Jāsaka, ka pret JV pamatā liberālo politiku arī ir zināmas simpātijas, taču nevar noliegt, ka šīs "pēdējās" partijas izvirzīšanās valdības veidošanās procesā var nepatikt krietnai daļai elektorāta, galvenokārt tiem, kas nobalsoja par "jaunām partijām" un savā veidā arī pret "veco politiku". Protams, JV teiks, ka nepieder t.s. vecajai politikai, un varbūt viņiem ir taisnība. Pats mazliet nožēloju, ka diskusijas laikā vasarā pasākumā "Lampa" (kas laikam tika ierakstīts) izmetu, ka "JV taču ir "Vienotības" jaunais līķauts". Tik traki nav, un JV tomēr 6. oktobrī pārspirinājās pāri 5% barjerai.
Taču JV izdzīvošana un Kariņa kļūšana par de facto jaunāko valdības veidotāju ir arī saistīta ar to, kā tas viss izskatās. Proti, Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēc vēlēšanām paziņoja, ka viņam esot trīs valdības veidotāja kandidāti – Jānis Bordāns no Jaunās konservatīvās partijas (JKP), Aldis Gobzems no "Kam pieder valsts" ("KPV LV") un Artis Pabriks no "Attīstībai/Par!". Tātad visi kandidāti no "jaunām" partijām (lai gan Bordāns un Pabriks abi politikā jau bija "veci"). Neveicās Bordānam un Gobzemam, Pabriks atteicās turpināt, sarosījās JV, un "loze" šķiet kritusi Kariņam. Lai gan tas īstenībā, visticamāk, tā nebija, izskatās, ka notikumu secība bija kaut kā "ieprogrammēta" šādam rezultātam, proti, lai pārtrauktu politisko bardaku un izvairītos no ārkārtas vēlēšanām, labāk "vecās politikas atlieku" pārstāvis Kariņš nekā alternatīva.
Paranojas loma politikā
Spriežot pēc sociālajiem medijiem, Latvijas elektorātā ir stiprs paranojas elements, un tieši tas liek domāt, ka pret iespējamo Kariņa valdību varētu samērā vienkārši sarīdīt jaunu populisma un neuzticības vilni. Izraisošs faktors nav jāmeklē tālu, kaut vai nesteigšanās likvidēt OIK (process, kur jāapsver iespējamas juridiskās sekas, arī tad, ja būtiska daļa OIK iekasēšanas tiesību ir izdāļāta krāpniekiem). Tāpat Kariņa valdību var satricināt jebkas, kas izskatās pēc koalīcijas padomes atjaunošanas, jo tad arī sarosīsies "KPV LV".
Gan Kariņam par labu, gan pret viņu runā tas, ka viņš ir "ārzemju latvietis" ar labu izglītību un bez jebkādas "padomju pieredzes". Vienīgais šķietamais skandāls ap viņu ir minēts "delfi.lv" dosjē par Kariņu, un tas saistīts ar viņa kā viena no partijas "Jaunais laiks" dibinātājiem lomu, proti, 2006. gadā mediji ziņoja, ka Kariņš pieņēmis lēmumu par vairāk nekā miljona latu piešķiršanu no Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļiem SIA "S&G", kuras īpašnieki ir Mārtiņš un Silvija Grestes – vieni no tā laika lielākajiem ziedotājiem partijai "Jaunais laiks" (JL). Turpat teikts, ka Kariņš arī esot apstiprinājis ES fondu līdzekļu piešķiršanu citiem JL atbalstītājiem. Cik zināms, tas viss beidzies bez jebkādām apsūdzībām.
Otra lieta, ko Kariņam var pārmest, ir tas, ka viņš "nesaprot" parastos šejienes iedzīvotājus un bijis tālu no Latvijas, ne tikai uzaugot ASV, bet arī atrodoties Eiropas Parlamentā (EP) Briselē un Strasbūrā. To pašu "nesaprašanu" pārmeta arī "ārzemju latvietei" Vairai Vīķei-Freibergai, lai gan necenšos Kariņu salīdzināt ar VVF. Tomēr tas ir otrs iracionālās jūtās balstīts faktors, kas var vairot neuzticību un radīt nestabilitāti eventuālajā Kariņa valdībā.
Ja prezidents nominēs Kariņu un Saeima Kariņa valdību tomēr apstiprinās kā Ziemassvētku vai Jaunā gada dāvanu, tad vismaz ir izredzes tuvākajās nedēļās apstiprināt valsts budžetu un novērst nopietnas problēmas ar veselības aprūpes darbinieku algām, arī ar skolotāju apmaksu. Kas notiks tālāk, protams, ir cita lieta. Tad var sākties iepriekš minētās problēmas.
Arī NA pārstāvis un Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš atteicās būt varbūtējās valdības veidotājs, ir izteicies, ka jaunā valdība neatkarīgi no tā, "kas viņu vadīs, būs visumā vāja un īslaicīga". Skumji, ka tāds ir Latvijas sabiedrības politiskais briedums 27 gadus pēc neatkarības atgūšanas.