Pēc otrdien notikušā Latvijas izlases pēdējās spēles Austrijas pasaules čempionātā, kur tika piedzīvota visiem zināmā sagrāve, man un, pieļauju, arī daudziem citiem hokeja cienītājiem radās dažas pārdomas, no kurām galvenā ir – vai Latvija ir vai nav piederīga pasaules hokeja elitei un vai Latvija tāda būs pēc dažiem gadiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es nedomāju zūdīties par to, ka puišiem pietrūka motivācijas, nedomāju ielaisties skaļās diskusijās par paaudžu maiņas lietderību vai nepieciešamību, nevēlos aktualizēt skeptiķu nīgros izteicienus – sak’ Rīgas “Dinamo” paaudze dabiski noveco, taču tās vietā nākošā jaunā paaudze ar Štālu, Bērziņu un citiem jaunajiem censoņiem, būsim godīgi, nav pasaules elite. Piemēri, kas to apstiprina, arī neesot tālu jāmeklē - izlases kandidāda, 1982.gadā dzimušā Jura Štāla veikums ECHL Šarlotes “Checkers” klubā, 2004.-2005.gada sezonā gūstot 19 vārtus un 11 rezultatīvas piespēles, šīs nebūt ne vadošās Amerikas līgas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā Jurim dod, ja nekļūdos, 202.vietu...Armands Bērziņš, kurš “uzspīdēja” Olimpiskās priekšatlases turnīrā, ar 11 ECHL gūtajiem punktiem līgas mājaslapā publicētajā rezultatīvāko spēlētāju sarakstā atrodams 23.ekrānā (pa 20 spēlētājiem katrā), savukārt mūsu jaunā zvaigzne Mārtiņš Karsums, kas pavisam nesen Narvā “izģērba” slovēņus un kopā ar komandas biedriem nodrošināja vietu Latvijas jaunajiem spēlētājiem pasaules vadošo komandu kompānijā, vienlaikus spīdēdams ar relatīvi augsto NHL drafta numuru, QMJHL rezultatīvāko spēlētāju sarakstā (tiek publicēta tikai 100 vadošo spēlētāju statistika) vispār nav atrodams. Spriedums, vai jaunie Balderi gaidāmi šajā paaudzē vai nākamajās, lai paliek katra paša ziņā.

Manuprāt, Latvijas hokeja saimniecības attīstība ir atkarīga no diviem aspektiem: no sabiedrības intereses par šo sporta veidu un no sporta administrācijas, kas nodrošina sakārtotu sistēmu, lai jaunie censoņi daudzmaz precīzi saprastu savu perspektīvu vismaz nākamo divu pakāpienu līmenī Latvijas hokeja piramīdā.

Uzdrošinos apgalvot, ka ar hokeja piramīdas pamatni, par ko nosacīti atbild sabiedrība, ir viss kārtībā. Te ir pieminami ne tikai tūkstošgalvainie fanu pūļi, kas Insbrukas hallē ar savu trokšņošanu sagādāja galvassāpes nabaga Brodēram un ir daļēji atbildīgi par to, ka nākamā gada čempionāts laikam tomēr notiks Rīgā. Šeit būtu jāpiemin arī amatieru hokejs un bērnu sporta skolas. Atliek iemest aci amatieru līgas NAHL mājas lapā un konstatēt, ka komandas sakārtojušās 6 līgās un veterānu līgā; pavisam NAHL šajā sezonā spēlēja 55 komandas un 6 veterānu brigādes. Ja katrā komandā pieteikti 20-25 spēlētāji, tad NAHL organizēto amatieru skaits vien krietni pārsniedz tūkstoti vai pat pusotru. Ja vēl atceras, ka nedaudz augstāk pēc meistarības nosacīti tiek pozicionēts Rīgas atklātais čempionāts, kurā arī spēlē 8 komandas, ja vēl atceras, ka katrā reģionālajā hallē, piemēram, Jelgavā un Ogrē, arīdzan notiek vietējais amatieru čempionāts (Jelgavā bāzētajā ZAHL čempionātā vien piedalījās 15 komandas), tad ir pilnīgi skaidrs, ka ar amatieru hokeju pie mums viss ir kārtībā.

