Tieši Pirmajos Ziemassvētkos izlasīju ziņu portālā "Delfi" viedokļa rakstu, kuru portālam nosūtījis visai cienījams advokāts (tātad jurists) Jānis Taukačs. Un gluži kā Pirmo Ziemassvētku atklāsme man "atvērās" patiesība: es esmu "nekas". Vai, pareizāk sakot, tukšs gaiss.
Gluži tāpat kā citi mani kolēģi – pasākumu rīkotāji un producenti, tāpat kā mūziķi, tāpat kā video, audio, kino cilvēki – gan aktieri, gan filmu veidotāji, tāpat kā fotogrāfi un vizuālās mākslas meistari. Jo tieši es un mani kolēģi ir tie "blēži", kuri plāno saņemt t.s. datu nesēju atlīdzību par "tukšu gaisu". Tātad – secinājums taču loģisks, advokāta kungs: mēs esam tas "tukšais gaiss"...
Nepievērsīšos šī pasākuma emocionālajai pusei – šis nav ne pirmais, ne pēdējais raksts, kas man kā producentam un, nešaubos ne mirkli, arī maniem iepriekš minētajiem kolēģiem izraisa visnotaļ skumjas pārdomas: kāpēc, piemēram, pērkot kādu preci veikalā, dodoties uz konsultāciju pie advokāta vai ārsta, mēs visi skaidri zinām, ka par to ir jāmaksā, bet mūsu darbs un mūsu radītā vērtība – dziesma, dzejolis, fotogrāfija, videoklips, kinofilma, pasākums utt. – ir patērējama bez maksas. Tātad tā nemaksā neko. Un – no šāda viedokļa raugoties – Taukača kunga paziņojums, ka datu nesēju atlīdzība ir nodeva par tukšu gaisu, patiesībā ir šī uzskata kvintesence. Mēs esam "nekas" jeb tukšs gaiss...
Taču – lai nu paliek emocionālā puse. Ne es, ne mani kolēģi nudien negrasās pārliecināt, ka esam kādi īpaši cilvēki, kaut kā speciāli pabalstāmi vai atbalstāmi, ka par mums visiem pārējiem ir nepelnīti jāmaksā. Nē, tā nebūt nav. Tieši otrādi – mēs vienkārši vēlamies saņemt naudu par savu darbu, saņemt samaksu, kas ir adekvāta un par kuras iekasēšanas mehānismiem sen vairs civilizētajā pasaulē nestrīdas, bet tā saucamajos robežgadījumos, pie kādiem, nenoliedzami, ir pieskaitāma arī datu nesēju nodeva, ilgās diskusijās un debatēs ir nonākts pie vienkāršiem un saprotamiem atlīdzības iekasēšanas mehānismiem.
Un no šī viedokļa Taukača kunga (uzsvērsim – kā jurista un zvērināta advokāta) publikācija ir pilna ar, diplomātiski izsakoties, diskutablām interpretācijām vai, es pat gribētu teikt, spriedumiem, kurus nepamato nekādi fakti. Piemēram, par godājamā advokāta pieminēto Satversmes tiesas spriedumu: vienīgā patiesība ir tajā, ka Satversmes tiesa patiešām uzlika par pienākumu Ministru kabinetam regulāri izvērtēt datu nesēju atlīdzības maksājumos ietverto datu nesēju sarakstu, taču tādēļ, lai šis saraksts atbilstu jaunākajām tehnoloģiskajām tendencēm. Un, piebildīsim, Ministru kabinets šo sarakstu nebija "aizticis" kopš 2012. gada, tātad – vairāk nekā astoņus gadus.
Tomēr godātā jurista "viedoklī" ir kāda būtiska patiesība: datu nesēju atlīdzības (DNA) iekasēšana patiešām būs tikai un vienīgi t.s. lielo tirgotāju un arī mobilo sakaru operatoru "problēma". Pat ne problēma, drīzāk šo kompāniju nevēlēšanās samazināt savu peļņas daļu (kas, protams, no biznesa viedokļa ir gluži saprotams), nevis gala lietotāju jautājums. Piekritīsiet, ja iegādājamies telefonu par 500 eiro, tad pusotra eiro DNA ir 0,3 procenti no tā vērtības, bet, pērkot dārgāku aparātu, pat vēl mazāk. Lietas būtību Taukača kungs ir raksturojis precīzi: cietīs lielie tirgotāji. Jo DNA iekasēšanas kārtība paredz šo maksājumu iekasēt brīdī, kad datu nesēju (telefonu, cieto disku, datoru) partija šķērso Latvijas robežu. Un tad tirgotājiem ir tiesības šo pusotru eiro pielikt pie gala cenas. Bet, ak vai... Tā īsti viņi to pielikt nemaz nevar, jo visi lielākie un solīdākie ražotāji ir noteikuši savai tehnikai maksimāli iespējamās tirgošanas cenas, bet mūsu "lielie tirgotāji", lai maksimāli palielinātu savu peļņu, jau tā ir tirgošanas cenu "piebraukuši" ļoti tuvu maksimālajai...
