Labākajā gadījumā šajās atmiņās un nostāstos nav īpaša traģisma, bet ir kāds melnais humors par padomju laika absurdiem un nejēdzībām vai par agrīnos 90. gados piedzīvotu saskarsmi ar visādiem "biznesiem", afēristiem, krāpniekiem un banānu dalītājiem.
Latvijas valsts dibināšanas simtgade, kuru svinam 18. novembrī, ietver šo dzīvo atmiņu un tiešo pārstāstu laiku. Protams, tādu, kas apzinīgā vecumā bija klāt, kad proklamēja Latvijas valsti, vairs nav, arī tie, kas brīvvalsts "labos gadus" baudījuši pusaudža vecumā, sāk noiet no skatuves. Līdzās šai sirmajai agrīnos 20. gadsimta 20. gados dzimušajai "brīvās Latvijas" paaudzei, kas citu (līdz 1940. gadam) kā neatkarīgu Latviju nepazina, ir mūsdienu Latvijas 20+ gadus vecie, kuri dzimuši, auguši neatkarīgā Latvijā, te (un citur pasaulē) skolojušies un sāk sasniegt brieduma gadus. Starp vecāku un vecvecāku paaudzēm un jauniešiem vēl var būt dzīvas saites.
Simtgadē papildinām atmiņu un stāstu krājumus
Simtgade ir piemērots laiks caur šīm saitēm papildināt dzīvo atmiņu un stāstu krājumu, lai tagadējā jaunā un aktīvā "neatkarības paaudze" varētu stāstīt saviem mazbērniem, ka atceras savas mātes stāstus par Atmodu un vectēva – par padomju 60. gadiem.
Man abi vecāki ir miruši, taču caur viņu, īpaši nelaiķes mātes Austras Kažas (dzimušas Zeidakas), stāstīto šinīs dienās jūtu vistiešāko saikni ar notikumiem ap 1918. gada 18. novembri. Māte bija ar samērā gaišu prātu līdz mūža beigām (viņa mira 2017. gada oktobrī 104 gadu vecumā), un pirms Latvijas 90 gadu svinībām, ciemojoties pie viņas ASV, ierakstīju viņas stāstīto video un nodevu Latvijas Televīzijai. Iespējams, kasete man vēl kaut kur palikusi, taču sakarā ar mājokļa kapitālo remontu esmu uz dažiem mēnešiem mainījis dzīvesvietu un diezin vai kaut ko tādu varēšu atrast. Atliek tikai tas, ko atceros.
Māte stāstīja, ka viņas kā piecgadīgas meitenes spilgtākās atmiņas ir nevis par 18. novembra, bet pāris dienas agrākiem, 16. vai 17. novembra, notikumiem. Tad pie vectēva Andreja Zeidaka, kurš jau tad bija "Rīgas dārzu" direktors, ieradušies kādi nopietni vīri un lūguši viņu izgreznot toreizējā Rīgas pilsētas 2. teātra skatuvi sakarā ar gaidāmu pasākumu. Viņš laikam zināja, par ko ir runa. Slavenajā, bet ne īpaši asajā valsts dibināšanas fotogrāfijā starp stādiem podos uz skatuves esmu saskatījis cilvēka stāvu ar neskaidrām sejas aprisēm – un iedomājos, ka tur Zeidaks bažīgi skatās, vai valsts dibinātāju bars sajūsmā par padarīto nesabradās viņa stādus.
Vecāmāte – karoga šuvēja
Tajā pašā tumšajā novembra vakarā šie paši vīri pasaukuši manu vecomāti Mariju Zeidaku (dzimusi Gulbe) un palūguši, vai viņa nevarētu uzšūt Latvijas karogu, kuru izkārt teātra ārpusē. Tā vismaz stāstīja māte. Cita versija ir, ka pats Andrejs Zeidaks pārnesis saini ar karoga drānu un lūdzis dzīvesbiedri to uzšūt pēc karoga standartiem – tā vismaz var spriest pēc pašas Marijas teiktā trimdas avīzei "Laiks".
