Jānis Vilnītis: Balso pret domā par jeb Pašmāju kangari ieskandina kapu zvanu latviešu valodai
Foto: LETA

Dzīvojot Latvijas pilsētās, ciemos vai lauku teritorijās, kur ir izteikti latviska vide, var šķist, ka nav jau šobrīd par ko uztraukties un ar valodu viss ir kārtībā. Dažam vairs tikai kādā tālākā atmiņu plauktā saglabājusies pieredze no bijušajiem padomju laikiem, kad nereti veikalā mūs latviešu valodā neviens nesaprata un bieži sadzīvē nācās uzklausīt nievājošas piezīmes par mūsu valodu kā "sobačij jazik" (suņa valoda tulkojumā no krievu valodas).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Taču diemžēl tā nav tikai vakardiena, bet arī bieži šīsdienas realitāte. Aizbrauciet uz Daugavpili un jums radīsies sajūta, ka esat nonākuši kaimiņvalstī. Vai atcerieties vēl neseno gadījumu Liepājā pagājušā gada oktobrī, kad kāds nekustamo īpašumu darbonītis uzdrošinājās kādam savam klientam pateikt "Ja vaš sobačij jazik ņe paņimaju"? Un domāju, ka šādu gadījumu mūsu ikdienā notiek bieži, kam iespējams par iemeslu ir mūsu pašu latviešu mīkstā attieksme pret savu valodu un tās lietošanu. Aizbildinoties, ka mēs jau tikai trenējam savas svešvalodu zināšanas, esam gatavi latviešu pulciņā, kurā ienāk kāds, kurš pietiekami nekaunīgi runā savā svešā mēlē, sākt runāt viņa valodā (visbiežāk jau krievu). Protams, ka katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi un jānodala laipnība un uzmanība pret mūsu kaimiņiem vai viesiem no iztapības un gļēvuma, līdz ar to nedodot iespēju citiem ātrāk un labāk apgūt latviešu valodu, bet faktiski parādot, ka mēs paši to necienām un labprāt runājam svešās mēlēs.

Varu tikai priecāties un ar dziļu cieņu atcerēties tos vīrus un sievas, kuri palīdzējuši latviešu valodai neizzust, veidojot pirmo rakstu valodu (gan vēl vecajā vācu drukā) E. Glika Bībeles tulkojums un G. Manceļa sprediķu grāmata, vēlāk arī Vecā Stendera bilžu ābece. Tad nāca jaunlatviešu un jaunstrāvnieku laiki, kas faktiski pamodināja latviešu tautas patriotismu: Kr. Barons, J. Alunāns, A. Kronvalds, Kr. Valdemārs, vēlāk arī Rainis (J. Pliekšāns), Aspazija (E. Rozenberga), E. Blese u.c. Arī 20. gs. astoņdesmitajos gados atradās cīnītāji gan par mūsu latviešu valodu J. Endzelīns, gan tās neizzušanu: liepājnieki L. Grantiņš, R. Bitenieks un M. Bariss. Paldies Dievam, ka šie cilvēki un vēl citi nenosauktie mīlēja mūsu valodu, nenodeva to un vēl vairāk – ļāva tai palikt stiprākai!

Šobrīd šķiet, ka esam ieslīguši gluži kā tādā apātiskā snaudā un it kā no malas noskatāmies kā atsevišķi politvīri savās šaurajās politiskajās vai arī personīgajās interesēs izmanto valodu kā ķīli ko dzīt starp tautām, kas šeit Latvijā bija iemanījušās sadzīvot un sākt ar cieņu izturēties viens pret otru.

Personiski jebkuru valodu uzskatu par lielu bagātību, kuru cilvēks var iegūt, ja vien to vēlas un cenšas. Strādājot vai atpūšoties citās valstīs, kuru valodu diemžēl nemāku, cenšos iemācīties vismaz 10 pieklājības frāzes, lai kaut vai šādi izteiktu savu cieņu pret tautu, valsti un cilvēkiem, kurus apmeklēju. Tāpēc ļoti nepatīk formulējums referendumam, ka mums jābalso pret krievu valodu, jo uzskatu, ka tā ir brīnišķīga, bagāta un sena valoda. Bet tajā pašā laikā nevar būt ne runas, ka krievu valoda, kurā runā vismaz 150 miljoni Krievijā un vēl tikpat daudz ārpus tās, nomāc manā tēvu zemē manu dzimto latviešu valodu!

Tāpēc, ņemot vērā to, ka ar šo balsojumu bezatbildīgi cilvēki ir iezvanījuši kapu zvanus latviešu valodai, aicinu visus piedalīties 18.februāra referendumā un balsot PRET krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form