Taču pārējais viss rakstā ir (lai neieslīgtu juridiskos apgalvojumos, lietošu diplomātisku apgalvojumu) – ļoti diskutabli. Piemēram, par to, ka kopē "tikai 5%, par kuriem maksās pārējie 95%". Ir zināms, ka matemātiski ir iespējams pierādīt pat to, ka 2 x 2 = 5. Un tieši to savās iebildumu vēstulēs Kultūras ministrijai ir pūlējušies izdarīt "lielo tirgotāju" un atbilstošo nozaru asociāciju piesaistītie dārgie juristi. No viņu aprēķiniem izrietošie 5% nekādi nav apstiprināmi, jo balstīti uz hipotētiskiem pieņēmumiem, kamēr Kultūras ministrijas veiktā aptauja uzrāda pavisam citu skaitli. Un pat paša mobilo sakaru operatora LMT veiktais pētījums parāda, ka kopē 34%. Tātad – pavisam cits skaitlis.
Tas pats attiecas uz apgalvojumu "neviens nekopē, visi straumē". Ja Taukača kungs kā jurists būtu izpētījis publiski pieejamo informāciju, tad viņš redzētu, ka sekotāju skaits "Netflix" un "Spotify" platformām Latvijā nepārsniedz 200 tūkstošus. Tātad jau pašos pamatos apgalvojums "visi straumē" ir vismaz nekorekts. Tas pats attiecas uz ironisko piezīmi "nespēju iedomāties, ka, nopērkot "Prāta vētras" CD, man vajadzētu to vēl kopēt"... Protams, to iedomāties grūti, taču vārds "kopēšana" neattiecas tikai uz veikalā iegādātu CD, bet arī uz jebkuru ar autortiesībām aizsargātu darbu, kas legāli "nokačāts" no interneta un saglabāts.
Ņemot vērā "Spotify" sekotāju un, piemēram, regulāro skrējēju skaitu Latvijā: vai Taukača kungs nespēj iedomāties, ka ierindas rīta skrējējs pirms došanās paskriet sataisa sev mājās glītu dziesmu "play-list" un skrienot to sev atskaņo? Es pat ļoti spēju to iedomāties. Vai Taukača kungs nespēj iedomāties saglabātu kādu populāru fotogrāfiju, uz kuras kopijas datorā vai mobilajā tiek uzlikta šobrīd tik populārā mēme? Es spēju. Tāpat kā to, ka, piemēram, bibliotēkā sev nepieciešamos autoru darbus es nevis kopēju ar kopētāju, bet gan vienkārši nofotografēju telefonā – tā ir vienkāršāk un, protams, ērtāk. Bet tieši tas jau arī slēpjas zem termina "autoru darbu kopēšana". Tā nav tikai mūzika un "play-list" taisīšana, bet jebkura, uzsvēršu vēlreiz, jebkura darba, ko sargā autortiesības, kopēšana personīgajai lietošanai.
Taukača kungs piemin "citu valstu pieredzi", kur kopēšanas funkcija vispār esot aizliegta vai arī DNA maksājot no valsts budžeta. Tikai aizmirst piebilst, ka Eiropas Savienībā no valsts budžeta DNA sedz tikai viena valsts – Somija. Un, ja sekojam iepriekšējai jurista loģikai, tad sanāk, ka, uzliekot par pienākumu DNA segt valsts budžetam, par autoru darbiem maksās arī tie cilvēki, kas mobilos un datorus vispār nelieto. Tātad būs taču vēl trakāk, vai ne? Un negodīgāk, protams, arī. Taču te loģika cita: šādā gadījumā DNA patiešām tiks uzlikta uz sabiedrības, nevis dažu lielo kompāniju pleciem. Bet tas jau vairs "lielos tirgotājus" un viņu advokātus neinteresē. Savukārt, ja runājam par to, ka dažās valstīs kopēšana vispār ir aizliegta, tad Eiropas Savienībā ir tieši viena šāda valsts – Īrija. Un tur kopēšana ir vienkārši likumpārkāpums.
Toties 21 Eiropas Savienības dalībvalstī pirms apmēram 20 gadiem pēc ilgām diskusijām, kā maksimāli ievērot sabiedrības intereses un vienlaikus nenodarīt pāri tiem, kas, pēc advokāta vārdiem, ir "tukšs gaiss", ir pieņemts tieši šāds mehānisms: neliela DNA tiek iekasēta no katra datu nesēja, kurā iekļauta iespēja kopēt datus. Regulāri, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, šos sarakstus papildinot. Un te nu ir pats absurdākais Taukača kunga rakstā aprakstītais: pretēji viņa paustajam, mobilie telefoni jau šobrīd ir pārsvarā visu ES valstu sarakstā (un nevienu gadu vien), izņemot divas valstis – Latviju un Bulgāriju. Un tas taču ir juristu vidē tik bieži lietotais "precedenta princips". Turklāt maksājumi Latvijā plānoti teju viszemākie.
