Juris Alberts Ulmanis: Kā es neuzkāpu Everestā
Foto: Privātais arhīvs

Cilvēkiem patīk stāstīt par savām veiksmēm. Par neveiksmēm pastāsta citi. Par šīs aksiomas patiesīgumu varam pārliecināties, kaut pavirši pārlapojot drukātos preses izdevumus vai paritinot ziņu portālus. Neliegšos, arī man patīk runāt par panākumiem. Taču šī reize būs citāda. Gribu pastāstīt par neveiksmi, kas lika man pārdomāt dzīves vērtības un piesardzības nozīmi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Divas desmitgades pēc pēdējās ekspedīcijas kalnos šopavasar atkal biju nolēmis uzkāpt virsotnē. Nevis vienkārši kādā virsotnē, bet mūsu planētas augstākajā punktā – Himalaju kalnu Everestā. Gandrīz deviņus kilometrus augstā smaile ir daudzu kalnākāpēju dzīves sapņa piepildījums. Izsliešanās 60 miljonus gadu seno kalnu augstākajā punktā nav tikai pierakstīšanās elitārā klubiņā. Tā ir neatsverama psiholoģiska balva par ilgo, pacietīgo gatavošanās darbu, fiziskos spēkus izsmeļošo kāpienu retinātā gaisā un bieži vien nedraudzīgajiem laika apstākļiem, kā arī nemitīgo mentālo cīņu ar sevi lielāku vai mazāku grūtību priekšā.

Uzkāpt Everestā nozīmē pārvarēt sevī vēlmi pēc komforta, daudzveidīgas pārtikas un citiem modernās civilizācijas labumiem, nedēļām ilgi dzīvojot teltī. Un, protams, izjust kalnu varenību, kā priekšā cilvēks ir neaizsargāta niecība. Sperot soli virsotnes virzienā, faktiski nododam savu likteni kalna un laikapstākļu labvēlībai. Jo augstāk kāpjam, jo mazāk iespēju, ka kāds varēs atskriet palīgā.

Neizsapņotais sapnis

Kāpšana Everestā vienmēr ir izaicinājums. Šogad, protams, visu vēl vairāk sarežģīja pandēmija. Tā faktiski bija apturējusi kalnos kāpēju ekspedīcijas pagājušajā gadā, tādēļ šogad Nepālas valdība lika lielas cerības uz valsts kases papildināšanu uz tūristu rēķina. Gada sākumā tika izsniegti vairāk nekā četri simti atļauju kāpt Everestā un vēl gandrīz tikpat daudz citās Nepālas teritorijā esošās virsotnēs. Kāpēji plūda uz Nepālu no malu malām, gatavi pastiprinātiem drošības pasākumiem. Kā jau visur pasaulē, arī Āzijas valstīs iebraucēji tika testēti un likti izolācijā.

Pēc daudzām nedēļām starpnometnēs, gaidot piemērotus laika apstākļus, pēc daudzām pārejām uz augstākām un atpakaļ uz zemākām nometnēm, lai pierastu pie retinātā gaisa, es biju ticis augstāk nekā jebkad savā dzīvē. Es biju augstāk par lielāko daļu pasaules virsotņu. Es biju devis savam ķermenim lielākus pārbaudījumus nekā jebkad savā dzīvē. Taču tad spēki mani sāka atstāt. Kļuvu vājāks, lēnāks, atpaliku no savas grupas, un vadītājam nekas cits neatlika, kā sūtīt mani lejā.

Dusmodamies uz visu pasauli, pildīju šo rīkojumu, niknumā izdalīju savu ekipējumu šerpām, solot "nekad vairs" netuvoties kalniem, un devos atpakaļ pie civilizācijas. Atgriežoties pilsētā, mani atkal sagaidīja Covid-19 tests, un – kāds pārsteigums – tas bija pozitīvs. Neticība mijās ar pašpārmetumiem. Kā gan var inficēties kalnos, kur lielāko dienas daļu pavadi brīvā dabā, cilvēku ir maz un visi ietur distanci? No mediķu teiktā – šāds scenārijs bija maz ticams. Arī Nepālas varas iestādes apgalvoja, ka kalnā visi ir pārbaudīti un slimības nav.

Piesardzības nevar būt par daudz

Kad prāts noskaidrojās, daudz kas kļuva skaidrāks. Saslimšana izskaidroja spēku zaudēšanu, kā dēļ neizdevās piepildīt sapni. Palasot citu kāpēju ziņojumus, ka arī viņi ir inficējušies, zuda ticība oficiālajiem paziņojumiem, ka visi uz kāpšanas nometnēm braucošie cilvēki patiešām bijuši "tīri". Jo īpaši vietējie, kuri diezgan brīvi pārvietojās starp nometnēm un savu dzīvesvietu.

Par laimi, mana slimošana noritēja viegli, un lielākās neērtības sagādāja divas nedēļas ilgā izolācija viesnīcā Nepālā, mētājoties šaubās – vai vajadzēja pirms braukšanas mēģināt tikt pie vakcīnas? Ceļā devos martā, kad neprioritārajām grupām šādas iespējas vēl nebija. Taču sapotēties gribēju jau tad.

Pēc atgriešanās mājās domas par Everestu un sapņu piepildīšanu mani nav atstājušas. Mana dvēsele ir nemierīga, moka nepabeigtības sajūta. Ir žēl gatavošanās procesā iztērētā laika un naudas. Taču arī apzinos, ka esmu spēris soli tuvāk savam sapnim. Un dzīve vēlas, lai mēs tiecamies uz saviem sapņiem.

Krist, lai pieceltos

Cilvēks baidās no sakāvēm, tāpēc drīz vien pārstāj tiekties uz sapņiem, jo sekošana sapņiem nozīmē daudzas smagas sakāves. Kaut vai tādēļ, ka sākumā mums nav pieredzes un nākas mācīties caur puniem. Bet tas jau ir dzīves lielais noslēpums – krist sešas reizes un piecelties septiņas.

Protams, katrā ekspedīcijā mērķis ir sasniegt virsotni, bet tā ir tikai maza daļa no visa piedzīvojuma. Mans mērķis bija kas vairāk, nekā sasniegt mazu sniega un akmens laukumu, ne lielāku par biljarda galdu. Procesā es daudz uzzināju par sevi – kāds cilvēks esmu un kāds esmu kļuvis. Es iepazinos ar apbrīnojami šerpu tautu un ar kalniešiem no visas pasaules. Šīs draudzības ilgs visu mūžu.

Kāpšanas laikā smagā veidā saņēmu mācību, ka dzīvē ne vienmēr var sasniegt savu gribu un piepildīt ilgas. Dzīves nozīme ir process. Bieži tie ir soļi, ko speram, iedami uz savu sapni, vienalga, vai mēs to sasniedzam vai ne. Dzīve ir mūsu apņēmība, dāsnums, cilvēki, ko ceļā satiekam, un mūsu piedzīvojumi. Ir tūkstotis iemeslu nekāpt Everestā, bet ir VIENS iemesls kāpt. Ja runa ir par Everestu, stāsts nav par virsotnes sasniegšanu. Stāsts pats ir ceļš, kas ved uz turieni. Tas ir īstais sasniegums. Vismaz manā skatījumā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form