Sērojot par inteliģentā pasniedzēja nāvi, atcerējos par visiem skolotājiem, kuri veidojuši manu raksturu un latvietību. Un arī aizdomājos, kā saraustītā mācīšanās pandēmijas laikā ietekmēs šodienas skolēnu attiecības ar viņu skolotājiem.
Neņemšos salīdzināt skolotāja pienesumu pēckara brīvprātīgā trimdas skolā un šodienas vispārizglītojošajā mācību iestādē. Tās nav salīdzināmas lietas. Es piedzimu Ņujorkā pusotru desmitgadi pēc Otrā pasaules kara beigām. Mana vecmāmiņa kopā ar trīs bērniem ASV lielākajā pilsētā bija ieradusies no bēgļu nometnes 1950. gadā. Viņa bija devusies bēgļu gaitās, jo vectēvu, Latvijas armijas virsnieku, no Litenes izsūtīja uz Sibīriju, un pārējo ģimeni, visticamāk, gaidītu tāds pats liktenis.
Tolaik Ņujorkā jau bija izveidojusies paliela latviešu kopiena, kas palīdzēja jaunajiem iebraucējiem iedzīvoties jaunajā mītnes zemē. Kopienas sabiedriskā dzīve galvenokārt notika baznīcas paspārnē, un tās organizēšanā liela loma bija mācītājiem.
Arī mums, tā laika bērniem, plašāka izpratne par Latviju veidojās Ņujorkas evaņģēliskās luterāņu baznīcas draudzes latviešu skolā, kur pamatskolēniem mācības notika sestdienās, bet vidusskolēniem – piektdienu vakaros.
Turpat notika skautu pasākumi un tautas deju mēģinājumi, ko bērniem sabiedriskā kārtā organizēja kopienas pieaugušie savā brīvajā laikā.
Latviskuma saglabāšana, atmiņas par dzimteni un vēlme būt latviskā vidē bija galvenie dzinuļi, kas saturēja kopā mūsu un daudzas citas trimdas kopienas. Tajās valdīja uzskats, ka katram trimdas latvietim jādara viss iespējamais, lai uzvarētu komunismu un atgūtu brīvību Latvijai. Mums, tā laika bērniem un jauniešiem, Latvija bija mītiska, netaustāma vieta, taču skaistais sapnis aizrāva un mēs tam ticējām.
Tā kā latviešu skolā nodarbības notika brīvajā laikā, nevarētu teikt, ka bijām paklausīgi un centīgi skolēni. Pēc mācībām "īstajā" skolā gribējām dauzīties ar amerikāņu draugiem un bieži vien nepildījām latviešu skolotāju uzdotos mājasdarbus. Tagad, atskatoties uz tiem laikiem, noteikti pret mācībām būtu attiecies nopietnāk. Droši vien tāpat kā jebkurš. Taču skolotāji atmiņā palika. Gan pamatskolas audzinātāja Nanija Pētersone, gan prāvests Alberts Ozols, kurš man visu mūžu bija taisnīga un godīga vīrieša paraugs. Un, protams, mans vidusskolas pasniedzējs Jānis Krēsliņš seniors.
Krēsliņa kungs bija intelektuālis. Viņš pat izskatījās kā īsts profesors. Tolaik strādāja par bibliogrāfu un informācijas speciālistu ASV Ārpolitikas padomē Ņujorkā, kā arī līdztekus bija Ņujorkas Publiskās bibliotēkas padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos. Skolotājam nebija viegli ar mums, 11 vidusskolniekiem, taču viņš neatlaidīgi centās parādīt mums citādu skatījumu uz Latviju. Lika lasīt trimdas latviešu skolām netipisku autoru – Čaka, Alunāna, Brīvzemnieka, Klīdzēja, Eglīša, Soduma un Kronberga – darbus, kā arī Padomju Latvijas dzejnieku un rakstnieku veikumu. No viņa dotajām grāmatām 1970. gados iepazinu Vācieti, Ziedoni un Zālīti.
Krēsliņa kungs ļoti daudzus pieņēmumus par latvietību manā tīņa galvā apgrieza kājām gaisā. Viņš bieži jautāja – ko tu domā par to vai šo? Viņš lika mums domāt un diskutēt. Es tolaik neaptvēru, ka viņš bija liels dzejnieks, rakstnieks un pētnieks.
Reiz biju skolotāja dzīvoklī "Giles Place", Bronksā. Viņa kabinets bija pilns ar grāmatām, avīzēm, dokumentiem. Man tas nešķita kārtīgs, un vēl iedomājos, ko mana mamma teiktu, ja tā izskatītos mana istaba. Taču viņš ar lepnumu no šīm grāmatu kaudzēm vilka ārā materiālus, kas varētu mani interesēt, un teica: "Latvietība ir tavā galvā," rādot uz saviem deniņiem.
Tam es varu tikai piekrist. Ja leģendārais šķēpmetējs Jānis Lūsis manā prātā piešķīra vizuālu tēlu latvietim, tad Krēsliņa kunga ietekmē es tuvāk iepazinu Latviju. Nebūs pārspīlēti teikt, ka manā lēmumā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atgriezties senču dzimtenē liela nozīme bija tieši skolotāja Krēsliņa stundās uzzinātajam. Manuprāt, tas ir spēcīgs pierādījums tam, cik lielā mērā skolotājs spēj veidot skolēna uzskatus.
Esmu ļoti priecīgs, ka, pabeidzot skolu, saikne ar skolotāju nepārtrūka. Laiku pa laikam sazinājāmies, un vēl nesen līdz ar apsveikumu 95 gadu jubilejā uzrakstīju, cik ļoti pozitīvi viņš ietekmējis manu dzīvi un iemācījis skatīties uz neordināro.
Pēdējo reizi Krēsliņa kungu fiziski satiku pirms gadiem piecpadsmit, kad viņš Rīgā prezentēja vienu no savām grāmatām. Starp pūļiem, kas grasījās tikt pie viņa, skolotājs mani atpazina, piesauca tuvāk un lepni stāstīja apkārtējiem: "Juris ir mans skolnieks!"
Domājot par Jāņa Krēsliņa seniora ietekmi uz manu vērtību sistēmu, silti aicinu visus šodienas skolēnus paskatīties uz skolotājiem citādām acīm. Nevis tikai kā uz speciālistiem, kuri iemāca kāda mācību priekšmeta vielu, bet kā uz zināšanu un pieredzes bagātiem cilvēkiem, kuri spēj iedot daudz vairāk, nekā pieprasa mācību programma. Ģimenes ieliktā vērtību sistēma ir svarīga, taču skolotāji spēj piedāvāt atšķirīgu skatījumu, kas paplašinās redzesloku. To pa īstam novērtēsiet vien pēc skolas absolvēšanas.