Fonā skan CNN, kur ziņo par kārtējiem ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumiem sociālajā tīklā "Twitter" un strauji briestošo tirdzniecības karu starp ASV un Ķīnu. Diez vai pie pasaules lielvaras vadības un kodolieroču palaišanas pults vajadzīgs tik impulsīvs un svārstīgs cilvēks kā Tramps, taču Trampa kritizēšanu atstāšu kolēģim Kārlim Streipam. Tikai ar vienu norunu – lai katru reizi, kad viņš savos angliskajos "Facebook" ierakstos lieto vārdus "oranžais pērtiķis" (orange ape), kādas labdarības organizācijas kontā iekristu viens eiro.
ASV 20+ kandidātus spiedīs caur dažādiem sietiem
Vienlaikus CNN vēsta, ka nu jau saradušies vairāk nekā 20 dažādi pretendenti no ASV Demokrātiskās partijas, kas vēlas izaicināt un "gāzt" ļoti strīdīgo Trampu 2020. gada vēlēšanās. Tāpat kā Lietuvā, ASV prezidentu vairāk vai mazāk izvēlas "tauta", tiesa gan, 20+ baru samazinot līdz vienam kandidātam, kuru izvirzīs demokrātu partijas konvents, jo viņa vai viņš būs izturējis dažādus filtrus. To starpā ir vairāku štatu "priekšvēlēšanas" (primaries), partijas biedru "tautas sapulces" (caucuses) un citi pasākumi. Lietuvā savukārt tautai lika priekšā veselus deviņus kandidātus, kamēr ASV vēlēšanas prezentē kā tikai divu – demokrātu un republikāņu – kandidātu cīņu. Protams, Amerikas velēšanu biļetenos arī parādās vairāki kandidāti, zaļie, neatkarīgie, libertārieši (Libertarian Party), bet šos censoņus daudzi uzskata par bezcerīgiem balsu nosūcējiem vienai vai otrai pusei.
Latvijā tagad izvirzīti trīs prezidenta kandidāti, par kuriem atklāti balsos 100 Saeimas deputāti. Šajā sistēmā diez vai vajadzīgs viss vēlēšanu mītiņu, ētera mediju debašu un plakātu ielās "balagāns", kas pavada vēlēšanu procesus valstīs, kur noteicēja ir tauta – elektorāts. Tomēr jautājums aizvien ir aktuāls – kā labāk? Varbūt tomēr tautas vēlēts prezidents, kas tiešā veidā atspoguļotu politiskos strāvojumus un politikas virzienu vēlmes pilsoņu kopumā? Taču tas nozīmētu, ka prezidenta kandidātam būtu jāpārstāv kāda politiskā partija, faktiski mainot valsts parlamentāro iekārtu, kur partijas varu sadala Saeimā, veido koalīcijas un tad apstiprina partijas X, Y vai Z Ministru prezidentu. ASV sistēmā prezidents parasti likumdevējos "ievelk līdzi" savas partijas deputātus vismaz pārstāvju palātā (House of Representatives) divkameru sistēmā. Tādas nav nevienā Baltijas valstī.
Lietuvā "bezpartejiskam" amatam vēl cilvēkus ar politisku nostāju
Tomēr, cenšoties saprast notiekošo Lietuvā (jo bija par to jāraksta kādai ārzemju ziņu aģentūrai, kurai nav sava cilvēka mūsu dienvidu kaimiņvalstī), izrādās, prezidenta kandidātiem bija izteikti politiski viedokļi. "Uzvarētāja" – par procentpunkta desmitdaļām – Ingrīda Šimonīte pārstāv centriski labējo Tēvzemes savienību – Kristīgo demokrātu apvienību. Savukārt viņas gaidāmais konkurents otrajā, izšķirošajā, raundā 26. maijā Gitans Nausēda ir "neatkarīgais" ar centriski kreisu noslieci. Tas izriet no viņa runām par nepieciešamību mazināt nevienlīdzību Lietuvā, lai gan tēmai pieskaras gandrīz visi kandidāti.
Turklāt gan Lietuvā, gan mūsu valstī prezidents ir valsts galva ar virkni formālu un ceremoniālu funkciju, kas it kā stāv pāri partiju politikai. Šādā statusā prezidenti mēdz atklāt lielus kultūras svētkus, apsveikt jubilejās izcilas personības, tikties ar tikko akreditētiem diplomātiem u. tml. Faktiski prezidentam ir jāatsakās vai jāiesaldē partijas piederība, kā to darīja tagadējais prezidents, bijušais Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ministrs un politiķis Raimonds Vējonis. Protams, Vējoni daļēji ievēlēja ZZS deputāti, bet diez vai "ietu krastā", ja tauta ievēlētu partijas ABC prezidenti viņas politiskās pārliecības dēļ un viņa tūliņ atteiktos no partijas piederības.
Latvijā uz prezidenta amatu kandidē trīs vīri – valdošās koalīcijas atbalstītais Eiropas Tiesas tiesnesis un jurists Egils Levits, tiesībsargs Juris Jansons, kuru izvirzīja ZZS, un Didzis Šmits, kuru atbalsta kaut kāda daļa no "KPV LV". Levits, kuru pazīstu ļoti sen – no Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) laikiem 80. gados, politiski pārstāv sava veida mērenu nacionālkonservatīvismu, kas nodrošināja Nacionālās apvienības atbalstu, bet nav pretrunā ar pārējām koalīcijas partijām, pat "Attīstībai/Par!", kas samierinājusies ar Levita uzskatiem par viendzimuma pāru partnerību. Interesanti, ka tieši Jansons ir pielaidīgāks un izteicies, ka Latvijā jāpaplašina ģimenes jēdziens ārpus laulības institūcijas, kas jau sāk skanēt pēc "partnerības" ielaišanas pa sētas durvīm. Šmitam, kuru atbalsta daļa no "KPV VL" "opolīcijas" (opozīcijas un koalīcijas hibrīds), var atsākt rēgoties visa "sniega krabju lieta", kur, vismaz pēc "Re:Baltica" pētījumiem, viņš cīnoties par "Latvijas interesēm" sakarā ar Norvēģijā arestētiem krabju ķeršanas kuģiem, bet faktiski pārstāvējis patiesos labuma guvējus Krievijā.
Izskatās, ka vismaz nākamajos četros gados Latvijas prezidents, visticamāk, būs Levits. Ar to neapklusīs diskusija par "tautas vēlētu" prezidentu, īpaši, ja Levits noturēs popularitāti un izskanēs, "lai taču par viņu nobalso tauta".
Ar to arī var nākties nodot prezidenta amatam lielākas pilnvaras, nekā tas ir Lietuvā. Taču vienlaikus, atceroties 1934. gadu, neaizmirsīsim, ko nozīmē pārāk liela prezidenta vara un autoritāte. Ulmanis uzurpēja varu, baudīja it kā tautas uzticību, kurai bija apnicis 20+ partiju ļembasts tā laika Saeimā, bet šo uzticību nodeva, nesaredzot draudus valsts neatkarībai jau 30. gadu beigās un nepretojoties okupācijas karaspēka ienākšanai 1940. gadā. Tad Ulmanis lakoniski pateica frāzi, kura perfekti iederētos mūsdienu tviterī: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."