Tā kā lēti lidojumi no Rīgas un čurājoši vecpuiši pie Brīvības pieminekļa vēl bija dažus mēnešus tāla nākotne, mēs līdz Parīzei devāmies ar autobusu, bet tālāk – ar stopiem.
Ceļojuma laikā mēs pārliecinājāmies, ka cilvēki ir labi. Kāds padzīvojis francūzis mūs uzņēma savā lauku mājā un pat piedāvāja savu auto, lai mēs varētu apskatīt tuvāko apkārtni, spāņu un portugāļu tālbraucēji ļāva nakšņot savu auto kabīnē un izmaksāja desmaizes ar kafiju, bet latvietis Jānis pēc ilgas īdēšanas par to, ka tas nav īsti likumīgi, piekrita mūs savā fūrē aizvest dažus desmitus kilometrus un parādīt, kur var nopirkt lētu kafiju.
Tā kā bija 22.jūnijs, Jānis ar asarām acīs stāstīja par sūro tālbraucēja maizi, kas Līgo svētkos liedzot būt kopā ar savējiem.
Ceļojumu es atcerējos, Latvijas politiķiem sākot runāt par "brīvprātīgo solidaritāti" kā principu, kas Eiropai būtu jāņem vērā, lemjot par bēgļu problēmas risinājumu. Bēgļu gadījumā "brīvprātīga solidaritāte" nozīmētu, ka Latvija nedarīs neko, jo mums jau tāpat ir grūti. Daudz grūtāk nekā visiem citiem. Pie mums ir daudz krievu, saulīte spīd reti un īsti nesilda, un naudiņas vienmēr par maz. Eiropai to vajadzētu saprast.
Jāatzīst gan, ka "brīvprātīgā solidaritāte" ir daļa no latviskās dzīvesziņas, par ko nenāktos smīkņāt. Piemēram, mēs nelabprāt maksājam nodokļus, bet tā vietā naudu brīvprātīgi ziedojot visam un visiem. Vismaz tiem, kurus uzskatām par savējiem. Mēs varam ziedot naudu ugunsdzēsējiem un slimiem bērniem, ja vien esam droši, ka tie ir pašu ļaudis.
Kad gada sākumā izplatījās baumas, ka Dāvis, kuram bija nepieciešama nauda ārstēšanai ārzemēs, kopā ar saviem vecākiem, iespējams, dzīvo ārpus Latvijas, ziedotājus nomierināja ziņa, ka tās ir tikai ļaunas runas - it kā atbalsts citur dzīvojošam bērnam, kam nepieciešama palīdzība, būtu kas morāli nepieņemams. Interesanti, ka tajā pašā laikā mēs lepojamies ar Jesaju Berlinu, Marku Rotko vai citiem lielākoties jau mirušiem krieviem un ebrejiem, kuriem gadījies agrīnos dzīves gadus pavadīt vietā, kam vēlāk bija lemts kļūt par Latviju. Taču arī to var saprast - viņi ir miruši un naudu nevienam neprasa.
Latvijai gan vajadzētu uzmanīties, mēģinot "brīvprātīgo solidaritāti" iedzīvināt visā Eiropas Savienībā, jo valstīm, kas Latvijai uzsauc tā dēvēto "Eiropas naudu", brīvprātības principu varētu ienākt prātā attiecināt arī uz šo solidaritātes formu.
Piemēram, Vācijas vai Nīderlandes politiķi varētu vaicāt saviem vēlētājiem: vai vēlaties, lai par jūsu naudu Latvijā tiek smelti gudrona dīķi? Varbūt, ņemot vērā mūsu pašu ierobežoto "fiskālo telpu", mēs labāk varētu nosūtīt uz Latviju dažas tonnas lietotu spaiņu gudrona smelšanai?
Vai, tā kā mūsu mašīnisti vairāk streiko nekā strādā, mēs varbūt varam uzdāvināt Latvijai dažus lietotu vilcienu sastāvus, bet jaunus nopirkt paši? Lietotie noteikti būs labāki nekā tie, ar kuriem Latvijā brauc tagad, turklāt dot naudu Latvijai vilcienu iegādei ir bezjēdzīgi.
Iespējams gan, ka citur Eiropā "brīvprātīgā solidaritāte" un citas latviskās dzīvesziņas izpausmes nevienu īsti nepārsteigtu, jo būtu dīvaini gaidīt kaut ko ļoti prātīgu no cilvēkiem, kas savas valsts prezidentūru Eiropas Savienības padomē piesaka, video rullītī salīdzinot sevi ar kokosriekstiem.