Jānis Urbanovičs: Trauksmainas domas, iestājoties 'Četrpadsmitā augustam'
Foto: LETA

Eiropa un pasaule kopumā šobrīd piedzīvo ļoti dramatisku laikposmu – iet bojā cilvēki, karo valstis. Kas attiecas uz notikumiem Ukrainā un ap to, šīs ziņas vispār nav iespējams lasīt un skatīties bez nomierinošām zālēm. It īpaši pēc Malaizijas lidmašīnas traģēdijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Domāju, ne tikai man tas izraisa trauksmes pilnas paralēles ar simts gadus vecajiem notikumiem. Toreiz arī viss sācies ar lokālu traģēdiju, kas noveda pie globālas katastrofas. Gavrila Princips šāva uz erchercogu 28. jūnijā, bet jau 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai un okupēja Luksemburgu. Kaut gan lielajam karam posušies visi topošie tā dalībnieki, neviens no tiem nebija sagaidījis, ka slaktiņš sāksies tik ātri un kļūs tiks briesmīgs un ilgstošs.

Toreiz šķita, ka asiņainu karu laikmets Eiropā ir beidzies: iestājies 20. gadsimts - tehniskā un sociālā progresa uzplaukums, parakstītas humānās Hāgas konvencijas, izveidota Antante, Vecās pasaules diplomāti ir savas formas kalngalos, gatavi panākt jebkura konflikta izlīgumu, spīdot ar savu prātu un daiļrunību. Tomēr karš sākās. Tajā gājuši bojā 10 miljoni militārpersonu un 12 miljoni civiliedzīvotāju, izjukušas četras impērijas, miljoni visā kontinentā kļuvuši par bēgļiem un desmiti miljonu - par ubagiem.

Ko mēs novērojam šodien? Pašreizējās Ukrainas drāmas svarīgākie dalībnieki (galvenais, ka arī iestudētāji) - gan Obama, gan Putins, gan Merkele, gan Kamerons, laikam arī pats Porošenko - acīmredzot visi uzskata, ka viņu rīcībā ir sviras un pultis, ar ko manipulējot, vienmēr varēs palielināt vai samazināt notikušā asumu un skaļumu, mainīt bildes formātu, izveidot stopkadru. Iespējams, tas tā arī ir, bet tikai līdz noteiktai robežai. Taču kur ir šī robeža - to neviens nevar zināt.

Kā rāda dzīve, konflikts, kas iegājis eskalācijas stadijā un sapulcinājis daudz dalībnieku, no kāda mirkļa sāk dzīvot savu dzīvi, pēc paša likumiem, pārvēršoties par piltuvi, vērpeti, virpuļvētru,  kas spēj ievilkt sevī ikvienu, kurš nokļūs tuvumā. Taču, nebūdams jaunpienācējs politikā, es neuzskatu, ka šis drauds būtu neatvairāms - es saskatu šāda scenārija iespējamību praksē.

No vienas puses, gan Merkelei, gan Putinam, gan Obamam un Ukrainas prezidentam piemīt veselais saprāts, un šos draudus viņi saprot. 20. gadsimta vēsture viņiem droši vien ir zināma - ne tikai no grāmatām, bet arī no viņu ģimeņu likteņstāstiem. Kas arī ļauj cerēt uz labāku iznākumu.

No otras puses, pašreizējā konfliktā ir papildu riski; diemžēl Eiropai tie ir tradicionāli, un to cēlonis ir dažu mazu valstu - "Eiropas koncerta" debitanšu - politiskais infantilisms. Ja pirms gadsimta tās ir bijušas Balkānu valstis, tad mūsdienās reakcijas katalizatoru neglīto lomu uzņēmušās dažas "jaunās Eiropas" valstis, un izskatās, ka arī Latvija ir to vidū.

Diemžēl tā nav pirmā reize, kad Baltijas valstis "skrien pa priekšu vilcienam" jautājumos, kas saistīti ar spiedienu, sankcijām, noturēšanu un sodiem attiecībā uz Krieviju. Domāju, ka šajā gadījumā būtu īsti vietā vēl viens - šoreiz ar futbolu saistīts - salīdzinājums ar agresīviem faniem, kas uzjunda kaislības ap spēli, kūda spēlētājus un jebkurā brīdī ir gatavi huligāniski "atrauties".

Gan ukraiņiem, gan krieviem ir teiciens, kas latviski varētu skanēt šādi: "Kungi plēšas, bet kalpiem mati plīst". Citiem vārdiem sakot, stipro un vareno sadursmēs vienmēr cieš un dabū maksāt padotie. Šķiet, ka mūsu novados šis teiciens nav dzirdēts un patiešām tiek uzskatīts, ka lielā kautiņa laikā varēs pa kluso iedzīvoties. Tas nenāk no lielas gudrības - tas ir no nelielas un ne pārāk veiksmīgas vēsturiskās pieredzes, saistītas ar sev un savai nākotnei svarīgu lēmumu pieņemšanu. Mēs nevaram nevienu vainot par to, jo atbildēt vajadzēs visiem - gan "kungiem", gan "kalpiem".

Kā man šķiet, lielo valstu līderi šodien visiem spēkiem cenšas noturēties paši un noturēt pārējos "pieklājības rāmjos". Kaut kur aiz TV bildes robežām jau briest izpratne par to topošo konfigurāciju, jauno "status quo", par kuru  kaulēsies diplomāti. Taču visiem līderiem vajadzēs pakāpties atpakaļ. Atbildība un savaldība ir viņu tautu pieredzes augļi, taču miers vienmēr atnes maizi, bet ienaids - raizi...

