Jurģis Strautmanis: Kā palīdzēsim epilepsijas pacientiem pēc Covid-19 ēras?
Foto: EPA/Scanpix/LETA

Šobrīd pašsaprotami visa veselības aprūpes sistēmas uzmanība ir vērsta uz Covid-19 pandēmijas apkarošanu. Tomēr agrāk vai vēlāk tā beigsies. Parādoties efektīvai vakcinācijai, gaisma tuneļa galā jau redzama. Šādā kontekstā nedrīkstam aizmirst par laicīgu citu smagu hronisku slimību ārstēšanas uzlabošanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Publiskajā telpā maz zināms, ka Veselības ministrija sākusi Sabiedrības veselības pamatnostādņu 2021.–2027. gadam apspriešanu. Tas ir fundamentāls veselības aprūpes politikas dokuments, kurā, it īpaši ņemot vērā Covid-19 krīzi, ir jāatspoguļo gan jaunie izaicinājumi, gan arī jāapskata labi zināmas un tradicionālas jomas. Ar pacientiem strādājošie ārsti vārda tiešā nozīmē ir frontes pirmajās līnijās. Gan mani kolēģi, kuri cīnās ar Covid-19 infekciju, gan arī mēs, speciālisti, kuri ārstē citu diagnožu pacientus, labi redzam nepieciešamos uzlabojumus, kas tuvākajos gados būtu jāīsteno. Tādēļ ļoti ceru, ka jaunās Sabiedrības veselības pamatnostādnes būs dokuments, kurš pilnvērtīgi definēs veselības aprūpes pakalpojumu attīstību nākamajiem septiņiem gadiem.

Neiroloģisko slimību jomā viena no slimībām, kas Latvijā kopumā tiek ārstēta būtiski zem pasaules standartiem, ir epilepsija. No vienas puses, tā ir labi zināma slimība, katrs neirologs ar to sastopas ikdienā, bet, no otras puses, te ir vairāki risināmi izaicinājumi, īpaši domājot par ārstēšanu ārpus elementāriem standartiem.

Epilepsijas pacienti un viņu tuvinieki zina, ka šīs slimības ārstēšanā vissvarīgākais ir nodrošināt adekvātu krampju kontroli un panākt būtisku lēkmju samazināšanos vai pilnīgu izzušanu ideālā gadījumā. No tā vislielākajā mērā ir atkarīga cilvēka dzīves kvalitāte – veselība, emocionālais stāvoklis, iekļaušanās sabiedrībā un darbs. Bērniem – arī pilnvērtīga attīstība. Tādēļ mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijā pacientiem būtu pieejamas modernākās un efektīvākās metodes šīs neiroloģiskās slimības savaldīšanai.

No vienas puses, epilepsija jeb bioķīmisku procesu radīts pārmērīgs smadzeņu šūnu (neironu) uzbudinājums ir sarežģīta un grūti izprotama slimība. Tās izpausmes – īslaicīgs samaņas zudums, lēkmjveida uztveres, domāšanas traucējumi, pārejoši krampji vai automātisku kustību paroksizmi – mēdz būt apkārtējiem biedējošas. No otras puses, ja prasmīgi tiek piemeklēta terapija un pareizā ārstēšanas metode, lēkmju starplaikā apkārtējie var pat nenojaust par šo slimību. Pierādīts, ka aptuveni divās trešdaļās gadījumu var būtiski samazināt lēkmju biežumu vai pat izārstēt šo slimību. Arī lielākā daļa bērnu ar epilepsiju var dzīvot normālu dzīvi – mācīties, tikties ar draugiem, pat sportot.

Epilepsijas ārstēšanā pamatā tiek izmantotas četras ārstēšanas metodes – medikamenti, ketogēna diēta, ķirurģiska ārstēšana un stimulācijas terapijas. Visās četrās jomās ir vieta izaugsmei.

Epilepsiju, protams, galvenokārt ārstē ar medikamentiem. Pasaulē ir pieejami gandrīz 30 dažādi medikamenti, Latvijā – kompensējamo zāļu sarakstā iekļauti tikai deviņi. Turklāt sarakstā nav vairāku medikamentu ar zemu cenu, tas saistīts ar kompensējamo medikamentu saraksta veidošanas sistēmu – mēs pērkam tikai tās zāles, ko kāds mums vēlas tirgot.

Diemžēl aptuveni 20–30% gadījumu epilepsijas pacientiem ar zāļu palīdzību neizdodas panākt adekvātu krampju kontroli. Īpaši smagi tas ir bērniem, jo cieš gan mācības, gan uzvedība, gan emocionālā attīstība. Šādos gadījumos efektīvākā terapija ir ķirurģiska ārstēšana. Diemžēl Latvijā tā ir pieejama tikai bērniem, turklāt sarežģītāku operāciju veikšanai trūkstošās tehnoloģijas iepirkt neizdodas jau vairākus gadus. Taču ne vienmēr ķirurģiska ārstēšana ir iespējama.

