Juris Ulmanis: Latviešu patiesā identitāte – sīksti un nesalaužami
Foto: Privātais arhīvs

Skatoties barikāžu laika 30. gadadienas pasākumus un vērojot cilvēkus pie ugunskuriem gandrīz trešdaļu gadsimta senās fotogrāfijās un televīzijas materiālos, prātā neviļus nāk ne vien atmiņas par Latvijas neatkarībai tik nozīmīgo nedēļu, bet arī pašiem latviešiem. Kādi bija cilvēki toreiz? Kādi esam tagad? Cik daudz esam mainījušies, un kas vairumam no mums joprojām ir kopīgs?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Trīs desmitgadēs bijuši neskaitāmi mēģinājumi definēt latviešu un Latvijas identitāti. "Latvija – valsts, kas dzied", "Datos balstīta nācija", "Latvija – vislabāk baudīt nesteidzoties" – šos un vairākus citus saukļus dzirdējis katrs, un dažus no tiem arī pavadījuši skandāli par to, cik lielā mērā tie vispār raksturo un izceļ latviešus uz pārējo nāciju fona. Neliegšos, lai arī es augstu vērtēju mūsu Dziesmu un deju svētkus, tomēr nedomāju, ka tie visprecīzāk raksturotu šodienas latviešu būtību. Kaut vai tādēļ, ka ārpus svētkiem un koncertiem reti sanāk dzirdēt tautiešus dziedam. Ne vairs "ar dziesmu druvā ejam", ne īpaši sadziedamies Līgo svētkos. Un pat paši Dziesmu svētki vidusmēra latvietim kļūst grūti sasniedzami augsto biļešu cenu dēļ.

Domājot par mūsu senčiem nesenākajos simt gados, nevar nepamanīt vienu latviešiem ārkārtīgi raksturīgu īpašību, kas palīdzēja mūsu tautai tikt pāri grūtībām. Sauciet to, kā vēlaties, – sīkstums, spīts, vai citā vārdā. Tieši šī spēja spilgti izpaudusies bezizejas situācijās, likusi mobilizēties un tikt galā ar grūtībām. Vēsturē tam ir desmitiem pierādījumu.

Gan vairāk nekā miljona latviešu došanās bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, lai, spītējot badam un aukstumam, izdzīvotu un atgrieztos dzimtenē. Gan karos novārdzināto latvju dēlu pašaizliedzība, stājoties pretī skaitliski pārākajiem un labāk bruņotajiem bermontiešiem, lai nosargātu tikko nodibinātās valsts neatkarību. Gan centīgā saimniekošana, starpkaru posmā padarot Latviju par Eiropā atzītu lauksaimniecības produkcijas ražotāju. Gan mūsu groza bumbas "sapņu komandas" cīņasspars, 1935. gadā pārsteidzot "veco pasauli" un uzvarot pirmajās Eiropas basketbola meistarsacīkstēs. Gan spēja pārciest svešu varu represijas Otrajā pasaules karā un pusgadsimtu ilgā okupācijā saglabāt ticību brīvības atgūšanai.

Gan grūtību pārdzīvošana bēgļu nometnēs, pielāgošanās dzīvei svešumā un latviešu kopienu veidošana citās zemēs. Gan Baltijas ceļš, barikāžu laiks, ekonomiskās krīzes un galu galā sastapšanās ar neredzamo ienaidnieku Covid-19 formā. Visās šajās situācijās latvieši ir parādījuši, ka ir nesalaužami. Mūs nav izdevies pārvācot vai pārkrievot. Mēs esam izmantojuši savas iespējas un, par spīti domstarpībām un nesaskaņām, sargājuši un attīstījuši savu valsti.

Pasaulē ir ļoti daudz citu, krietni lielāku tautu, kam tas nav izdevies. Kādreiz varenie persieši, kuri pirms trīs tūkstošiem gadu bija izveidojuši lielāko impēriju tā brīža pasaules vēsturē, ir palikuši bez Persijas. Savas neatkarīgas valsts nav 30 miljoniem kurdu, 76 miljoniem tamilu, 13 miljoniem palestīniešu un desmitiem citu tautu. Mums ir. Pat neraugoties uz vēsturiski nelabvēlīgajiem apstākļiem, kas mūsu tautu uz septiņiem gadsimtiem atstāja bez valsts vadīšanas pieredzes, un uz viena otra kaimiņa tieksmi mūs joprojām uzskatīt par "atlūzušu" savas teritorijas daļu.

Manuprāt, tieši ar šo latviešu īpašību mums vajadzētu lepoties visvairāk. Piekrītu, ārvalstu tūristiem būs grūti pārdot šo mūsu identitāti. Un tas nemaz nav nepieciešams. Lai jau mēs viņiem esam zeme, kas dzied. Mēs patiešām varam svētkos uzvilkt tautastērpu un vienā balsī dziedāt tā, lai "koku gali līgojas". Galu galā arī holandieši joprojām tūristiem par prieku apauj koka kurpes, pat ja privātās sarunās neslēpj, ka tās nav ērtas. Bet ko gan neizdarīsi, lai iepriecinātu tūristus un atdarītu viņu naudas makus.

Daudz svarīgāk mums pašiem paturēt sirdī un mācīt bērniem savas spilgtākās vērtības. Nav pat vajadzīgi ekstremāli apstākļi, lai tās liktu lietā. Jaunieši var ar sīkstumu pārspēt sāncenšus konkurencē uz vietām pasaules labākajās augstskolās, uzņēmumiem šī darbinieku īpašība var palīdzēt nozīmīgu tirgu iekarošanā un mums visiem kopā – augstākas dzīves labklājības veidošanā. Jo tādi mēs esam. Spītīgi, dažkārt stūrgalvīgi, sīksti un nesalaužami.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Baltijas ceļš
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form