Vēsture dāvājusi mums daudz piemēru, kā varēja tikt vaļā no nopietnām starptautiskām problēmām. Var atcerēties gan Suecas, gan Karību krīzi, gan pavisam neseno krīzi ap Sīrijas ķīmiskajiem ieročiem. Tiesa gan, vēsture atstājusi mums šajā ziņā arī citus, ne tik labus piemērus, tāpēc jautājums, uz kuru pusi izvērsīsies tagadējā situācija, ir ārkārtīgi svarīgs un adresēts tostarp arī mums.

Jebkurš konflikts vienmēr var nogāzties nāvējošā pikē - tāpat kā tas "Boeing". Jo īpaši šodien, kad nervi ir saspīlēti visiem, kad informācijas plūsma, kurā sajaukti taisnība un meli, gāžas virsū no televizora un interneta. Kad vienkārši pietrūkst laika, lai aptvertu un novērtētu faktus. Kad propagandas veidoti virtuāli objekti tiek uztverti spilgtāk par īstenību. Īsāk sakot, kad "aste vicina suni"...

Pašreizējais plaša militāra konflikta drauds ir sevišķi jūtams, jo tas ir saistīts ar Ukrainu - tieši šī valsts var kļūt par vietu, kurā sāksies trešais pasaules karš. Tam ir specifiski cēloņi, un lielākā daļa no tiem ir labi zināmi. Pirmkārt, tie ir valsts izmēri, ģeogrāfiskais novietojums, resursu potenciāls - tas viss, saprātīgi pārvaldīts un izmantots,  varētu nodrošināt uzplaukumu desmitiem miljonu iedzīvotāju; tādu, kas kāroja iegūt kontroli pār šo bagāto zemi, visos laikos bija papilnam.

Otrkārt, tās ir iekšējās atšķirības un pretrunas, kas veidojās un pieauga mūsdienu Ukrainas teritorijā vairāku gadsimtu garumā - atšķirības kultūras, reliģijas, mentalitātes un pat valodas jomā. Ukraiņu kultūra veidojusies dažādu centru un spēku ietekmē: viena daļa inteliģences augusi Krievijas akadēmijās un universitātēs, cita - Vīnē un Berlīnē. Kur šī ūdens šķirtne atrodas mūsdienās, nezina neviens.

Taču nedrīkst aizmirst arī to, ka savā pašreizējā teritorijā Ukraina tika salikta no gabaliņiem 1920.-1940. gados - to paveica Staļins un viņa norīkotie ļaudis. Bet visām šīs personas rīcībām, kā rāda dzīvē, iekšā ir kavētas darbības bumbas, kas eksplodē vēl šobaltdien.

Ukrainai ir vēl kāda specifiska īpatnība: divos pasaules karos dažādas tās daļas bija frontes pretējās pusēs, un joprojām vieniem vēsturiskais sakāvju rūgtums nesader ar citu sajusto uzvaras lepnumu. Atmiņa par šo karu briesmām jau gandrīz izzudusi, taču vēlme attaisnoties un revidēt vēsturiskos rezultātus gluži pretēji ir kļuvusi stiprāka. Tāpēc revanša bumbiņa tiks sviesta turpu šurpu bezgalīgi, precīzāk teikt - kamēr tiks atrasta piemērota un efektīva nācijas izlīgšanas forma.

Nobeigumā par Ukrainu nevaru neatcerēties pazīstamo Bžezinska tēzi, ka bez tās Krievija vairs nebūs Eirāzijas impērija, bet paliks par reģionālu Āzijas valsti, uz kuru turpmāk spiedīs Vidusāzijas kaimiņi un Ķīna. Un otrādi, Krievijas savienošanās ar Ukrainu pārvērstu to par "varenu impērijas valsti, kas izpletusies gan Eiropā, gan Āzijā". Šī amerikāņu konservatīvisma patriarha doma (ar pamatīgu provokācijas lādiņu), kā man šķiet, stipri ietekmē daudzu prātu psihi un loģiku - gan Amerikā, gan Krievijā, gan Eiropā.

Atgriežoties pie Latvijas, gribētu vērsties pie vietējiem līdzpilsoņiem un brīdināt viņus, lai pārmērīgi nejūsmo par ārlietu ministra Edgara Rinkēviča "izlēmīgajiem" pasākumiem. Kā zināms, nesen, apkarodams Krievijas imperiālismu, šis kungs sāka aizliegt iebraukšanu valstī māksliniekiem no Krievijas. Piebildīšu, ka tas tika izdarīts nemākulīgi, ar viltotu patosu, sagaidot lētu popularitāti no publikas puses. Sevi cienoši diplomāti šādi nerīkojas un ar šādiem policejiskiem pasākumiem starptautiskus jautājumus nerisina.

Šādi rīkojoties, Latvijas Ārlietu ministrija iemeta vēl dažas pagales ugunskurā,  no kura nezin kas varētu aizdegties nākotnē. Nedrīkst arī aizmirst: ja nonāks tiktāl, ka būs jāstrebj karsts, visvairāk cietīs tauta. Vēsture vairākkārt rādīja: proletariāts karā zaudē dzīvības, augstākās kārtas maksā par to ar savu kapitālu daļu, un tikai vidusšķira atdod karam visu, kas tai ir: gan mantu, gan brīvību, gan savu tuvinieku dzīvības, pēc kara tiekot atmesta uz daudziem gadiem atpakaļ savas sabiedriskās un materiālās labklājības ziņā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form