropas reģions, kuram sarunu platformas izveidošana un, ja vēlaties, "Jaunās Ženēvas" statusa iegūšana varētu ļaut kļūt par attīstības stimulu – arī visai Baltijai. Pārfrāzējot pāvesta encikliku, var teikt tā: "Pasaule – pilsētai, pilsēta – pasaulei!"

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form