Toties Taukača kunga minētais apgalvojums, ka "lielajiem tirgotājiem" Latvijā tā kā būtu jākonkurē vienādos apstākļos ar tirgotājiem Čehijā, Nīderlandē, Francijā utt., ir visdziļākā patiesība: ja mobilajiem telefoniem (līdzīgi kā visur Eiropā) arī Latvijā tiktu piemērota šīs atlīdzības iekasēšana, situācija tirgū izlīdzinātos. Starp citu, kārtības labad nebūtu lieki piebilst, ka žēlošanās par nesekošanu "sabiedrības paradumu maiņai" ir nevietā, ja Taukača kungs būtu iepazinies ar tendencēm un situāciju kaut vai mūsu kaimiņvalstīs. Igaunijā ar tiesas lēmumu mobilie telefoni ir iekļauti ar DNA apliekamo iekārtu sarakstā, turklāt tiesa vēl piedzinusi 3,6 miljonus eiro par labu autoriem no valsts: par gadiem, kas pavadīti tiesājoties. Turklāt Igaunijā sarakstā ir 12 ierīces, kamēr Lietuvā – pat vairāk nekā 30. Mums pat pēc labojumiem arī tagad būs tikai piecas.
Brīdī, kad Latvijas sabiedrībā sākās diskusija par šīm izmaiņām, sazvanījos ar vienu no izmaiņu pretiniekiem – juristu Aivaru Borovkovu, kurš sacīja, ka viens ļoti liels valsts uzņēmums pēc nodevas ieviešanas sava arhīva vajadzībām nepieciešamās CD un DVD matricas sāka iepirkt Lietuvā, jo tas esot bijis lētāk nekā Latvijā. Liels bija viņa pārsteigums, kad paskaidroju, ka lietuviešu tirgotajām matricām šī nodeva jau bija iekļauta cenā. Un ar visu nodevu tās bija lētākas nekā Latvijā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē tikai vienu – iekārtu un datu nesēju tirgotāji Latvijā cenšas preces cenai pievienot lielāko iespējamo uzcenojumu. Līdzīgi ir ar degvielas cenu Latvijā un Lietuvā – lietuvieši to tirgo lētāk, un tajā ir iekļauti arī ceļu nodokļi. Varbūt ir jāsāk runāt par taisnīgumu un samērīgumu?
"Tam visam, protams, trūkst vēl trešās būtiskās perspektīvas – autoru. Vai tiešām patērētāji un bizness tagad atņems šai svarīgajai sabiedrības daļai iztikas līdzekļus?" savu "viedokļa rakstu" noslēdz godājamais advokāts. Ziniet, jā, līdzekļi tiks atņemti gan. Un patiešām ievērojami līdzekļi – autoriem, izpildītājiem, producentiem un citiem šajā nozarē strādājošajiem šajā laikā nav īsti citu iespēju, kā saņemt līdzekļus, īpaši tādēļ, ka nenotiek ne koncerti, ne izstādes, ne publiski pasākumi. Atšķirībā no minētajiem dažiem "lielajiem tirgotājiem", kuriem tehnoloģiju jomā tieši Covid-19 laiks ir gluži kā pļauja bagātīgā ražas gadā. Galu galā visas "attālinātās darbības" taču nenotiek ar baložu pasta, bet gan jaunāko tehnoloģiju palīdzību. Taču ne jau sabiedrība kā patērētāji grasās kaut ko atņemt – gluži kā Ziemassvētku dāvaniņas, kas būtu nozagtas. Runa ir par elementāru autortiesību un blakustiesību sistēmas sakārtošanu, kā arī par to, ka arī Latvijā funkcionē absolūti lielākajā daļā Rietumu pasaules pieņemti, aprobēti un par visgodīgākajiem atzīti principi un metodika. Tikai par to.
Daži DNA nicīgi ir nokristījuši par "ausu" vai "mūzikas" nodokli. Nē, šis nav nedz "ausu", nedz "mūzikas" nodoklis. Tas vispār nav nodoklis, bet gan taisnīga un samērīga atlīdzība par visu autordarbu reproducēšanu, lai kas tas arī būtu – grāmata bibliotēkā, mūzikas ierakstu "pleiliste" sporta nodarbībai, ar mobilo telefonu nofilmēts un draugiem pārsūtīts sava iecienītākā mūziķa koncerts (jā, arī tas ir autordarbs, kura tālāku izplatīšanu regulē gan autortiesību, gan blakustiesību likumdošana) vai sociālajos tīklos ieraudzīta karikatūra, fotogrāfija vai attēls, kuru gribas pārsūtīt draugiem, pat neapzinoties, ka tā ir kāda autora darba reproducēšana...
P.S. Noslēdzot uz emocionālas nots – droši vien arī Taukača kungs izjūt milzu gandarījumu, kad viņa pieminētie "lielie tirgotāji" kā labdari atbalsta vienu vai otru dziedātāju ar dažu tūkstošu "sponsorējumu" vai uzdāvina kādu instrumentu mūzikas skolai, pirms tam gozējoties prožektoru gaismā uz skatuves. Taču godprātīga piedalīšanās sistēmas sakārtošanā un dalība šajā sistēmā ir pavisam cita līmeņa sapratne. Tas nav tikai PR vai mārketinga triks, lai pievērstu sev uzmanību...