Gadiem ilgi Latvijā tika diskutēts par to, vai 1. klasē jāievieš tādi obligātie priekšmeti kā ētika un kristīgā mācība. Tika nolemts, ka tomēr jāievieš, lai septiņus gadus veciem bērniem mācītu pareizas attiecības ar morāli, tikumu, labo un ļauno.
Pēc tam nākamās valdības mocījās ilgstošās pārdomās, vai veselības mācību skolās pasniegt kā atsevišķu priekšmetu vai tomēr šo vielu integrēt sociālo zinātņu saturā. Izglītības un zinātnes ministrija epopeju noslēdza ar stingru "nē" vēl vienam atsevišķam priekšmetam, nosakot, ka zināšanas par veselību atšķirībā no ētikas un kristīgās mācības labāk skatīt plašākā kontekstā. Izklausās nedaudz paradoksāli, tomēr tobrīd pat nenojautām, kas mums vēl tikai priekšā.
Atsevišķu deputātu paniskās bailes no homoseksualitātes izraisīja tikumības skandālu, pamatīgi sabiedējot skolotājus un sašķeļot daļu sabiedrības divās karojošās frontēs. Saeima izteica atbalstu sākotnēji par absurdo uzskatītajam priekšlikumam turpmāk faktiski akceptēt cenzūru skolās, ļaujot mācīt tikai tādu saturu, kas atbilst mītiskajam vārdu savienojumam "tikumiska audzināšana". "Labā ziņa" - jau tagad esam droši vismaz par vienu dzejoli, kas tam tiešām neatbilst.
Dīvaini, bet pēc visiem šiem "smagajiem darbiem" mūsu bērnu nākotnes vārdā Kembridža joprojām atļaujas teikt "paldies, nē" Latvijas vidusskolu absolventiem. Proti, Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, ar kuras vidusskolas eksāmenu rezultātiem nepietiek, lai pretendētu iekļūt Kembridžā. Turklāt tā vietā, lai sāktu domāt, ka ar mūsu izglītību tiešām kaut kas nav īsti lāgā, Valsts izglītības satura (VISC) centrs nolēmis šajā situācijā vainot Kembridžas Universitāti, lūdzot viņus šo lēmumu paskaidrot.
OECD globālajā skolēnu zināšanu līmeņa pētījumā Latvijas bērni uzrāda viduvējus rezultātus - kopumā tie nav slikti, tomēr proporcionāli ir ļoti maz izcilu sasniegumu. Arvien paplašinās zināšanu plaisa starp pilsētu un lauku skolēnu zināšanām, kas faktiski nozīmē, ka vieniem pašos pamatos ir daudz lielākas iespējas realizēt savu potenciālu un tikt pie labāk nodrošinātas dzīves nekā otriem. Tāpat katru gadu turpina pieaugt noslāņošanās starp skolām, ko izvēlas vecāki ar atšķirīgu ienākumu līmeni.
Tik mazā valstī kā Latvija joprojām tiek uzturētas 60 augstskolas, no kurām lielākās daļas piedāvātās izglītības kvalitāte un starptautiskā konkurētspēja ir, maigi izsakoties, vāja. Tomēr tā vietā Latvijas valdība nodarbojas ar bezgalīgām un bezjēdzīgām diskusijām par sekundāriem jautājumiem, liedzot mūsu bērniem ceļu pie zināšanām un prasmēm, kuru apliecinājumus Eiropas universitātes nekārtu tualetē uz naglas. Par kārtējo piemēru bailēm ķerties pie īstām problēmām, bet vienkārši simulēt darbību, liecina arī neizprotamā pirmslaulību kursu ieviešana.
Ir gluži loģiski, ka mūsu valsts nākotne būs lielā mērā atkarīga no tā, kādu izglītību spēsim piedāvāt. Valsts ar divu miljonu populāciju un joprojām sarūkošu demogrāfiju nevar atļauties piedāvāt vidēji labu izglītību. Pasaule mainās ļoti strauji, un uzvarēs tie, kas spēs šim procesam visātrāk pielāgoties. Neatkarīgi no tā, kādā ģimenē vai pilsētā ir gadījies piedzimt bērnam, viņam ir jāsniedz visas iespējas realizēt savu potenciālu un attīstīt spēcīgākās puses. Viena valdība pēc otras šo nozari murca un moka, bet uz priekšu tā arī netiek. Ideju trūkums vai bailes no tā, kā reaģēs tie, kuriem šīs reformas varētu nebūt izdevīgas? Ar zināmu vai pat masveidīgu pretreakciju saskaras teju ikviena jauna iniciatīva, kur nu vēl apjomīgas pārmaiņas tik jūtīgā nozarē kā izglītība. Tomēr tad, ja neviens nebūs gatavs tās veikt, mēs diemžēl turpināsim apzagt paši savus bērnus.