Veikls vērotājs ikvienā no šim kataklizmām var saskatīt zināmus ieguvumus. Ir zināms, ka karadarbība lielvaru starpā agrāk vai vēlāk veicina tajā neiesaistīto pušu ekonomikas attīstību. Āfrikas cūku mēris arī, iespējams, atradinās zināmu tautas daļu no ieraduma pārmēru mieloties ar treknu cūkas gaļu. Ko labu latviešu tautai un valstij varētu dot cilvēku apzināti provocēta, valsts pārvaldes iestādes organizēta un atbalstīta valstij piederoša meža dedzināšana Gaujas nacionālajā parkā?
Saskaņā ar Gaujas nacionālā parka likumu, tā mērķis ir aizsargāt parka mazpārveidotās dabas teritorijas, kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumus, reljefa formas, laukakmeņus, avotus (turpmāk - valsts un vietējās nozīmes ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi), kā arī tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus un veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību.
Saskaņā ar informāciju, ko sabiedrībai sniedz Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), plānotā uguns pielaišana zināmai parka teritorijai pamatota ar to, ka uguns nozīme mežu saglabāšanā netiek apšaubīta jaunās biologu, ekologu un mežzinātnieku paaudzes vidū (izcēlums mans - JJ) (http://www.daba.gov.lv/public/lat/zinas/1842/).
Savas pārliecības stiprināšanai cilvēkiem rekomendējams ik pa laikam palasīt pasaules dižgaru mantojumu. Hašeka romāna par Šveiku sižetā un tipāžos ikviens var atrast gan sevi, gan līdzcilvēkus, gan norises sabiedrībā. No šī romāna lappusēm izkāpj kapelāns X, kurš jauniesauktajiem Austroungārijas kareivjiem stāsta, cik jauki būs kaujas laukā, kad šrapneļu gaismā gārgs sašautie zirgi un vaidēs ievainotie kareivji. Jauniesaucamie, to klausoties, kasīja dibenus un domās sūtīja kapelānu pie velna.
Aizveroties Šveika lappusēm, laiki un sižets mainās, bet manieres paliek. Nāk jauni notikumi un atziņas, piemēram, ka cilvēki nepieņem jaunas un nezināmas lietas (lasi - mežu apzinātu dedzināšanu), un komunikācijai ar viņiem jāvelta lielāka uzmanība (avīze ''Neatkarīgā'', 2014. gada 02. jūlijs, Nr. 123(6766)).
DAP mājas lapā rakstos par mežu svilināšanu spīguļo vairāki dažādu biedrību aktīvistu uzvārdi. Tie jau ilgu laiku ir saistīti ar kampaņām pret Latvijas mežsaimniecību jeb t.s. mežu izciršanu, kā pierādījumu sagrabinot vien to, ka desmit gadu periodā vidēji gadā nocirsta simtā (!!) daļa meža. Citreiz mēs tos satiekam ziņojumā ES par Latvijas aizsargājamo mežu biotopu ir kā slikto stāvokli, kurš pasliktinājies nez kāpēc tieši pēdējos 5 gados, mainoties tā vērtētāju kompānijas vadītājam. Mēs esam sagaidījuši vērienīgu, uz emocijām balstītu kampaņu pret mežsaimniecību putnu ligzdošanas laikā, nepaskaidrojot, ar ko tad putni labāki par tiem dzīvajiem organismiem, kuri aizietu bojā citviet propagandētās silu, mētrāju un lānu dedzināšanas laikā? Vai tikai ar gaļas daudzumu uz kauliem? Vai tomēr ar citām pazīmēm, tostarp, ar lielākām iespējām tos ekspluatēt dažādu projektu biznesa attīstībai?
Sastopamie apgalvojumi, ka tīši izdedzinātos mežus pētīs meža zinātnieki, ir radījuši satraukumu Latvijas sabiedrībā, vai šajā procesā gadījumā nav iesaistīts Latvijas mežzinātnes institūts. Šajā sakarā Ministru prezidenti, ministrus un medijus ir sasniegusi 44 Latvijas meža un vides zinātnieku (jaunu un vecu) parakstīta atklāta vēstule, paužot neizpratni un noliegumu apzinātas meža dedzināšanas organizēšanai.
Cilvēku sabiedrība apdzīvo Zemi daudzus gadu tūkstošus, savā attīstībā pārdzīvojot dažādus etapus un norises. Vēsturiski esam pazīstami gan ar mēri, gan raganu dedzināšanu, gan bērnu upurēšanu visādām dievībām. Šie procesi bijuši savā laikā un vietā acīmredzot iederīgi, sabiedrības pieņemti. Vai mēs diskutējam par to reanimāciju šodien? Un vai tas vispār ietu cauri mūslaiku tiesībsargājošajām barjerām?