Salīdzināšanai: Latvijas ilglaicīgais sporta veidu karalis basketbols bez virslīgas spēj pulcēt vien trīs amatieru līgas ar pavisam 30 komandām (kur katrā darbojas 10-15 spēlētāji, t.i., divreiz mazāk nekā hokejā), vienu Sieviešu līgu un vēl arī IT&Mediju līgu ar 9 komandām. Protams, arī reģionos notiek turnīri, nedrīkst aizmirst arī strītbola bumu, tomēr uzdrošinos apgalvot, ka šī amatieru saimniecība līdz hokeja apmēriem tomēr nesniedzas, par spīti nesalīdzināmi augstākajām hokeja izmaksām.

Jāatceras, ka amatieri, kas savam vaļaspriekam īrē ledus laukumus un par to maksā Latvijas latus, ir viens no būtiskajiem iemesliem un dzinējspēkiem jaunu ledushaļļu celtniecībai: jau šogad savas durvis plāno vērt halles Tukumā, Mārupē, tiek runāts par hallēm pie LSPA, Valmierā utt. Jaunajās hallēs būs iespēja trenēties arī bērniem un mūsu “profesionālajām” komandām, tādējādi arī no šī viedokļa hokeja piramīda tiek būvēta pareizi.

Daudz bēdīgāk, manuprāt, ir ar šī sporta veida administrāciju un sistēmas “augšgala” sakārtotību. Par to, kādā līmenī notiek vietējais čempionāts augstākajā līmenī, šķiet, nevienam nav nekādu ilūziju: Latvijā ir divas profesionālas komandas un viena armijas pabalstīta pusprofesionāla komanda, kura „play-off” izcīņās nopietni pamocījās ar “tīru” amatieru klubu. Saprotams, ka šis čempionāts ne tikai nespēj piesaistīt auditoriju, bet arī noturēt labākos spēlētājus Latvijas klubos: ne veltī mūsu izlases t.s. “Rīgas maiņas” vadošie spēlētāji intervijās atklāti pateikuši, ka gadījumā, ja nākamgad “Rīga 2000” nepiedalīsies Baltkrievijas atklātajā čempionātā vai citā pēc līmeņa līdzīgā turnīrā, tad darbs visticamāk būs jāmeklē ārzemēs, jo cīnīties Latvijas čempionātā nav īsti ar ko. Vai šāda labāko spēlētāju aizplūšana veicina skatītāju interesi par Latvijas komandām un Latvijas čempionātu, atbilde ir diezgan skaidra.

Atliek tikai jautājums, kāpēc LHF nav sajūsmā par Latvijas klubu dalību savam līmenim atbilstošos kaimiņvalstu turnīros un kāpēc vietējā čempionāta „play-off” grafiks tika “sakārtots” tā, lai attiecīgie divi klubi būtu spiesti darboties vienlaicīgi divās frontēs, uz spēku izsīkuma robežas? Kas tad ir svarīgi: ambīcijas vai tomēr iespēja piedāvāt līdzjutējiem interesantus mačus spraigos turnīros labu spēlētāju izpildījumā, iespēju robežās paturot šos labos spēlētājus Latvijas klubos? Starp citu, par Baltkrievijas čempionātu. Cik zināms, Baltkrievijā ir 10,5 miljoni iedzīvotāju un, kā teikts čempionāta mājaslapā ihwc.net, Baltkrievijā ir 2810 reģistrētu hokejistu un 10 ledus laukumi, bet Latvijā - 2740 reģistrētu hokejistu un tie paši 10 ledus laukumi. Par ihwc.net informācijas precizitāti ilūzijas lolot nevajadzētu; piemēram Latvijas komandas sadaļā “History” dota tabula, kurā apgalvots, ka Latvija 2000.gada čempionātā izcīnīja 5.vietu... Taču jautājums ir: kā gan Baltkrievija ar aptuveni tādiem pašiem hokejistu resursiem kā Latvija spēj noorganizēt čempionātu ar 12 komandu dalību (tiesa, divas no Latvijas un viena – no Ukrainas), kur faktiski jebkurš klubs, varbūt izņemot pastarīšus “Vitebsk”, spēja sagādāt galvassāpēs Latvijas vadošajām vienībām ar visām NHL zvaigznēm sastāvā? Hokeja attīstības priekšnoteikumi noteikti ir dažādi, to skaitā arī administratīvi, varbūt pat meklējami faktā, ka arī biedrs Lukašenko spēlē amatieru hokeju, taču zināmā mērā hokeja līmeni valstīs tas raksturo, par spīti vietām IIHF ranga tabulā. Jāpiebilst, ja ne jau valsts iekšzemes kopprodukts un iedzīvotāju maksātspēja ir vienīgais noteicošais faktors hokeja attīstībā; ja tā būtu, tad pārtikušās Eiropas dienvidvalstis, kur arīdzan lokauta laikā patvērās daži eksotikas cienītāji no NHL, baltkrievus apspēlētu, slidojot uz vienas slidas.

