Ja vēl pavisam nesen sabiedriskās attiecības tika uzskatītas par īpašu greznību, ko var atļauties tikai retais, tad šobrīd gandrīz jebkura vidēja mēroga kompānija Latvijā algo savu preses sekretāru, konsultantu vai sabiedrisko attiecību aģentūru. Tas pats attiecas teju uz jebkuru valsts vai pašvaldības iestādi, kura vienkārši ir spiesta pieņemt darbā cilvēku, kas nodrošinātu šīs sabiedriskās attiecības. Ja sabiedrība ir tiesīga un grib zināt, tad ir jābūt kādam, kas šo informāciju sniedz. Absurdi būtu, ja iestādes vadītājs lielāko darba laiku veltītu, atbildot uz žurnālistu jautājumiem un nemitīgi informētu par savu darbu.
Kapēc? Daudzas ārvalstu kompānijas, ienākot Latvijas tirgū, izmantoja sabiedriskās attiecības, lai kļūtu zināmas un pazīstamas vietējam patērētājam un nostiprinātu savas pozīcijas vietējā tirgū. Un tā kā patērētājs izvēlas tikai zināmas lietas, par kurām viņam ir pieejama informācija, tad sabiedriskās attiecības kļuva par nepieciešamu instrumentu, lai uzņēmums vispār noturētos tirgū.
Jā, diemžēl joprojām nākas saskarties ar tādām situācijām: “Davai, napiši staķeiku za...” vai, nosūtot laikrakstam preses relīzi, saņemt mājienu, ka šīs informācijas publicēšana ir iespējama, ievietojot reklāmu. Nē, sabiedriskās attiecības nav reklāma, jo sabiedrisko attiecību gadījumā netiek pirkts nedz reklāmas laukums laikrakstā, nedz raidlaiks televīzijā vai radio.
Pretrunīgu reakciju nereti izraisa fakts, ka daudzi žurnālisti pāriet darbā par preses sekretāriem vai atzītākie ieņem labas pozīcijas sabiedrisko attiecību aģentūrās, kas rada neveselīgu iespaidu, ka “tāpat jau viss tikai uz “čomu būšanu balstās”. Diemžēl problēma slēpjas citā apstāklī: Latvijā ir jūtams kvalificētu, augstas klases sabiedrisko attiecību darbinieku trūkums. Un žurnālisti visbiežāk ir tie, kas ir sastapušies un pārzin šīs nozares darbu.
Lai gan pati nozare šobrīd Latvijā piedzīvo augšupeju, tomēr radot milzīgu laukumu dažādām runām par to, kas tad īsti ir sabiedriskās attiecības un bieži vien, radot izkropļotu priekšstatu.
Kas ir labs vai slikts PīEr? Var, protams, minēt, ka to apliecina kompāniju pārdošanas apjomu radītāju kāpumi vai kritumi, politiķu atpazīstamības un reitingu svārstības, taču uzskatāmāk būs minēt piemērus, kuri nav tālu jāmeklē.
Kad presē parādījās informācija, ka uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavībā varētu būt iesaistīts kāds no viesnīcas “Konventa sēta” apsardzes darbiniekiem, viesnīcas vadība klusēja. Kad žurnālisti, velēdamies noskaidrot lietas apstākļus, vērsās pie viesnīcas vadības, tā nespēja izlobīt neko vairāk kā kaut ko līdzīgu “Bez komentāriem”. Kādus secinājumus no tā varēja izdarīt esošie un potenciālie viesnīcas klienti. Laikam gan, ka tur strādā ja ne gluži “bandīti”, tad cilvēki, kas neliktu justies droši. Šis piemērs ļoti uzskatāmi atspoguļo, kā neprofesionāli veidotas sabiedriskās attiecības var iedragāt biznesu. Vismaz, neoficiāla informācija liecina, ka mēnesi pēc šiem notikumiem, 2/3 no viesnīcas numuriņiem stāvēja tukšas. Tas viss, neskatoties uz to, ka teju katru nedēļu viesnīcas vadītāju var redzēt TV raidījumā “Mini mani” un bieži vien dažādās smalko aprindu hronikās.
Un nobeigumā vēlreiz par naudas lietām. Ironiski var teikt, ka klients maksā par to, lai par viņu parādītos informācija. Taču vēl vairāk maksā tas, lai par viņu neparādītos informācija. Bet visvairāk maksā tas, lai par viņu vispār neviens nezinātu. Arī tas ir PīEr.