Gaišākie jūnija svētki, protams, ir Jāņi – laikā, kad arī ir gaišākās naktis mūsu platuma grādos. Līdz pat 300 jāņubērnu varēs ārā pulcēties gan maskās, gan vaiņagos. Būtu šī pandēmija notikusi pirms vairākiem gadiem, kad TV kanāli sacentās, kurš rīkos lielāko masu Jāņu balagānu – dziedāja dažādu pazīstamu Jāņu kombinācijas, ampelējās seriāla "Ugunsgrēks" ļaudis vai uzstājās muzikālās grupas –, Jāņi šādā noformējumā tiešām būtu sagrauti. Diez vai daudzi tūkstoši varētu droši pulcēties.
Izņemot bijušā mēra Nila Ušakova iedibinātos masu pasākumus Rīgas centrā, man sāk likties, ka Jāņi pēdējā laikā atkal vēršas intīmākos ģimenes, draugu un apkaimes svētkos. Tādus arī atceros jaunības Jāņus latviešu trimdā ASV, kur draudzes īpašumā "Piesaulē" (kur arī bija sabūvētas latviešu vasarnīcas) notika gājieni no viena Jāņa mājas uz cita Jāņa māju, dziedot Jāņu dziesmas un beigās sanākot pie kopēja ugunskura un jāņuguns (kas, ja ugunsdrošības noteikumi atļāva, kopš 50. gadiem ik gadu bija saskaņota ar vietējo šerifu, lai kaimiņi nesatrauktos par kaut kādiem pagānu upurēšanas rituāliem "the Latvian camp" ietvaros). Jāņu svinēšanai ir jābūt dažādai un mainīgai. Latvijā arī ir labi, ka Jāņi izsīkuši kā riepu dedzināšanas pasākums un mazinājušies kā publisks "dzeratons".