Loģisks jautājumu ķēdes turpinājums būtu veltāms kārtībai starptautiskajā hokeja saimniecībā. Un te nebūtu jārunā par Insbrukas ledus kvalitāti, piebraucamo ceļu remontu tieši čempionāta laikā vai tiesnešu virsurzrauga Okoličani attieksmi pret Latviju, tās komandu un arī fanu tūkstošiem pēc spēles pret ASV. Ja futbolā visiem viss skaidrs: ir Čemponu līga, UEFA kausa izcīņa, Intertoto kausa izcīņa, ir skaidra hierarhija un katrs klubs var “piemeklēt” starptautisko arēnu atbilstoši savām spējām, ja pat basketbolā bez FIBA turnīriem tiek organizētas tādas līgas kā BBL, tad hokejā tas ir tikai sapnis; katra valsts izlēmusi vārīties savā sulā un daži vārgie starptautiskie mēģinājumi Kontinentālā kausa izskatā pulcē labi ja to pašu auditoriju ko “Rīga 2000” kārtējais Baltkrievijas čempionāta duelis ar, piemēram, “Junostj”.

Tā visa rezultātā jaunajam latviešu hokejistam, kas 10-15 savas bērnības gadus pavadījis uz slidām, ir faktiski divas perspektīvas: pavadīt jaunību trimdā, spēlējot hokeju ārvalstu klubos un cīnoties par vietu ārzemnieku kvotā, jeb arī nolikt hokeja sapni malā, ķerties pie civilās dzīves un brīvajā laikā uzspēlēt kādā amatieru klubā.

Es esmu hokeja cienītājs. Brīvajā laikā spēlēju šo spēli kopā ar citiem amatieriem, skatos visus iespējamos mačus. Arī mans deviņgadīgais puika ar lielu prieku spēlē hokeju, iet uz treniņiem, brīvdienās uzskrien krosu, un lielākais sods par sliktu skolā saņemtu atzīmi tiek uzskatīts tieši izlaists hokeja treniņš. Tagad viņš gatavojas savai pirmajai sporta nometnei leģendārajā Kandavā. Mūsu mājas “žāvētavā” ļoti bieži žūst divi hokeja ekipējuma komplekti. Taču, ja viņš pēc 10 gadiem man jautās pēc padoma (ja vien jautās), ko darīt – spēlēt hokeju, acīmredzami rēķinoties ar ilgstošas trimdas iespēju vai, piemēram, mācīties universitātē un iekarot stabilu vietu ārpussporta dzīvē, es par savu hokejam lojālo atbildi neesmu pārliecināts, vismaz patlaban esošās hokeja saimniecības ietvaros nē.

Atliek jautājums: kas pēc desmit gadiem sagraus Zviedriju ar 9:1?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form