1991. gada 13. janvārī pēc asiņainajiem notikumiem Lietuvā Rīgā sāka būvēt barikādes un ap 700 000 cilvēku pulcējās Daugavmalā protesta un solidaritātes demonstrācijā pret PSRS karaspēka asinsdarbiem Viļņā. 18 gadus vēlāk, kad Latvijas iedzīvotāji sāka apjaust, cik lielas ekonomiskās grūtības sekos "Parex bankas" sabrukumam un dārgajai glābšanas akcijai, Rīgā izcēlās nopietnākais grautiņš kopš neatkarības atgūšanas. Iespējams, ka uz traci daļēji sarīdīja provokatori (tā izskanēja komentāros manam nesenam "Facebook" ierakstam par notikumiem pirms 10 gadiem), bet tas viņiem sekmējās tikai tādēļ, ka iedzīvotāji bija nikni un naidīgi noskaņoti pret valdību un valdošajām aprindām.
Patlaban, kad notiek kārtējais mēģinājums izveidot rīcībspējīgu valdību ar Krišjāni Kariņu (JV) priekšgalā, var arī manīt, ka kaut kas gruzd. 22. janvārī "tauta" sociālajos medijos tiek saukta uz demonstrāciju pie Saeimas, iespējams, tādēļ, ka tad varētu notikt ārkārtas (?) balsojums par Kariņa piecu partiju koalīciju. Jocīgi tikai tas, kas aiz uzsaukuma pulcēt tautu pie Saeimas, šķiet, stāv "KPV LV" atbalstītāji un to uzslavē viens no partijas vadītājiem un bijušais Ministru prezidenta kandidāts Aldis Gobzems.
Gobzems netaupa vārdus: "Ir acīmredzams, ka "Vienotības" (ar ko jāsaprot JV) pagaidām vēl neizveidotā valdība jau ir visu laiku nepopulārākā un rada milzīgu vilšanos cilvēkos, jo netiek ievērota tautas griba, kā tam būtu jābūt demokrātiskā valstī. Tautas gribai tiek vienkārši uzspļauts, un arī tas ir acīmredzams."
Gobzems mudina iziet ielās
Turklāt medijiem naidīgais (lai gan pēdējā laikā ne pārāk klaji) Gobzems faktiski piebalso, ka cilvēkiem būtu jāiet ielās pret valdību, kurā solījusi piedalīties viņa vadītā partija: "Vienmēr esmu teicis, ka ar kurnēšanu dīvānos vai interneta komentāros neko panākt nevar. Tāpēc jebkura legāla (uzsveru – legāla) sabiedrības demonstrācija ir demokrātijas sastāvdaļa, un cilvēku tiesības apvienoties mītiņos ir Satversmē garantēta tiesība." Tam varētu tikai piekrist, arī ja politiķim un juristam izpratne par vārda un mediju brīvību nav tikpat skaidra kā par tiesībām pulcēties un mītiņot. Taču kurā pusē īsti stāv "KPV LV" un kā tas viss beigsies?
Jau decembrī rakstīju, ka, "spriežot pēc sociālajiem medijiem, Latvijas elektorātā ir stiprs paranojas elements, un tieši tas liek domāt, ka pret iespējamo Kariņa valdību varētu samērā vienkārši sarīdīt jaunu populisma un neuzticības vilni".
Tagad izskatās, ka tas notiek un ar vismaz viena no "KPV LV" līderiem atbalstu. Tad arī rakstīju, ka "izraisošs faktors (opozīcijai Kariņa valdībai ielās) nav jāmeklē tālu, kaut vai nesteigšanās likvidēt OIK". Tagad Saeima ir uzdevusi Ekonomikas ministrijai izstrādāt veidu, ka likvidēt OIK jau dažu mēnešu laikā, nerēķinoties ar iespējamām godīgo "zaļās elektrības" ražotāju tiesvedībām, kas atsauksies uz tiesisko paļāvību.
Taču, arī nostumjot malā šo klupšanas akmeni, nekas daudz nav mainījies. "KPV LV" atbalstītāji Latvijā (vismaz Rīgā) tiek aicināti uz mītiņu, kurā, visticamāk, prasīs jaunas vēlēšanas. Tā kā "KPV LV" līdz šim ir spēlējusi uz sava elektorāta negatīvajām emocijām, tās tikai saasina fakts, ka JV kā mazākā partija Saeimā veido valdību un, Gobzema vārdiem, "tautas gribai tiek vienkārši uzspļauts", uz ko tautai jāreaģē gan ielās, gan pie ārkārtas vēlēšanu urnām. Tas varētu nozīmēt, ka "KPV LV", spēlējot uz emocijām un norādot, cik slīpētā veidā vecie vēži atkal cenšas ielīst varas krēslos, iegūtu vēl lielāku populistisku atbalstu. Citiem vārdiem, būs jaunas vēlēšanas, jebkādas valsts politikas attīstības stagnācija (kad 2011. gadā atlaida Saeimu, vismaz bija funkcionējoša valdība) un, visticamāk, "politisks bardaks 2.0".
"KPV LV" panākumi ārzemēs – 2009. gada 13. janvāra atspulgs?
Dīvainā kārtā šai iespējamai notikumu secībai ir skaidras saites ar 2009. gada 13. janvāra nemieriem vai, pareizāk sakot, to, kas sekoja ne tik daudz grautiņiem, bet banku un ekonomiskajai krīzei, proti, apjomīga emigrācija no valsts. Arī tad, ja parādās pirmās pazīmes, ka emigrācija mazinās un cilvēki sāk atgriezties, liela daļa "ekonomiskās diasporas" vēl sevī nes rūgtumu par pēdējos 10 gados piedzīvoto, kas arī atspoguļojās "KPV LV" visai labajos vēlēšanu rezultātos tieši ārzemēs. Jaunu vēlēšanu kampaņā "KPV LV" varēs no jauna uzjundīt šīs emocijas, kā arī spēlēt uz Latvijas nabadzīgo aprindu jūtām (ignorētas nevienlīdzības problēmas sekas).
Gala rezultāts šādam iespējamam procesam varētu būt "steroīdus sarijies populisms" jeb vēl vairāk uzblīdis "KPV LV" vēlēšanu rezultāts (ja nu partijas biedri savā starpā nesarejas). No malas skatoties, var arī secināt, ka "KPV LV", arī formāli piedaloties valdības veidošanas procesā, īsti nerēķinās ar tā veiksmi vai šādas valdības ilgmūžību. No trim "KPV LV" izvirzītajiem ministru kandidātiem viens ir (ja ticam Latvijas un ārvalstu mediju pētījumiem) ar asti (krievu) sniega krabju spīlēs, otra – lauku bodniece un pašvaldības politiķe, kas saviem darbiniekiem maksā minimālu algu, bet gatava uzņemties atbildību par visu valsts iedzīvotāju labklājību. Lai arī izglītotais, pieklājīgais un racionālais Krišjānis Kariņš man un citiem var likties simpātisks, varu tikai citēt, ko esot teicis kāds Latgales izcelsmes latviešu karavīrs Otrā pasaules kara pēdējās dienās Berlīnē: "Šitai dzīsmai drīz būs gols."