Jau apmēram 2 gadus (ar nelieliem pārtraukumiem) uz A12 šosejas ar 1 braukšanas joslu katrā virzienā posmā Krievijas robeža – Kārsava stāv smago automašīnu rinda, kas praktiski aizņem 1 braukšanas joslu, jo pēc vairākkārtējiem gadījumiem, kad fūre lietus laikā ieslīd grāvī un apgāžas, ne 1 vairs uz nomales nestāv. Tātad satiksme notiek pa atlikušo 1 joslu un ceļa nomali, kuras abas ir bedrainas (bedres asfaltā gan tiek lāpītas ar ātrumu ~ 1 bedre nedēļā, bet tās bedres, kuras veidojas sabrūkot asfalta klājuma malām jau vairs nav lāpāmas).
Uz satiksmei atvēlētās ceļa daļas pastāvīgi tusē garlaikotie un bieži arī iereibušie smago mašīnu šoferi, suņi un lapsas, kas meklē pārtiku pa visā ceļmalā izkaisītajiem atkritumiem, stāv robežsardzes un ceļu policijas ekipāžas, dažādu pakalpojumu sniedzēju – muitas deklarāciju aizpildītāju, pārvietojamo tualešu tīrītāju un atkritumu savacēju, dzērienu piegādātāju uc - transports, rindā nīkstošo šoferu apciemojošo ģimenes locekļu auto, kā arī no Krievijas puses braucošie draugi, kas apstājušies papļāpāt un dalīties pieredzē, savu fūri ar ieslēgtiem avārijas uguņiem atstājot ceļa vidū. Tam visam pa starpu lavierē vietējie – skolas un satiksmes autobusi un to pasažieri, lauksaimniecības tehnika, piena savācējs un pastnieks, privātie auto, mopēdi, velosipēdi, un zirgu pajūgi (jā, daži ļaudis, lielākoties – vecāka gadagājuma, šeit ir tik "atpalikuši", ka tas ir vienīgais viņu transports ikdienas un arī saimniecisko pasākumu nodrošināšanai). Un tas viss nebūt nenotiek atbilstoši satiksmes noteikumiem, kurus, ja godīgi, nav iespējams ievērot situācijā, kad brauc it kā pa pretējās kustības joslu, bet bez iespējām palaist garām pretī braucošo transporta līdzekli; galvenais nosacījums – transporta līdzekļa masa un vadītāja nervu sistēmas stabilitāte un reakcijas ātrums.
Cilvēks, kas nepārzina vietējo (Malnavas pagasta) ceļu stāvokli, varētu paņemt karti un izsaukties, ka pāķiem nemaz nav jālien uz šosejas, re ku' uz papīra skaidri redzami pagasta ceļi, pa kuriem var apbraukt apkārt. Nevar, ja vien nebraucat ar loterijā laimētu kāpurķēžu transportlīdzekli. Pagasta ceļi gada lielāko daļu nav izbraucami. Nav jau tā, ka nekas netiek darīts – reizi vai divas gadā pagasts ieber lielākās peļķēs kādu kravu smalkas smilts, radot neizbraucamu zampu, vai zirgagalvas lieluma akmeņus, kurus vietējie, kad apnicis lāpīt pārsistās riepas, nolasa no ceļa un izmanto akmensdārzu ierīkošanai (liekas, ka lielāku atdevi varētu panākt, ja ceļu apsaimniekošanai atvēlēto naudu izmainītu santīmos un nobērtu uz ceļa). Tā kā dubļus greiderēt nav jēgas, neviens tos negreiderē, un, iestājoties salam, sasalst arī dubļos iebrauktās rises.
Protams, rodas retorisks jautājums, kāpēc vietējiem jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis pašvaldībai, ceļa nodoklis un akcīzes nodoklis degvielai, ja ne valsts, ne pašvaldība neveic attiecīgo pakalpojumu nodrošinājumu. Tāpēc, ka maksāšanu nosaka likums, bet pakalpojumu nodrošinājumu – ne?
Tātad, ņemot vērā, ka nekas netiek darīts, lai problēmu risinātu, šāda jautrība turpināsies gadiem un iedzīvotājiem, kuru nervi netur (vai arī naudasmaki – tie ar dabū ciest), vai nu nav jāvazājas pa ceļiem, vai arī jāmeklē dzīves vieta citur.
PS. Tāds, it kā elementārs problēmas risinājums, kā izbūvēt autoceļam A12 trešo joslu, ko atļauj esošais ceļa nodalījuma joslas platums, pagaidām netiek izskatīts. Laikam kā pārāk vienkāršs un jaunradi likumdošanā neveicinošs?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
