Jurģis Kalniņš: Vai dažādība ir Latvijas vērtība?
Foto: Publicitātes attēli

Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, nenoliedzami, ir novērojamas pozitīvas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret sociāli marginalizētām grupām. Mēs vairs nebaidāmies runāt par mentālo veselību. Arvien skaļāk diskutējam par vides pieejamību. Tāpat apzinām jaunus dzimumu nevienlīdzības aspektus un kļūstam saprotošāki pret apkārtējiem, kas vairs nebaidās "iznākt no skapja".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skaidrs, ka Latvijas sabiedrība nebūt nav tik viendabīga, kā mums ir šķitis. Ir tikai normāli, ka līdz ar šo apziņu var rasties piesardzīga (vai pat eksistenciāla) apdraudējuma sajūta. Bieži vien to vēlamies slāpēt ar aizbildinājumiem par "tradicionālo vērtību sargāšanu", tādējādi apzināti vai neapzināti nostājoties arī pret saviem līdzcilvēkiem. Taču šīs sajūtas nemainīs realitāti. Galvas iebāšana smiltīs neatrisinās dzimumu nevienlīdzības problēmas, nepadarīs tavu mazbērnu heteroseksuālu un naudas maku – biezāku.

Tiesa, pilnīgi saprotams ir jautājums par to, kā šajā šķietami "pieaugošajā" dažādībā neapjukt ("pieaugošajā" lietots pēdiņās, jo, lai arī slēpta un slāpēta, tā vienmēr ir bijusi, ir un būs).

Pašā vienkāršākajā izpratnē jēdziens "dažādība" raksturo kopīgo un atšķirīgo starp jebkuriem diviem cilvēkiem. Metodoloģija, kas mums katram var palīdzēt sakārtot visas dažādības šķautnes, ir tā saucamais "piecu dažādības slāņu" ietvars. No šiem pieciem slāņiem divi raksturo mūsu iekšējo pasauli un trīs – ārējo.

Iztēlojies piecus apļus, no kuriem viens ir centrā, bet pārējie četri pieaugošā kārtībā apvilkti apkārt (līdzīgi kā šautriņu mešanas mērķī). Pats centrālais aplis raksturo personības slāni – proti, to, kas tevi padara par... tevi. Personību veido mūsu vērtības un uzskati, tā formējas jau no mazotnes un mijiedarbojas ar pārējiem slāņiem.

Atkāpjoties no centra, nākamais aplis attiecas uz iekšējo dimensiju. Proti, tām mūsu identitātes šķautnēm, pār kurām mums nav kontroles, – dzimuma identitāte, ādas krāsa, etniskā piederība, seksuālā orientācija, vecums (lai vai kā mums gribētos to kontrolēt) un citas. Šis slānis visbiežāk tiek asociēts ar dažādību, un no tā izriet stereotipi un dažādi pieņēmumi.

Ja raugāmies uz ārējo dimensiju, tā raksturo tos identitātes aspektus, kurus kaut kādā mērā varam ietekmēt. Piemēram, dzīvesvieta, ienākumi, reliģija, ārējais izskats, izglītība, nodarbošanās, ģimenes stāvoklis u. tml. No šī līmeņa visbiežāk izriet tas, kāds ir mūsu draugu un paziņu loks.

Savukārt organizatoriskā dimensija raugās uz dažādību no grupu perspektīvas – to, kāda kultūra ir mūsu katra darbavietā, skolā vai jebkurā citā organizācijā. Šis ir būtisks slānis, ņemot vērā atšķirības, kādas, visticamāk, pastāv starp divām personām, no kurām viena, piemēram, dien armijā un otra ir marketinga speciāliste jaunuzņēmumā.

Noslēdzošais slānis ir valsts. Īstenā reālisma garā (sveiciens visiem politoloģijas studentiem) ir svarīgi saprast, ka, neraugoties uz pieaugošo globalizāciju, valsts, kurā atrodamies, joprojām definē dažādus ikdienišķus dzīves aspektus – likumus, valodu, politisko un ekonomisko sistēmu. Šis konteksts veido kopējo kultūru un izpratni par dažādiem fenomeniem. Piemēram, ir vērts argumentēt, ka viens no iemesliem, kāpēc Igaunijas sabiedrība ir iekļaujošāka pret LGBTQ+ personām (pretstatā Latvijai un Lietuvai), ir tas, ka igauņu valodā neeksistē dzimumos balstīti vietniekvārdi. Rezultātā arī psiholoģiski cilvēkiem ir vieglāk uzbūvēt dzimumneitrālas teikumu konstrukcijas.

Lai pārbaudītu sabiedrības vispārējo izpratni par šiem dažādības slāņiem, biedrība "Safe Space" vienuviet pulcēja septiņus cilvēkus, lai noskaidrotu, vai mums vieglāk citos ir pamanīt atšķirīgo, vai tomēr līdzīgo.

Eksperimenta gaitā atklājās, ka kopumā visos gadījumos starp jebkuriem diviem cilvēkiem vieglāk ir novērot atšķirīgo, nevis kopīgo. Neraugoties uz to, visi atzina, ka dažādība ir Latvijas vērtība, vienam dalībniekam uzsverot, ka "Latvijas kontekstā dažādība ir mūsu bagātība. Mums ir ļoti dažādi cilvēki – gan runājot par mūsu mazākumtautībām, gan arī par vienkārši dažādiem cilvēkiem, reliģijām, seksuālajām orientācijām, identitātēm".

Cits dalībnieks papildināja, ka mēs katrs pienesam "sabiedrībai to savu mazo... ne īsti dīvainību, bet savu īpašību". Viņš turpināja: "Un kopā mēs sabiedrību veidojam krāšņāku, daudzpusīgāku un spējīgāku."

Noslēgumā vērts pieminēt, ka ieraudzīt dažādību ir vien pirmais solis. Mums visiem patīk būt uzaicinātiem uz saviesīgiem pasākumiem. Tiesa, lielāks gandarījums ir tikt uzlūgtiem uz deju. Un tā ir tā atšķirība starp dažādības pamanīšanu un patiesu iekļaušanu. Par to, vai mēs esam iekļaujoša sabiedrība, parunāsim citā reizē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form