Tirgus interešu vārdā Eiropas Savienības (ES) noteiktā cukura kvotu sistēma noveda pie Latvijas cukurfabriku slēgšanas. Baltijas jūras zivju populācijas vārdā ES noteiktās nozvejas kvotas noved pie Latvijas zvejas kuģu sagriešanas. "Netīrās" naudas apkarošanas vārdā Latvijā kardināli saruka finanšu nozare.
Tikai atšķirībā no diviem pirmajiem piemēriem, šeit netika izmaksātas kompensācijas. Bez šaubām kompensācijas likvidēto cukurfabriku vai sagriezto kuģu īpašniekiem ir taisnīgas, bet tās nekādi neatlīdzināja zudušās darbavietas pašos uzņēmumos un zudušo biznesu, kas ap šiem uzņēmumiem mudžēja, ko citiem vārdiem mēs saucam par Latvijas tautsaimniecību.
Protams, var apgalvot, ka ietekme ir niecīga, jo bijušie cukurfabrikas darbinieki agri vai vēlu atrada darbu citur, degvielas piegādātāji Latvijas flotes samazinājumu aizstāja ar zivju importa loģistikas apkalpošanu un lielākā daļa finansisti, kas agrāk apkalpoja nerezidentus, šobrīd arī ir atraduši jaunu darbu. Viena lieta ir, ka kādā no nozarēm notiek strukturālas izmaiņas, bet pārējās nozares turpina ierasto gaitu un attīstību. Savukārt pilnīgi cita, ja ļoti daudzas tautsaimniecības nozares vienlaikus ir spiestas mainīt biznesa modeļus, brīžiem pat nesaprotot – uz ko tieši.
Šādu situāciju piedzīvojām 2020. gada pavasarī, kad dēļ Covid-19 vienlaikus dīkstāvē nonāca ne tikai viesmīlības un avio biznesā strādājošie, bet arī gandrīz piektdaļa mēbeļu ražošanā nodarbināto un vairums izklaides un kultūras nozarēs nodarbināto.
Covid pandēmija, lai cik tā arī šobrīd būtu aktuāla, ir pārejoša, bet "Zaļais kurss" tikai uzsāk savus apgriezienus. Ļoti vienkāršojot, "Zaļais kurss" ir vīzijas dokuments, kas apkopo esošos un piesaka jaunus stratēģiskos dokumentus, kas ved pie mērķa – 2050. gadā Eiropa ir klimatneitrāla un tiek novērsta vides degradācija.
Un vēl vairāk vienkāršojot, šos mērķus var sasniegt "sagriežot kuģus", proti konfiscējot privātas automašīnas un likvidējot mežsaimniecību, lauksaimniecību un rūpniecību vai arī tieši pretēji – radot ļoti ērtu sabiedriskā transporta lietošanu, veicinot labklājības pieaugumu tā, lai elektriskais auto nešķistu luksusa prece un būvējot jaunas kokskaidu plātņu ražotnes Latvijā, lai papīrmalku pārvērstu ilggadīga "oglekļa noliktavā".
Diemžēl šīs pieejas atšķirības parasti nav redzamas kā uz delnas. Piemēram, šogad noslēdzas Eiropas nozīmes biotopu inventarizācija, kas atklāj mums sen zināmu patiesību – tas kas citur Eiropā ir retums, mūsu ciršanas vecumu sasniegušajos saimnieciskajos mežos ir diezgan plaši izplatīts.
Man, tāpat kā vairumam, nepatīk, kā izskatās izcirtumi, un ļoti ir žēl, ka Rietumeiropā vide ir tik noplicināta, ka jau gandrīz katra otrā simtgadīgā audze ir atzīstama kā reta dzīvotne. Bet tajā pašā laikā es labi apzinos, ka ikkatra atrastā ES nozīmes biotopa aizsardzība nozīmētu, ka Latvijas kokrūpniecība ies to pašu ceļu, ko cukura ražošana vai zvejniecība – samaksājām no Eiropas naudām kompensācijas meža īpašniekiem, bet būtiski samazinām tā jau nelielo Latvijas apstrādes rūpniecību, atņemot darba vietas pāris desmitiem tūkstošiem cilvēku.
Kā atbildīgais par Latvijas tautsaimniecības attīstību es nekādi nevaru atbalstīt šādu scenāriju. Tāpat es ar uztraukumu vēroju, kā, apelējot pie emisiju samazināšanas nepieciešamības, tiks samazināta Latvijas kūdras nozare. Citur Eiropā kūdra diezgan daudz tiek patērēta enerģijas ražošanai, kas arī manā skatījumā nav prātīgi. Bet kādēļ par to jācieš Latvijas kūdras produktu ražotājiem, kuru klienti ir dārzkopība un stādaudzētavas?