Juris Alberts Ulmanis: Pienācis laiks mainīt sevi izsmēlušo politisko partiju
Foto: Privātais arhīvs

Skatoties dažādos televīzijas kanālos un interneta portālos notiekošās pirmsvēlēšanu diskusijas, deputāta amata kandidātu vārdu kaujas, mētāšanos ar solījumiem un vienam otra nomelnošanu, kārtējo reizi pārņem ļoti skumjas sajūtas. Esmu pārliecināts, ka ne mani vien.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ikviens Latvijas vēlētājs ar vismaz dažu Saeimas vēlēšanu pieredzi noteikti spēj atsaukt atmiņā gadījumus, kad dažādu politisko spēku pārstāvji ar putām uz lūpām solīja zelta kalnus un "līdz zemei nolīdzināja" iepriekšējo valdību neizdarības. Daļa pat bija sarakstījusi tīri pievilcīgas priekšvēlēšanu programmas. Taču pēc ievēlēšanas lielākā daļa solījumu netika izpildīta, atstājot vēlētājos apkrāpšanas sajūtu. Varu atzīties, ka esmu balsojis par dažādām partijām, izvēloties savus favorītus pēc konkrētiem, man svarīgiem solījumiem. Taču ikreiz tieši šie svarīgie solījumi palikuši neizpildīti, un pirms katrām nākamajām vēlēšanām esmu sajuties prasti apmānīts. Izvazāts aiz deguna.

Bēdīgā pieredze liek raudzīties uz šīm vēlēšanām ļoti skeptiski. Būdams apzinīgs pilsonis, labi saprotu, ka balsot jāiet. Kaut vai tādēļ, lai pie varas netiktu "tie tur". Kaut vai tāpēc, lai izvēlētos "mazāko ļaunumu". Taču zemapziņā jau gruzd pieredzē balstītās aizdomas, ka arī šogad mani "apčakarēs". Citiem vārdiem sakot, manī nostiprinājusies pārliecība, ka šaura politiskā elite ik pēc četriem gadiem cenšas tikt pie visas sabiedrības naudas sadales un arī labi atalgotiem darbiem. Kā zināms, no 2023. gada ministri pelnīs ap 6700 eiro. Tādu algu Latvijā saņem pavisam niecīga saujiņa cilvēku. Sabiedrības intereses diemžēl paliek otrajā plānā, ko uzskatāmi parāda pedagogu pieredze – uzlabojumus izdodas "izsist", vien piedraudot ar visaptverošu streiku un skolu aizslēgšanu.

Ko darīt? Manuprāt, partiju sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi. Šī sistēma būtībā paredz valdošajām partijām rūpēties par saviem vēlētājiem, kas parasti ir niecīga daļa no sabiedrības. Kā zināms, par pašreizējā premjera partiju 2018. gadā nobalsoja vien 6,69% vēlētāju jeb 56 542 balsstiesīgie pilsoņi. Tas ir tik daudz, cik dzīvo Latvijas 5. lielākajā pilsētā Jūrmalā. Par kādu Latvijas sabiedrības interešu pārstāvniecību te var būt runa, ja premjers nav saņēmis pat desmitās daļas galvaspilsētas iedzīvotāju atbalstu?

Nesenākās priekšvēlēšanu kampaņas skaidri parāda, ka skaidra ideoloģija ir tikai atsevišķiem politiskajiem spēkiem, kamēr pārējie cenšas "iešļūkt" parlamentā ar solījumu atrisināt iedzīvotājiem visvairāk sasāpējušos jautājumus. To apstiprina arī lielas daļas partiju īsais mūžs. Pat pēc labiem panākumiem vienās vēlēšanās līdz nākamajām tās jau ir izšķīdušas un deputāti izklīduši pa citām partijām, jo īsti jau nekas kopā netur. Nav nekādu vienoto vērtību un uzskatu. Un arī nekādas atbildības pret vēlētājiem, jo tie taču ievēlējuši partiju, kurai deputāts vairs nepieder.

