Juris Lavrikovs: Satversmes 110.pants nav šķērslis viendzimuma pāru tiesiskai atzīšanai
Foto: Reuters/Scanpix

Sekojot Igaunijas parlamenta lēmumam atbalstīt likumu, kas atzīst partnerattiecības gan starp pretēja, gan viena dzimuma personām, un Latvijas ārlietu ministra publiskajam paziņojumam par viņa homoseksualitāti un arī apņēmībai veikt līdzīgas reformas mūsu valstī, daudzi Latvijas politiķi pasteidzās paziņot, ka viendzimuma partnerattiecību jautājums Latvijā neesot aktuāls un mūsu Satversme skaidri nosakot, kas ir laulība.

Līdz ar to viņu redzējumā problēma nepastāv, un debates par šo jautājumu ir pat provokācija pret mūsu Satversmi. Cits mīts, ko izplata daži politiķi, ir tāds, ka ar ģimeni jāsaprot tikai laulāts pretēju dzimumu cilvēku pāris un viņu bērni. 

Vai šiem politiķiem ir taisnība? Šoreiz gan nē.

2005.gadā Saeimas deputāti papildināja Satversmes 110.pantu, ietverot tajā  laulības definīciju, kas noteic, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tas notika homofobijas uzplūdā pēc Latvijas vēsturē pirmā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) gājiena.

Izsludinot augstāk minētos Satversmes grozījumus, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzina ka jauna definīcija neko nemaina, jo Civillikuma 35.2. pants jau aizliedza laulību starp viena dzimuma personām. Viņa norādīja arī uz to, ka  Saeimas debašu laikā izskanēja nepieņemami homofobiski izteikumi un notika naida kurināšana pret LGBT cilvēkiem. Viņa arī teica, ka konkrētie Satversmes grozījumi neliedz citas Saeimas deputātiem atkal grozīt Satversmi.

2010.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) vienbalsīgi izlēma, ka līdzīgas laulību definīcijas, kas nosaka laulību kā savienību tikai starp vīrieti un sievieti,  nekādā gadījumā nevar būt par tiesisku pamatu viendzimuma pāru diskriminācijai (spriedums lietā Kozak v. Poland). Polijas pilsoņa Piotra Kozaka mirušais dzīvesbiedrs bija vienīgais, kurš bija parakstījis īres līgumu par dzīvokļa, kurā viņi abi dzīvoja, īri. Pēc Piotra Kozaka dzīvesbiedra nāves dzīvokļa īpašnieks atteicās noslēgt īres līgumu ar Piotru. Polijas likumi atzīst dažas tiesības nelaulātiem pretēju dzimumu pāriem, un līdzīgā gadījumā pretēja dzimuma dzīvesbiedrs būtu tiesīgs noslēgt īres līgumu un palikt dzīvoklī. Piotrs iesūdzēja Poliju ECT un uzvarēja.

ECT jau pirms vairākiem gadiem iedibināja principu, ka, ja kādā Eiropas valstī tiek atzītas kādas noteiktas tiesības nelaulātiem, kopā dzīvojošiem pretēju dzimumu pāriem, šādu tiesību liegums kopā dzīvojošiem viena dzimuma partneriem ir diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata un pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (2003.gada spriedums lietā Karner v. Austria).

Eiropā arī ir jau divas valstis (Ungārija un Horvātija), kurās, neskatoties uz līdzīgām konstitucionālām laulības definīcijām, kas noteic, ka laulība ir savienība tikai starp vīrieti un sievieti, pastāv arī likumi par viendzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju.

Ungārijā šāds likums ir jau no 2009.gada. Līdz ar labējo politisko spēku nākšanu pie varas Ungārijā notiek daudzas nedemokrātiskas pārmaiņas, kas ierobežo gan cilvēktiesības, gan citas demokrātiskās valstīs nodrošinātas brīvības. Viens no šādiem ierobežojumiem bija Ungārijas konstitūcijas papildināšana ar šauru laulības definīciju 2012.gadā. Taču viendzimuma personu partnerattiecību likums turpina pastāvēt, un tas nav pretrunā ar jauno laulības definīciju.

