Vēl skaļāka par blīkšķi gadumijas ziņu badā bija LZP izvairīšanās skaidri norobežoties no sava biedra un Rīgas nodaļas vadītāja personiskā viedokļa, kas ir pretrunā ne tikai demokrātiskajām vērtībām, kuras atbalsta Eiropas zaļās partijas, bet arī šo partiju solidārajai nostājai par seksuālo minoritāšu tiesībām. Neizsakot skaidrāku viedokli pret vārda un pulcēšanās brīvības ierobežošanas centieniem, LZP, kas arī iekļāvusies valdošajā koalīcijā caur premjera Māra Kučinska Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), ir ļāvusi vaļu tā sauktajai morālās panikas politikai vēlēšanu gadā.
Morālo paniku jau pirms 10 gadiem kādā Latvijas blogā definēja šādi: "Par morālo paniku dēvē kādas grupas vētrainu vēršanos pret kādu parādību vai citu grupu, kurā tiek saskatīts nopietns apdraudējums. Tas ir morālais krusta karš pret to, kas tiek uzskatīts par ļaunumu, bez garantijas, ka šī grupa vai parādība no tiesas ir pie kaut kā vainojama." Šajā gadījumā morālā panika tiek celta pret Latvijas un Baltijas citas seksuālās orientācijas (LGBT) kopienām, it kā to parādīšanās ielās uz pāris stundām varētu sagraut tautas morāli un pievērst jaunatni "slimībai un perversijām". Tas, ka homoseksualitāte nav slimība, jau sen konstatēts un atzīts gan pasaulē, gan Latvijā.
Patiesībā morālās panikas cēlāji bīstas no tā, ka praids un līdzīgi pasākumi mazinās turpmāku morālo paniku izcelšanos, jo arvien vairāk cilvēku, īpaši pasaulē ārpus Latvijas mācījušies vai pabijuši jaunieši, izturēsies nenosodoši pret saviem LGBT vienaudžiem. Varbūt tuvojas diena, kad praida pasākumi būs parasti svētki citu vidū, kā tas ir citās Eiropas galvaspilsētās un ASV.
Cits kaitīgs morālās panikas blakus efekts ir uzmanības novirzīšana no īstiem, būtiskiem sabiedriskajiem un politiskajiem jautājumiem. LGBT cilvēku, pat pēc konservatīvo šīs grupas tiesību noliedzēju datiem, esot tikai 2–4% no visiem iedzīvotājiem, citi lēš, ka līdz pat 10%. Par ko tad ir "cepiens"? Kur šīs nelielās kopienas, kas it kā nevarot sevi atražot (nav gluži taisnība), dēļ rodas eksistenciāls drauds Latvijai un latviešiem? Kā būtu ar nopietnu "panikas celšanu" par korupciju, nevienlīdzību un tādām "ģimeniskās vērtības" apdraudošām lietām kā alkoholisms, vardarbība ģimenē, pret sievietēm un bērniem, nabadzība un slikta izglītība? LZP un citas Latvijas politiskās partijas savās programmās skar vismaz daļu šo problēmu, un tām, nevis pūli tracinošām morālajām panikām vajadzētu veidot 2018. gada Saeimas vēlēšanu kampaņas galvenās debašu un diskusiju tēmas.
Man kā – skaidrības labad vienreiz un uz visiem laikiem – heteroseksuālam libertārietim (sociālajos jautājumos) būtisks visā Jeremejeva izraisītajā ļembastā ir tieši vārda un pulcēšanās brīvības jautājums. Jautājums sen ir iztiesāts gan Latvijā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un ir pilnīgi skaidrs, ka nekāds praida vai cita mierīga gājiena un pulcēšanās aizliegums nav pieļaujams (skat. "Alexeyev vs. Russia"). Tāpat tā sauktās homoseksuālisma propagandas aizliegumi pārkāpj Eiropas vārda brīvības normas (skat. "Bayev and others vs. Russia"), un to nevar sekmīgi izmantot kā argumentu praida aizliegšanai.
Zināms "nesmukums" sakarā ar diskusijām par Jeremejeva, manuprāt, "apdauzīto" gājienu ar praida aizliegšanas referenduma rosināšanu bija fanātiskās LGBT nīdējas Līgas Muzikantes ierakstu dzēšana sociālajā tīklā "Facebook". Muzikante savā ierakstā lietoja kārtējo naida terminoloģiju, par iecerēto praidu rakstot: "Marginālais pederastijas un lesbisma aktīvistu gājiens apkauno Latvijas valsti un slavē apziņas deģenerāciju."
Taču šo izteicienu dzēšana (un līdz ar to slēpšana) nemainīs ne Muzikantes uzskatus, ne faktu, ka šie cilvēki Latvijā un pasaulē ir idejiski bīstamā skaļā mazākumā. Vēsturē netrūkst piemēru, kur kādas grupas atkārtota dehumanizācija un demonizācija novedusi pie uzbrukumiem grupai un centieniem to fiziski iznīcināt – kaut vai ar vienas cilts rīdīšanu pret citu Ruandā un, protams, ar bieži piesaukto holokaustu. Ir labāk zināt savus antivaroņus, nekā viņus slēpt un stiprināt to "upura" pašapziņu.
Vienlaikus gan jāakcentē, ka vārda brīvība nav tas pats, kas tiesības uz jebkuru tribīni. Nevienam nav tiesību stāvēt sava kaimiņa mauriņā un garāmgājējiem sludināt, ka pasaule ir plakana. Vārda un pulcēšanās brīvība attiecas uz tā saukto publisko telpu – pilsētas ielām, skvēriem, tirgus laukumiem, kas nav privātīpašums, arī nosacīti uz elektronisko ēteru un tiesībām veikt izdevējdarbību bez valsts varas akcepta. Nevienam arī nav tiesību sagaidīt, ka pilsētas skvērā ieradīsies liels pūlis klausīties jebkādas muļķības (tās izsmiet varbūt gan...). Protams, privātā uzņēmuma "Facebook" miljardu lielo lietotāju skaitu varētu lietot kā argumentu, ka tas faktiski līdzinās sava veida globālai publiskai telpai, un būtu interesanti redzēt, kā, izmantojot šādu argumentu, beigtos tiesāšanās ar "Facebook".
Savukārt, gaidot rudens Saeimas vēlēšanas, gribas kārtējo reizi (velti?) cerēt, ka vēlēšanu kampaņas debates arvien vairāk skars reālas Latvijas vēlētāju un iedzīvotāju problēmas un balstīsies faktos un pierādījumos, nevis kārtējās morālās panikās un "kā var nesolīt".
Noderīgas ārējas atsauces:
Zaļie par LGBT
https://www.globalgreens.org/Liverpool2017/Resolutions/Advancing-LGBT-Rights
Par morālo paniku
Homoseksuālitāte nav slimība