Tādēļ Latvijas sabiedrībai vajadzētu nopietni sākt domāt par citu risinājumu. Mērenākais variants ir plurālās vai mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešana. Atbilstoši jaunās administratīvi teritoriālās reformas rezultātiem no katra novada un valstspilsētas varētu ievēlēt vienu vai divus deputātus, kas pārstāvētu tieši savus novadniekus un atskaitītos viņiem. Ar likumu būtu jāparedz, ka vienu dienu nedēļā pārstāvim jābūt savā novadā, kur viņš ir vēlētājiem un uzņēmējiem sasniedzams un uzklausa sabiedrības vajadzības.

Radikālāks, bet, iespējams, iedarbīgāks veids būtu tieša valdības ievēlēšana. Proti, vēlēšanām tiek pieteikti gatavi Ministru kabineta sastāvi ar konkrētām personām ministru posteņos. Katrai komandai jāiesniedz sava darāmo darbu programma, kas pēc ievēlēšanas arī jāīsteno. Kurš kabineta sastāvs saņem visvairāk balsu, automātiski iegūst tiesības pārvaldīt valsti nākamos divus, trīs vai četrus gadus. Šādas pieejas priekšrocība būtu tāda, ka valdība var realizēt savus solījumus, nemeklējot kompromisus ar koalīcijas partneriem. Taču neapšaubāms mīnuss ir opozīcijas trūkums, tādēļ nāktos konstitūcijā iestrādāt mehānismu, kā vēlētāji var solījumus nepildošo valdību atstādināt. Viens risinājums varētu būt valdības darba digitāla novērtēšana ik pēc pusgada. Ja vairākums balsotāju uzskata, ka valdība nepilda savus solījumus, tā tiek atsaukta.

Trešais risinājums būtu vēl radikālāks. No vēstures avotiem izriet, ka senajās ciltīs un arī agrīnajos valstiskajos veidojumos pastāvēja tiešā demokrātija. Piemēram, antīkajās Atēnās ikviens brīvais vīrietis varēja piedalīties diskusijās par valstiski svarīgiem jautājumiem. Vikingi kopīgi izlēma svarīgus jautājumus un ievēlēja valdnieku. Šāda kārtība dažādās teritorijās pastāvēja gadsimtiem ilgi, līdz kopienas izauga tik lielas, ka visus uzklausīt vairs nebija iespējams, tādēļ radās vajadzība pēc pārstāvnieciskās demokrātijas jeb tautas ievēlētiem pārstāvjiem. Tagad, kad tehnoloģiskais progress ir radījis "digitālo ciematu", nepieciešamība pēc algotiem pārstāvjiem sarūk. Šodien ikviens "Twitter" lietotājs var uzdot jautājumu valsts prezidentam vai ministram, un kādam paveicas arī saņemt atbildi. Dažādos e-pakalpojumos regulāri apmaksājam rēķinus un piesakām pakalpojumus, internetbankās sūtām naudu un veicam pirkumus. Ņemot vērā visas tehnoloģiskās iespējas un iedzīvotāju pieredzi to lietošanā, kādēļ gan mēs nevaram piedalīties svarīgu jautājumu izlemšanā? Nav runa par Šveices parauga dārgajiem referendumiem.

Es priecātos par valsts pārvaldes lietotni, kurā varu, piemēram, katru trešdienu pirms valdības sēdes ieiet un nobalsot par svarīgiem lēmumiem, un valdības ar likumu noteiktais pienākums būtu pieņemt vairākuma atbalstīto lēmumu. Par nodokļu reformām, algu palielināšanu sabiedriskajā sektorā, veikalu slēgšanu vai neslēgšanu pandēmijas laikā, obligāto militāro karadienestu, palīdzību enerģētikas krīzes pārvarēšanā un citiem dienaskārtībā nonākušiem jautājumiem. Tie visi skar sabiedrības kopīgās naudas izlietojumu, tādēļ ikvienam nodokļu maksātājam ir pilnas tiesības lemt par šiem jautājumiem. Ne velti mūsu Satversmes 2. pants nosaka, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Un nevis šaurai elitei, kas uzskata, ka pietiek izpelnīties pilsoņu uzticību reizi četros gados.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.