Arī Horvātijā ar katoļu baznīcas milzīgas mobilizācijas kampaņas palīdzību jautājums par šīs valsts konstitūcijas maiņu, lai definētu laulību kā savienību tikai starp vīrieti un sievieti, sasniedza referendumu, un 2013.gada decembrī šāds priekšlikums tika atbalstīts. Jāpiebilst tomēr, ka šajā referendumā piedalījās tikai 30% Horvātijas balsstiesīgo pilsoņu. Horvātijas politiskā elite stingri pretojās šim referendumam, atzīstot, ka cilvēktiesības un minoritāšu tiesības ierobežojoši priekšlikumi nevar tikt izlemti referendumā.

Pēc Horvātijas referenduma premjers uzreiz paziņoja par valdības lēmumu steidzīgā kārtā virzīt likumprojektu par viendzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju, kuru Horvātijas parlaments pieņēma šī gada jūlijā.

Līdz ar to gan ECT prakse, gan arī konkrēto Eiropas valstu pieredze skaidri apliecina, ka konstitucionālas laulības definīcijas, kas noteic, ka laulība ir savienība tikai starp vīrieti un sievieti, nemaz nav tiesisks šķērslis, kas liegtu atzīt arī partnerattiecības starp viena dzimuma dzīvesbiedriem.

Bet, protams, jautājums Latvijā ir aktuāls arī nelaulātiem pretēja dzimuma dzīvesbiedriem. Statistika rāda, ka 53% pirmo bērnu dzimst tieši nelaulātiem partneriem. Igaunijas likums ir labs piemērs, kā ar vienu normatīvo aktu iespējams aizsargāt gan viendzimuma pārus, kuriem Latvijā nav iespēju stāties laulībā, gan tos pretēja dzimuma dzīvesbiedrus, kuri  nav laulāti.

Daži Saeimas deputāti piekrita, ka arī Latvijā vajadzētu noregulēt pretēja dzimuma nelaulātu pāru tiesības. Tas, protams, ir nepieciešams un apsveicams. Tomēr jāatceras, ka, virzot likumprojektu tikai pretēja dzimuma pāru aizsardzībai, Latvija automātiski nonāks pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. 2013.gada novembrī ECT atzina, ka Grieķija pārkāpusi diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata, jo valstī pieņemts likums par reģistrētām attiecībām bija paredzēts tikai pretēja dzimuma pāriem (Vallianatos and Others v. Greece). Līdzīgs likumprojekts tiek gatavots arī Lietuvā, un gan Lietuvas, gan Eiropas cilvēktiesību eksperti brīdina Lietuvas valdību par šāda likuma apstrīdēšanu un garantētu viendzimuma pāru uzvaru ECT gadījumā, ja likums tiks pieņemts un atzīs tikai pretēja dzimuma pārus.

Un tagad daži vārdi par ģimenes definīciju. Lai arī Satversmē ir atsauce uz valsts atbalstu ģimenei un tās aizsardzību, Satversme nedefinē ģimeni un nekādā gadījumā nepielīdzina laulību ģimenei. Palūkosimies, kāda ir ECT izpratne par ģimeni. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants nodrošina tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. ECT piedzīvoja nopietnu evolūciju savā izpratnē par ģimenes dzīves interpretāciju. 

Ja kādreiz ECT pieturējās pie šaurās izpratnes un par ģimeni sauca tikai vīru, sievu un bērnus, kas ir atkarīgi no vecākiem, tad šodien ECT par ģimeni uzskata arī attiecības starp nelaulātiem pretēju dzimumu partneriem un viņu bērniem, kā arī attiecības starp viena dzimuma partneriem. 2010.gadā ECT pirmo reizi atzina, ka viena dzimuma partneri, kas de facto dzīvo kopā stabilās attiecībās, iekļaujas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē par ģimenes dzīvi (2010.gada spriedums  lietā Schalk & Kopf v. Austria).

Līdz ar to diskusijā par partnerattiecību tiesisku regulējumu Latvijā svarīgi ir izmantot precīzus faktus un definīcijas. Satversmes 110.pants nemaz nav tiesisks šķērslis viena (un arī pretēja) dzimuma personu partnerattiecību atzīšanai. Šīs partnerattiecības perfekti iekļaujas Eiropas cilvēktiesību izpratnē par ģimeni un nav pretrunā ar Satversmi. Likumdošanas iniciatīvām šajā jomā jāizvairās no diskriminācijas, un visefektīvākais veids būtu sekot Igaunijas piemēram un  izstrādāt partnerattiecību reģistrācijas likumu visiem pāriem, neatkarīgi no partneru dzimuma un seksuālās orientācijas.

Sharing Options

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus