Juris Kaža: Pandēmija kā ikdiena un NATO sarkanās līnijas Baltijā

Gandrīz visās pasaules valstīs sakarā ar Covid-19 pandēmiju ir izsludināts kaut kādas pakāpes ārkārtējais stāvoklis. Kā liecina starptautiskā nevalstiskā cilvēktiesību novērošanas organizācija "The International Center for Not-for-Profit Law" (Starptautiskais Bezpeļņas jurisprudences centrs), ārkārtējais stāvoklis ar dažādu pakāpju tiesību (pulcēšanās, pārvietošanās, reizumis arī izteiksmes) ierobežojumiem ir izsludināts 110 pasaules valstīs, pārsvarā sakarā ar pandēmiju. Arī Latvijā ārkārtas stāvoklis pagarināts līdz 28. februārim, un, godīgi sakot, nesteigtos slēgt derības, ka tad arī tas beigsies.

Nepārsteidz, ka šādos apstākļos gandrīz jebkuram uznāk nogurums un parādās bezcerības iedīgļi, īpaši, ja darīts viss "pēc pilnas programmas" – vakcinācija un balstvakcinācija, maska publiskās vietās, sabiedriskajā transportā un lidmašīnās, distancēšanās, nesatikšanās vai reta tikšanās ar draugu un paziņu loku u. c. Vienlaikus nevar nepamanīt, kā mainās stāsts par pandēmiju, – pēc pirmā lokdauna tā apsīks, ar vakcināciju/balstvakcināciju būs labi, tad mutācijas un varianti sāka apiet imunitāti un izrādījās, ka arī vakcinētie var izplatīt vīrusu.