Gan bērniem, gan pieaugušajiem ļoti efektīva metode ir ketogēna diēta (uzturā tiek ierobežoti ogļhidrāti). Tomēr tā līdzēs tikai augsti motivētu pacientu un ģimeņu gadījumos, turklāt specializēta centra pieaugušo pacientu ārstēšanai Latvijā nav.

Ko darīt, ja zāles un diēta nelīdz, bet ķirurģiska ārstēšana nav iespējama?

Viens no modernākajiem risinājumiem ir klejotājnerva stimulācijas terapija jeb VNS terapija. Slimnieka krūškurvja priekšējā sieniņā aiz krūšu muskuļa tiek ievietots īpašs aparāts (elektrisko impulsu ģenerators), kuru ar elektrodu savieno ar klejotājnervu. Caur tā atpakaļejošajām šķiedrām aparāts veic periodisku galvas smadzeņu elektrisko stimulāciju. Rezultātā tiek izjaukta patoloģiskā neironu sinhronizācija, pakāpeniski mazinoties lēkmju smagumam, daudzumam un ilgumam.

Pētījumi liecina, ka piecu gadu periodā divām trešdaļām VNS terapijas pacientu lēkmju biežums samazinās vairāk nekā par 50%. Piemēram, Čehijas pieredze rāda, ka lēkmju intensitāte vairāk par 50% vienu gadu pēc ierīces ievietošanas ir samazinājusies 41% pacientu, pēc diviem gadiem – 53% pacientu, pēc pieciem gadiem – 49% pacientu, bet 10% pacientu lēkmju intensitāte pēc pieciem gadiem ir samazinājusies vairāk nekā par 90%.

Tā ir patiešām efektīva metode bez nopietnām nevēlamām blaknēm, un tai ir labi rezultāti ne tikai Eiropā, bet nu jau arī Latvijā. Mūsu valstī stimulatori implantēti deviņiem bērniem, divi no tiem jau ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Pirmās operācijas tika veiktas pirms aptuveni diviem gadiem, un šodien mēs redzam, ka pacientiem būtiski ir samazinājies lēkmju biežums un uzlabojusies dzīves kvalitāte. Ir tikai viens "bet". Šādu operāciju varētu būt vairāk, mēs lēšam, ka patlaban tā varētu būt nepieciešama aptuveni 15 bērniem un 15 pieaugušajiem, taču VNS terapija joprojām nav iekļauta valsts apmaksāto terapiju sarakstā.

Stimulators ir relatīvi dārgs – ap pāris desmitiem tūkstošu eiro. Ja izmaksas netiek segtas no veselības aprūpes budžeta, tad nav daudz cilvēku, kas paši spēj samaksāt par šo terapiju. Bērni to saņem, lielākoties pateicoties ziedojumiem no Bērnu slimnīcas fonda, taču pieaugušajiem Latvijā cerību tikpat kā nav. Un, manuprāt, tas nav pareizi.

Pētījumi ir pierādījuši, ka metode ir izmaksu efektīva gan jaunattīstības, gan attīstītās valstīs. Tā ir valsts apmaksāta visās mūsu kaimiņvalstīs – gan Lietuvā un Igaunijā, gan Krievijā un Baltkrievijā.

Ja reiz ir zinātniski pierādīts, ka VNS terapija kopā ar labāko iespējamo zāļu terapiju epilepsijas slimniekiem ilgtermiņā nodrošina būtisku dzīves kvalitātes uzlabošanos, tad kādēļ to liegt kaut vai dažām ģimenēm? Retākas lēkmes nozīmē lielāku rīcības brīvību gan pašam slimniekam, gan arī tā atbalsta personām. Īpaši svarīgi tas ir ģimenēm, kur ar epilepsiju slimo bērni. Kopējie sociālekonomiskie ieguvumi noteikti ir lielāki nekā izdevumi.

Noslēgumā vēlreiz uzsvēršu, ka kvalitatīva epilepsijas ārstēšana nozīmē pacientu atgriešanu pilnvērtīgā dzīvē. Epilepsijas pacientu skaits pasaulē nemainās, tās izplatība saglabājas nemainīga visās pasaules valstīs. Latvijā mēs vēl daudz atpaliekam no labākajiem pasaules standartiem, tāpēc jaunās Sabiedrības veselības pamatnostādnes var kļūt par nozīmīgu pamatu tam, lai pacientiem nodrošinātu modernu un efektīvu ārstēšanu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19 Bērnu slimnīca Epilepsija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form