Līdzīgi vēsturiski netikumi risinājušies mežos cilvēku neapdzīvotā Latvijas teritorijā - daļā meža ekosistēmas sirmā senatnē to pašatjaunošanos veicināja zibens izraisīti meža ugunsgrēki, nopostot kokaudzi un mineralizējot augsni, ļaujot uzdīgt sēklām. Šī mežu vēsture ir pierādīta un patiešām netiek diskutēta ne jaunu, ne vecu zinātnieku starpā. Diskutēta tiek ideja apzināti dedzināt mežu mūslaiku Latvijā, cilvēku apdzīvotā un kontrolētā vidē.
Kāda tad ir ugunsgrēku norise mežā? Kā lielu uguns nelaimju iemesls Latvijā tiek minēts dzelzceļš (piemēram, 1974. gada Vērgales ugunsgrēks), bet visbiežāk tās izceļas cilvēku nolaidības dēļ, nomētājot izsmēķus vai neapdzēšot ugunskurus. Mežsaimniecībā ugunsgrēkus iedala 3 pamatgrupās - zemdegas, skrejuguns un vainaguguns. Zemdegas izceļas kūdrainās augsnēs, ir grūti nodzēšamas, bet izplatās lēni un lielu postu nenodara. Tās nobendē kokus, kuru saknes atrodas zemdegas ietekmē. Vispostošākais ugunsgrēks ir vainaguguns, kad uguns strauji izplatās pa koku vainagiem. Mazāk bīstama ir skrejuguns, kuru acīmredzot plāno organizēt Dabas aizsardzības pārvalde.
Skrejuguns gadījumā, protams, sadeg visas dzīvās radības, kuras atrodas degošajā teritorijā un ir pārāk gausas, lai no tās aizbēgtu, vai pietiekami mazattīstītas, lai pienācīgi apģērbtos, vai kurām nav uzaudzēta kārtīga miza. Ir veikti pētījumi, ka īslaicīga degšana pat veicina koku papildus pieaugumu, jo tie strauji izmanto organiskas sadegšanas procesā atbrīvojošās barības vielas. Vēlāk gan podzolēšanās procesā tās izskalojas, bet jaunas barības vielas uzkrājas lēni, kādēļ ilgtermiņā notiek meža degradācija. Atkārtotu meždegu gadījumā veidojas ortšteina slānis, kas limitē koku augšanu un veicina mežu pārveidošanos par virsājiem. Ortšteina slāņa likvidēšana ir ļoti grūta, bet iespējama, ar lieljaudas meža tehniku (arkliem).
Meždegu gadījumā rodas īpatnēja meža ainava, kurā īsākā vai ilgākā laika periodā atjaunojas kokaudze. Rodas iepriekš nebijuši meža struktūras elementi, galvenokārt - apdegusi koksne, kuru apdzīvo specifiskas sēņu, augu un dzīvnieku sugas. Teorētiski var pieņemt, ka, pilnībā ierobežojot uguns izplatību, šo sugu eksistence noteiktā teritorijā varētu tikt ierobežota. Uz meža dedzināšanu tendētā ''jauno biologu, ekologu un mežzinātnieku paaudzes'' daļa gan ļoti nelabprāt publisko to organismu sarakstu, kuri atkarīgi no uguns veidotām struktūrām un kuru eksistence to izplatības areālā uzskatāma par apdraudētu.
Meždegu loma meža atjaunošanās procesā ir pilnībā zudusi. Profesionālajā mežsaimniecībā jebkurā meža tipā atjauno kokaudzes, kuras nākotnē būs ražīgākas, veselīgākas un kvalitatīvākas par pašreizējām.
Par to, vai degumos palielinās bioloģiskā daudzveidība un kāda ir tās samazināšanās degšanas procesā bojā gājušo daudzskaitlīgo dzīvo organismu dēļ, zinātnieku vidū nebūt nav vienprātība. Šobrīd uz šo jautājumu var atbildēt, veicot pētījumus. Taču tādēļ nav nepieciešami dedzināšanas eksperimenti. Katru gadu Latvijas mežus nīcina ievērojams skaits meža ugunsgrēku, kas rada praktiski neierobežotas izpētes iespējas. Piemēram, 2013. gadā degumu skaits - 422, izdegusī platība - 217 ha; 2006. gadā - degumu skaits - 1929, izdegusī platība - 3790 ha; 1992. g. - degumu skaits - 1520, izdegusī platība - 8412 ha (Valsts meža dienesta mājas lapa, sadaļa ''Ugunsapsardzība''). Meža ugunsgrēki kļūst par meža darbinieku ikdienu arī šogad - lielākā vienlaidus izdegusī platība Ziemeļkurzemē pie Cirkales pārsniedz 28 hektārus.
Cerībā, ka Latvijas valsts atradīs iespējas, lai pretotos apzinātai uguns pielaišanai mežam, savā un kolēģu vārdā novēlu spēku un izturību tiem meža ļaudīm, kuru ikdiena paiet meža ugunsgrēku dzēšanā, uzraudzībā un ierobežošanā.