Cik saprotams, lielo, karogam līdzīgo drānu virs skatuves bija gatavojuši citi, bet tas nepasargāja manu vecmāti no zināma veida komiskas slavas toreizējās trimdas latviešu aprindās. Tai pašā rakstā, kur viņa dalās atmiņās par karoga darināšanu, raksta autors viņu nosauc par tādu kā Latvijas "Betsiju Lī", kas it kā bijusi pirmā ASV karoga šuvēja 18. gadsimtā. Diemžēl īsto ASV karoga šuvēju sauca Betsija Rosa (Betsy Ross), un, lai gan tāda esot dzīvojusi, vēsturnieki domā, ka karoga stāsts ir 19. gadsimtā izgudrots mīts. Tas vēlāk izmantots, lai tirgotu suvenīrus un gleznu reprodukcijas, kur Betsija redzama šujam karogu, dažkārt pat pirmā ASV prezidenta Džordža Vašingtona klātbūtnē. Par Mariju Zeidaku gan varu droši teikt: viņa uzšuva Latvijas karogu, kuru izkāra uz ielas pie neatkarības proklamēšanas vietas. Suvenīri ar viņas attēlu netika ražoti.
Īsi par tēvu Jāni Kažu – viņš dienējis Latvijas armijā, tad ierauts leģiona 15. divīzijā, smagi ievainots, nonācis gūstā, tad "dīpīšu" nometnē, kur sastapis mammu, tad izceļojis uz ASV. Viņš, tagad jau miris, man reiz rādīja no tolaik jau brīvās Latvijas atsūtītu it kā savu "sēru sludinājumu" – par kādu strēlnieku cīņās kritušu Jāni Kažu, kura vārdā viņš (dzimis 1917. gadā) kristīts. Mani abi vecākie dēli, vēsturi pieminot, ir Dāvis Andrejs un Nīls Jānis.
No mātes puses sakarā ar notikumiem ap un pēc 18. novembra ir arī citas atmiņas. Viņa spilgti atcerējās, kā britu karakuģi apšaudīja Pārdaugavu, laikam tur izvietotos bermontiešus (ģenerāla Bermonta-Avalova komandēto karadraudzi). Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā Brīvības cīņu laikā darbojās līdz pat 14 dažādiem karaspēkiem, pat boļševiku pusē ierauti ķīnieši. Tomēr no visa šī jucekļa māte atcerējās Latvijas pagaidu valdības atgriešanos Rīgā (pēc paglābšanās uz kuģa "Saratov") ar Kārli Ulmani priekšgalā. Viņa (mazā Grietiņa, pēc vecāku meitiņai otrā dotā vārda – Margrieta) esot it kā izskrējusi ar mazu ziedu pušķīti un to iedevusi valdības vadītājam. Atceros kaut kur redzējis kādu dokumentālu kadru fragmentu, kur pavīd bērns, kas pieskrien pie Ulmaņa. Mātei vairs nevaru pārprasīt, un diez vai viņa piecu gadu vecumā ievēroja, ka viņu filmē.
Savukārt daudzus gadus vēlāk, iespējams, jau autoritārā režīma laikā, māte atcerējās, ka vectēvs, kas it kā bijis ar Ulmani uz "tu", ar valsts vadoni par kādu jautājumu esot kārtīgi izlamājies. Amatu kā "Rīgas dārzu" direktoram tas viņam nemaksāja. Tagad netālu no Latvijas Universitātes, Bastejkalna parkā, ir uzstādīts piemiņas sols "Rīgas dārzu" direktoram Andrejam Zeidakam un viņa priekštecim Georgam Kūfaltam (Georg Kuphaldt). Solam tuvumā izvietota piemiņa plāksne.
Uz to skatoties, aizdomājos, ka būtu varējis daudz vairāk izvaicāt vectēvu par 18. novembri un brīvvalsts laiku. Viņš nomira 1964. gadā, bet plāksnē stāv 1967. gads. Tajos liekos trīs gados biju paaudzies, apņēmies mācīties vēsturi kādā ASV universitātē un būtu varējis daudz rūpīgāk iztaujāt un klausīties vectēva teiktajā. Bet nesanāca. Tādēļ iesaku visiem šajos lielajos svētkos arī izmantot ģimenes, radu un draugu tikšanās brīžus, lai iegūtu ko jaunu caur dzīvām saiknēm un dzīvo atmiņā palikušām liecībām par neatkarīgās Latvijas tapšanu, likteni un neatkarības atjaunošanu.