Tāpēc Krievijas un Gruzijas karš ir nevis ģeogrāfiska karadarbības zona (kas "nemanot" tiek ignorēta, bombardējot, aplencot Tbilisi), bet kāds dzeloņdrāts metrs, kas caurgrauzis visu mūsu, kas ir ārpus Gruzijas (ja vēl neesam paguvuši kļūt par politiskajiem vienšūņiem), sirdis.
Kritušo pēc karadarbības pirmajām dienām - ar nožēlu pieļauju - bija vismaz 2000, no kuriem lielākā daļa ir civiliedzīvotāji. Tagad, kad noris cīņas pie galvaspilsētas, to ir daudz vairāk. Asiņu avots, kas pulsē milzu strūklakām, bet ne vairs kā minerālūdens malki kādā no Melnās jūras piekrastēm, ir iedvesmas avots arī Latvijas tā sauktās politoloģijas un plašsaziņas līdzekļu vampīriem.
Tas, ko konflikta sakarā sacīja televīzijā Skudra, Viņķelis un viņam līdzīgie, ļauj dēvēt šos kungus par priekšstatu mediatoriem. Katrā valstī ir šāda sociālo manipulatoru starpkārta, kas cenšas pozicionēt lielā pasūtītāja intereses, bet, ja tādas nav izskanējušas - savu idiotismu, skrienot pajūga priekšgalā.
Mīļie, neskrieniet saviem sirdspukstiem priekšā. No kareivju zābaku pukstiem, no viņu virspavēlniekiem tā ir liela provokācija salīdzinoši mazā ģeogrāfiskā zonā.
Mīļie tautieši! Neviena gruzīna, neviena krieva, neviena osetīna, neviena abhāzieša, neviena latvieša asins lāse nav tā vērta, lai tik banālajā politiskajā projektā kā šis mēs pašmērķīgi atrastu ieganstu sanaidoties globāli. Retais no mums zina par čečeniešu un ingušu totālajiem slaktiņiem vēl padomju laikos.
Latvija nav tik dezintegrēta un objektīvi informēta, kā to vēlas redzēt manipulatori, un tieši šī "speciālistu" degsme izskaidrot iracionālo un veidot savstarpēji naidpilnus sociuma slāņus tizlā propagandas karā mani uztrauc visvairāk.
Ir noziedzīgāk nevis karot - te es domāju salīdzinoši pieņemamas militāro muskuļu spējas, nevis šakāļu cienīgu civiliedzīvotāju nonāvēšanu -, nekā melot sev un tikpat dedzīgi melot citiem. Nedrīkst būt kategoriskiem un viennozīmīgiem. To saku kā cilvēks, kam daudz draugu un radinieku gan Gruzijā, gan Krievijā. To saku, zinot, cik neprognozējami ir NATO kairinātais Saakašvili un stratēģiski asinskārs "havajā močītājs" Putins (nevis, de iure prezidents Medvedevs, kura formālais "stop" karadarbībai Gruzijas teritorijā ir mākslots un melīgs). To saku tāpēc, ka pietrūkst asiņu ikkatram, kam tās vajadzīgas.
Ja manas būtu derīgas, tās novēlētu tikpat krievam, kā gruzīnam.
Tas, cik neatkarīgi viņi ir un ko vajag gan pirmajam (M.S.), gan otrajam (V.P.), ir dažādas lietas, bet abas - noziedzīgas. Mēģināt izskaidrot nevajadzīgo ir mēģinājums nolaist gāzes mūžībā. Protams, ka karš ir neadekvāts; gruzīni neslaktē zīdaiņus, piemēram, Jekaterinburgā, kamēr krievi "močī" civilos 12 kilometrus no Azerbaidžānas .No tikko saņemtas informācijas - krievu BTR tuvojas Tbilisi. Vismiermīlīgākajai un siltākajai, cilvēkmīlošākajai pilsētai pasaulē. Pareizi sacīja mūsu komjaunietis Riekstiņš par militārās zonas (un tās pārkāpto objektu) integritāti, ko atzinusi pati Krievija. Pat ābečnieks pateiks, - Russia šajā karā ir ārpus starptautiskās likumdošanas, taču starptautiskajai sabiedrībai ir sava - konflikta mediatoru - iepriekšuzrakstīta loma. Un mums kā procesa uzraudzītājiem ir trīsreiz jāieskrien ar galvu sienā, lai izprastu šo ANO un citu starptautisko institūciju darbības [ne]loģiku, ja mēs censtos saskatīt jēgu nevainīga Gori zīdaiņa nāvē. Tālab palūkosimies uz Vašingtonas Balto namu un Briseli vairs ne caur Brīvības statujas un "čurājošā puisēna" redzesleņķi.
No formāli etniska kara smagsvara dējēji grib izperināt, vai visprecīzāk, apstiprināt - neilgi pirms Bušu aiziešanas politiskajā mūžībā - ortodoksālā republikāņa Hantingtona (skat. google utt.) tēzi par septiņām pasaules varavīksnes krāsām (ietekmes teritorijām) neilgi pirms trešā pasaules kara.
Ļoti ceru, ka neliešu nāves bumbas virs Gruzijas pilsētām nav trešā pasaules kara iegansts.
Cilvēki, kas asinīs līdz elkoņiem, nebaidās no asinsanalīzes no pirksta.
Taču... Kad deviņdesmitajos mans draugs un kolēģis Andris Stavro intervēja Gruzijas intelektuālo prezidentu Gamsahurdiju, neviens nevarēja prognozēt, ka prezidents aizies nebūtībā šākāļa nāvē no tikpat kā tautieša rokas. Kāpēc? Eiropas-Āzijas, kristietības-islama, enerģētikas-bioetniskuma nenormālie pretstatījumi?
Kas notiek ar mīļajiem osetīniem, abhāziem, gruzīniem etc.? Ar krieviem galu galā? (Nav brīnums, ka "kaulainā" revolūcija izdevās tieši Krievijā un sūrst brūces vai nu pēc nāves, vai tās elkiem; Krievija rada arhetipu uz savu brāļu līķiem). Kas notiek ar civilizācijas senākajām nācijām? Krievijas politiskie stratēģi saliek tās kā skorpionus bundžā. Mēs esam gatavi sekot katram skorpionam, taču mums nav drosmes solidarizēties ar nonāvēto.
Drausmīgi - jā, drausmīgi! - smieklīgi, kā pret jaunās integritātes izaicinājumiem atsaukusies Eiropa.( Par Bush-miskasti-galvā nerunāsim). Francija un Somija meklē pluspunktus, Baltijas valstis plus Polija meklē identitāti. Slavējami, un ne vairāk, jo tiem, kam jāklusē - klusē.
Kad misters Godmanis devās uz Gruziju, kurā vairākkārt esmu bijis arī es, un kurā joprojām nenogalināti mani radinieki, iedomājos: labi, Ivar, labi, taču divreiz vienā upē iekāpt nevar. Tad sapratu, ka slapjā vieta, kurā pirmoreiz iekāpa Ivars, bija Latvijas dīķis.
Ivars šo pārdesmit gadu laikā nav nomazgājis pat zābakus...
Varbūt tur ir tas "āķis"?
Es neteicu neko imperatīvu. No jelkā kategoriski statistiska (melu pavairošana) izvairos.
Es mīlu Gruziju un žēloju krievu armijas slepkavas...
Tās - tikai miokarda sāpes...