Kā norāda emigrācijas pētnieki no Latvijas Universitātes*, cilvēki no reģioniem dodas uz ārzemēm galvenokārt ekonomisku un finansiālu apsvērumu dēļ. Tāpēc tieši jaunas darba vietas ar pienācīgu darba samaksu ir atslēga ekonomiskās emigrācijas apturēšanai. Par to daudz tiek runāts, taču kā to izdarīt praktiski?
Jāsāk būtu ar to, kas ir šie cilvēki, kuriem mēs vēlamies radīt darba vietas, tad arī sapratīsim kurā virzienā strādāt. Statistiski vidēja bezdarbnieka profils reģionos ir sekojošs: vīrietis 45-49 gadu vecumā ar arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību, pirms tam strādājis "vienkāršā profesija" vai kā kvalificēts strādnieks. Cik reāli ir cerēt, ka pēc dažu mēnešu apmācībām liela daļa no viņiem varētu kļūt par programmētājiem vai uzņēmējiem? Ir skaidrs, ka jākoncentrējas tomēr uz darba vietām apstrādes rūpniecībā.
Nākamais jautājums ir par uzņēmumiem, kuriem varētu būt vislielākais potenciāls jaunu darba vietu radīšānai. Vai tie ir lieli vai mazi? Vietējie vai ārvalstu?
Attiecībā uz vietējiem vidējiem un lieliem uzņēmumiem tas nešķiet pārāk reāli, jo attīstības tendences pārsvarā ir ražošanas iekārtu modernizācija, pakāpeniski samazinot darbinieku skaitu. Savukārt mazo un jauno uzņēmumu attīstību, vismaz tuvākajā nākotnē, joprojām traucēs neatrisināta problēma ar pieeju finansējumam. Secinājums - darba vietas jārāda, piesaistot ārvalstu investīcijas. Arī nav jauna ideja, protams. Un vai tad tas jau netiek darīts?
Tas tiek darīts un ar to pat nodarbojas vesela valsts iestāde - Latvijas Investīciju un Attīstības Aģentūra (LIAA). Pieeja ir sekojoša. Kad paradās kāds ieinteresēts investors, tiek uzsākta aktīva rīcība. Dažreiz tas beidzas ar investīcijām, bet bieži investors tomēr izvēlas citu valsti. Mēs nemitīgi konkurējam ar kaimiņiem un citām Austrumeiropas valstīm, tāpēc mums jābūt daudz aktīvākiem, analizējot potenciālo investoru vēlmes un mūsu spējas tās apmierināt. Jābūt gataviem vēl pirms(!) investors ierodas, un jāspēj konkurēt ar citiem piedāvājumiem.
Pirmais jautājums, kuru uzdos ikviens potenciāls investors - KUR? Kur ir zemes gabals, uz kura saskaņā ar teritoriālo plānojumu iespējams būvēt industriālu objektu? Vai tajā ir elektrības pieslēgumi, pievedceļi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, un tā tālāk? Citiem vārdiem, potenciālā investora pirmais jautājums būs par industriālajām zonām.
Latvijas reģionos ir trīs pozitīvi industriālo zonu piemēri - Valmiera, Jelgava, un Ventspils. Pirmajām divām pilsētām bija priekšrocības no padomju industriāla mantojuma (piemēram, VEF teritorijas Jelgavā), bet Ventspils ir unikāla ar to, ka savu industriālo zonu izveidojusi praktiski no nulles. Tas palīdzēja piesaistīt vismaz 16 industriālos klientus ar kopēju investīciju apjomu 35 milj. EUR un radīt 901 darba vietu. Savukārt darba vietas apstrādes rūpniecībā rada papildus darba vietas, piemēram, pakalpojumu sfērā.
Mūsu kaimiņi, lietuvieši un igauņi ir ļoti labi apguvuši šo vienkāršo aksiomu - ja vēlies sagaidīt investorus un jaunas darba vietas - radi tam piemērotus apstākļus!
Kad pirms 10 gadiem SIA Sakret vēlējās uzsākt rūpnīcu būvi arī Igaunijā un Lietuvā, abās valstīs potenciālajiem investoriem tika radīti vislabvēlīgākie apstākļi.
Igaunijā uzņēmēji izvēlējās piemērotu reģionu un devās pie attiecīgās pašvaldības ar lūgumu palīdzēt atrast vietu nākamajai rūpnīcai. Potenciālie sadarbības partneri tika rūpīgi pārbaudīti, un tālāk sekoja ļoti atsaucīgs un operatīvs darbs - tika atrasta piemērota vieta rūpnīcai, sniegta palīdzība tās iegādē no privātīpašnieka, pašvaldība arī palīdzēja veikt zemes transformāciju no lauksaimniecības uz rūpniecisko un veikt pievedceļu projektēšanu. Pievedceļus uzņēmējs būvēja pats, bet pēc to nodošanas ekspluatācijā pašvaldība, atbilstoši iepriekš saskaņotai tāmei, tos atpirka. Un rūpnīca uzsāka savu darbību. Būtiski, ka visā procesā nebija pat mazāko mājienu par kukuļiem, un Igaunijas pašvaldības par piesaistītajiem investoriem atbalstu saņem no valsts. Arī Lietuva uzņēmumam bija tikpat pozitīva pieredze vienā no industriālajiem parkiem Kedaiņu pašvaldībā.
Visbeidzot vēl viens, varbūt ne īpaši politkorekts, toties ļoti uzskatāms piemērs no Baltkrievijas. 2014. gadā baltkrievi sāka veidot Ķinas-Baltkrievijas industriālo parku "Lielais Akmens". Saviem rezidentiem-investoriem tas piedāva 10+10 formulu - pirmo desmit gadu laika investori tiek pilnīgi atbrīvoti no uzņēmuma peļņas nodokļa, nekustama īpašuma un zemes nodokļa, muitas nodokļiem, pievienotas vērtības nodokļa uz ievestam izejvielām un citiem. Vēl nākamo desmit gadu laika tiem ir jāmaksā tikai 50% no visiem nodokļiem. Turklāt industriālajā parkā nodarbinātajiem tiek piemērots krietni zemāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis vien 9% apmērā.
Kāds tam ir rezultāts? Starp pirmajiem parka rezidentiem ir tādi milži ka Ķinas Huawei un ZTE. Interesanti, ka Baltkrievija pozicionē sevi ka savienojošo platformu, kura piedāvā investoriem izeju uz Eiropas, Krievijas, un NVS tirgiem. Kādreiz uz šo lomu pretendēja Latvija...
Latvijai tuvākajā laikā ir jāizpilda savus mājas darbus, kurus precīzi ir noformulējuši Certus ekonomisti:
- vismaz katrā reģionālajā centrā jānodrošina industriālo zonu piedāvājumu gan ārvalstu investoriem, gan vietējiem uzņēmumiem;
- jāstrādā arī pie atbildēm uz citiem investoru jautājumiem. Piemēram, par darba spēku. Lai ar nesen izveidoto profesionālās izglītības kompetenču centru iespējām ātri un elastīgi varētu nodrošināt investoru pieprasītas darba prasmes un kvalifikāciju;
- mums arī jābūt gataviem konkurēt ar citu valstu piedāvājumiem, izveidojot Ekonomikas ministrijas/LIAA Ātras Reaģēšanas Fondu, kura līdzekļus varētu operatīvi izmantot, piedāvājot labākus nosacījumus, nekā citās valstīs.
* Mieriņa, I. (red.) (2015). Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora. Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts.