Jeļena Kvjatkovska: Metafiziskās apsūdzības
Foto: Privātais arhīvs

Viena no tiesu varas problēmām ir tiesu varas autoritāte un sabiedrības uzticēšanās tiesu varai. Es nebūšu pirmā, kura apgalvos – viens no cēloņiem ir komunikācijas jautājums ar sabiedrību. Šaurākā nozīmē – tiesu varas spēja paskaidrot sabiedrībai spriedumus – kāpēc tiesa ir lēmusi tā un nevis citādi.

It īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kuriem ir pievērsta liela plašsaziņas līdzekļu un tātad visas sabiedrības uzmanība. Sabiedrībai ir svarīgi saprast, kāpēc personas, kuras tās izpratnē nereti ir kļuvušas par mitoloģizētiem noziedzniekiem, saņem niecīgu sodu, bet personas, kuras tautas acīs reizumis var pretendēt uz morālo standartu noteicēja godu, ir pakļautas netaisnīgai vajāšanai.

Es uzskatu, ka advokātiem ir pienākums sniegt skaidrojumu par tām darbībām, kuras veic gan aizstāvība, gan aizstāvamais. Šī gada 2. martā mans aizstāvamais, Igaunijas uzņēmējs Oļegs Osinovskis, lūdza Vidzemes rajona tiesai Limbažos, kas izskata lietu, kurā apsūdzēts bijušais "Latvijas dzelzceļa" prezidents Uģis Magonis, uzlikt prokuratūrai par pienākumu precizēt izvirzīto apsūdzību.

Paskaidrošu: mans klients lūdza prokuratūru precizēt apsūdzības daļu par vietu un laiku – precīzi kur un kad viņš it kā esot izteicis kukuļa piedāvājumu. Latvijas prokuratūra apgalvo, ka aizstāvamais esot piedāvājis kukuli lielā apmērā izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, periodā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada sākumam, bet ne vēlāk kā līdz 2015. gada 14. martam. Vēl vairāk – apsūdzībā vispār nav norādīta vieta, kur it kā esot izteikts minētais piedāvājums. No vienas puses, tā var šķist maznozīmīga detaļa, jo sabiedrība uzskata – U. Magonis kā valsts amatpersona ir saņēmis 495 500 eiro un viss ir skaidrs. Taču tā gluži nav.

Manam aizstāvamajam laika gaitā tika celtas trīs dažādas apsūdzības. Pēdējā apsūdzībā papildus kukuļa došanai ir pievienots jauns noziedzīgs nodarījums – kukuļa piedāvāšana, kas prokurora ieskatā esot vēl atsevišķs noziedzīgs nodarījums.

Ja pirmajās divās apsūdzībās notikumu vieta ir Igaunija, kas automātiski, piemērojot teritoriālo principu, liek tiesvedību noturēt Igaunijā, tad trešajā šī vieta nav vispār norādīta. Respektīvi, apsūdzība saka – ir piedāvāts kukulis, bet, kur un kad tas ir noticis, nav pateikts.

Šis apstāklis loģiski nozīmē to, ka aizstāvamais nevar realizēt sev likumā noteiktās tiesības uz aizstāvību – proti, argumentēt un pierādīt, kur un ko viņš ir darījis. Faktiski prokuratūras apsūdzība vismaz pagaidām notiek, operējot ar metafiziskām kategorijām – ārpus telpas un laika.

Tā ir ļoti bīstama prakse, par kuru vairākkārt negatīvi izteikusies arī LR Augstākā tiesa. Turklāt tā ir bīstama, nevis no aizstāvības pozīcijām raugoties, bet no apsūdzības prakses, kas var pakāpeniski novest pie visas prokuratūras rīcībspējas un darba efektivitātes krituma.

Ilustrācijai minēšu daudz vienkāršāku piemēru. Mamma ir ļoti dusmīga, ka Jānītis ir nozadzis ābolus. Jānītis uzdod mammai jautājumu: kur un kad es esmu tos nozadzis? Vai no kaimiņienes dārza, mūsu mājas pagraba vai virtuves galda? Vai tas notika šodien vai vakar, vai pirms vairākām nedēļām?

Ja pirms nedēļas, tad tas nav iespējams, jo tikko atgriezos no sporta nometnes, saka Jānītis. Un ābolus mums deva treneris, piebilst Jānītis. Ja tu, mammīt, apgalvosi, ka es varbūt esmu paņēmis ābolus pirms vairāk nekā divām nedēļām, tad tiem jau sen vajadzēja būt sapuvušiem.

Šis ir ļoti vienkāršots piemērs, bet raksturo situāciju ar prokuratūras apsūdzību un to, kādā situācijā ir nonākusi tiesvedība. Pašlaik aizstāvamais nevar tiesai paskaidrot, ko ir darījis un kur ir atradies apsūdzībā uzrādītā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī, jo prokuratūra nav norādījusi ne vietu, ne laiku.

Turpināšu ar piemēru par zādzību, kuru detektīvromānu cienītāji noteikti sapratīs. Ja ir notikusi ābolu zādzība, tad vispirms eksperti veic noziedzīgā nodarījuma vietas apskati, savāc lietiskos pierādījumus. Balstoties uz iegūto informāciju, izmeklētājs aizdomās turētajiem uzdod vispārzināmo jautājumu: kur jūs bijāt un ko darījāt konkrētajā laikā? Jebkuram aizdomās turētajam visdzelžainākais arguments ir viņa alibi. Diemžēl mana aizstāvamā gadījumā izmantot šo argumentu nav iespējams. Tātad – aizstāvamajam ir liegtas likumā garantētās tiesības uz pilnvērtīgu aizstāvību.

Kā jau minēju, prokuratūras apsūdzībā laiks ir norādīts nekonkrēti astoņu mēnešu periodā. Domāju, ka reti kurš varēs precīzi pateikt, ko un kad tieši viņš ir darījis secīgi šādā laika periodā pirms vairākiem gadiem. Tādējādi ir pilnīgi pamatots aicinājums tiesai uzlikt par pienākumu prokuroram precizēt šo apsūdzības daļu, lai aizstāvamais varētu detalizēti paskaidrot savas darbības noteiktā laikā un vietā.

Taisnīga tiesa nozīmē katras puses – gan apsūdzības, gan aizstāvības – iespējas realizēt savas tiesības un pildīt savus pienākumus. Tādējādi abu pušu pienākums ir paskaidrot un pamatot gan tiesai, gan sabiedrībai savus argumentus. It īpaši tajos gadījumos, kad izskatāmā lieta skar sabiedrības intereses un vērtības.

Source

Tags

Uģis Magonis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Jeļena Kvjatkovska: Metafiziskās apsūdzības

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus