Arī Rīgā bieži salūst kāds transformators, tiek pārrakts kāds kabelis, un visi to uzskata par normālu lietu. Visi saprot, ka elektrība parasti ir, taču reizēm var arī nebūt, ka avārijas gadās. Turklāt visi saprot, ka par to jāmaksā pietiekami dārga cena, lai pietiktu jauniem transformatoriem, kabeļiem utt.
Maijā cilvēki pēkšņi aptvēra ko jaunu. Pēc pirmās, turklāt nebūt ne tik lielās avārijas pēdējā desmitgadē tūkstoši Rīgas iedzīvotāji pēkšņi aptvēra, ka ūdens, kas tīrs (otrs tīrākais Eiropā - pēc Vīnes) un lēts (pat lētāks nekā Tallinā un Viļņā, par Rietumeiropas galvaspilsētām nemaz nerunājot) dienu no dienas, bez pārtraukumiem plūst no viņu krāniem, nemaz nav tik pašsaprotama lieta kā gaiss vai dienas un nakts maiņa.
Pēkšņi izrādījās, ka arī ūdens piegāde ir cilvēku un uzņēmumu nodrošināta, arī šeit ir darīšana ar milzīgu sistēmu, tūkstošiem kilometru gariem vadiem (maģistrālo ūdensvadu garums vien Rīgā ir vairāk nekā 1500 kilometru) un dažādu avāriju iespējamību, kas nav tikai elektroapgādes vai apkures sistēmu īpatnība vien.
Man kā vienam no vairāk nekā tūkstoša uzņēmuma "Rīgas ūdens" darbinieku, protams, ir patīkami, ka mūsu darbu beidzot novērtē un ievēro. Kaut neapšaubāmi būtu patīkamāk, ja tas notiktu bez avārijas, sekojoša cilvēku sašutuma un politiķu spēlēm, kuri - tāds iespaids radās - tāpat kā pārējie rīdzinieki pēc avārijas pirmoreiz saprata, ka ūdensapgāde nav Dieva tā Kunga dāvana, bet gan simtu cilvēku ikdienas darba rezultāts un arī nepārtrauktas atjaunošanas objekts.
Šai saistībā varu prognozēt, ka nav izslēgts - ja nekas netiktu darīts, tuvākajos gados rīdzinieki vēl pamatīgāk nekā pēc šā gada maija izjustu, ka ūdensapgāde ne ar ko būtībā neatšķiras no elektroapgādes un apkures. Ūdensapgādes sistēma nav sakārta starp stabiem, kam regulāri uzgāžas vētru izgāzti koki, un tā arī ikdienā nav acu priekšā. Bet varu pastāstīt, kas notiek pazemē.
Ūdens caurulēm Rīgā vietām ir pat vairāk nekā 100 gadu. Padomju laikā saliktās caurules ir sarūsējušas un caurumainas - ūdens parasti pa šiem caurumiem ārā netiek, bet smiltis iekšā gan. Robots ar videokameru, kas tiek ielaists "paceļot" pa caurulēm, vietām rāda šausminošas ainas - lūzumi, caurumi, turklāt betona caurules ir vēl sliktākā stāvoklī nekā dzelzs caurules - vietām izliecas tiktāl, ka ūdens plūsma faktiski pilnībā pārtrūkst.
Vārdu sakot, pašlaik tiešām bija pēdējais brīdis, lai sāktu rekonstrukcijas darbus, kas pašlaik brīžam tracina rīdziniekus, samazinot ūdens spiedienu krānos vai duļķojot ūdeni. Bet šī tracināšana ir tīrais sīkums, salīdzinot ar to, kas varētu notikt Rīgā, ja jau drīzumā simtgadīgais ūdensvads sāktu vienkārši sabrukt - varbūt vietām, varbūt atsevišķos mezglos (maijā salūzušais tonnas smagais sensenais aizbīdnis, kurš arī izraisīja lielo avāriju, tam bija uzskatāms piemērs), bet varbūt posmu pa posmam.
Un tā nav vienīgā lieta, kas var likt saprast, ka ūdens krānā nav Dieva dāvana. No mūsu "Rīgas ūdens" darba kolektīva - vairāk nekā tūkstoša cilvēku - apmēram trešā daļa ir strādājošie pensionāri, un arī kopējais kolektīva vecums pašlaik jau ir 53 gadi. Izskaidrojums ir vienkāršs - algas nav lielas, līdz šim jaunatne un speciālisti, inženieri ir gājuši uz celtniecību, bet - kādam jāparūpējas arī par ūdensapgādi un kanalizāciju...
Simtgadīgi ūdensvadi, kurus mēģina kaut kā uzturēt funkcionējošā stāvoklī cilvēki, kuru vecums ir tikai uz pusi mazāks - tāda ir bijusi realitāte, kas ikdienā nav redzama. Tagad situācija pakāpeniski uzlabojas, pateicoties pašvaldības un ES naudai - lai gan ar to visam, protams, nepietiek. Bet gribētu visiem rīdziniekiem norādīt - ja neatradīsim līdzekļus, pacietību un izpratni šodien, kad notiek ūdensvada atjaunošana, rīt ūdensapgāde var kļūt tikpat "uzticama" kā citi komunālie pakalpojumi un piegādes. Un to nedrīkst pieļaut.