Tieši tāpēc katru reizi, kad plašsaziņas līdzekļos un politiķu sarunās tiek piesaukts "reģions", gribas atgādināt, ka šādu administratīvo teritoriju Latvijā nav. Diemžēl. Un ne katru administratīvi teritoriālo reformu (ATR) varam uzreiz saukt par reģionālu. Sekojot līdzi, ko jaunais nozares atbildīgais ministrs stāsta, jāsecina, ka reģionu Latvijā arī tik drīz (un vēl ilgi) nebūs. Pagastu apvienošana notika, novadu apvienošana piespiedu kārtā vai brīvprātīgi varbūt notiks, taču tieši par reģioniem ministrs Juris Pūce gana godīgi atzīst: "Koalīcijā ir partijas, kas stingri runājušas par apriņķiem. Un ir partijas, kas ir stingri pret. (..) Bet tas nav ar ATR saistīts jautājums. Tas nenotiks paralēli – gan politiskie, gan arī praktiskie valsts pārvaldes cilvēkresursi nav tādi, lai vienlaikus šos abus lēmumus realizētu, tāpēc koncentrēsimies šobrīd uz novadu reformu. (..) Mēs piedāvāsim variantus, to skaitā variantu, kurā valsts izšķiras vienreiz un par visām reizēm otrā līmeņa pašvaldības neveidot." (žurnāls "IR", 14.02.2019.)
Tātad, lai kādi eksperti tiktu pieaicināti un cik nākamā novadu apvienošana (un tās reklamēšana) izmaksātu, – reģionu joprojām nebūs! Būs tikai formālu rūpju izrādīšana par (katra paša izdomātiem) reģioniem. Svarīgi esot, lai noteikts cilvēkvienību skaits tiktu sadzīts vienā aplokā, lai pa vidu (pēc Latvijas ūdensgalvas parauga) tajā teritorijā būtu kāds lielāks centrs, un varbūt tas viss tad veicinās iedzīvotāju skaita lēnāku samazināšanos (jo uz pieaugumu neviens nemaz nevar cerēt), varbūt tad vismaz šādos centriņos būs lielāks pieprasījums pēc friziera un manikīra pakalpojumiem, jo domāt par lielākām kopējām investīcijām un iziešanu no dotējamo pašvaldību saraksta nav nekāda pamata. Nabagu apvienojot ar nabagu, abi par bagātniekiem nekļūs.
Ministrs par savu mērķi izvirzījis samazināt pašvaldību skaitu (divas reizes vai pat līdz 30). Vēlreiz jāatgādina, ka līdz 2009. gadam bija slavenās padomju plānveida ekonomikas vajadzībām izveidotie 26 rajoni – skaits tā kā būtu pietiekams, taču tos izformēja kā neefektīvus. Jaunajam Pūcem gribas vēlreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa?
Par lielu Latviju! Un tomēr Latvija ir maza. Pasaules un pat Eiropas līmenī – ļoti maza. Taču ne tik maza, lai to uzskatītu par vienu (viendabīgu) reģionu, kā tas līdz šim un joprojām tiek darīts Eiropas fondu kontekstā. Pa vidu Rīga, kas izaicina visas pārējās 118 pašvaldības uz (godīgu?) konkurenci, vilinādama pie sevis ar dažādiem labumiem. Ja gribam cerēt uz vienmērīgu valsts attīstību, tad mazākajam Rīgas konkurentam vajadzētu būt kaut cik samērojamam.
Ak jā, ir taču tāda lieta kā noputējusī Satversme, kuras kodolā (1. nodaļā) pirmajos četros valsts vispārīgajos pantos par valsts valodu, karogu, par neatkarīgu demokrātisku republiku ar suverēnu Latvijas tautu ir iemaldījies (kaut kāds nevienam nevajadzīgs un politiski neizdevīgs?) teksts par Latvijas valsts teritoriju, ko veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
To atceras sporta sacensību, TV šovu rīkotāji, arī pie Dziesmu un deju svētku gājiena secības salikšanas. Kas ir Satversmes 3. pants? Kaut kāda vēsturiska nodeva nacionālajam romantismam? Ja tā, tad ar 2/3 Saeimas deputātu balsu tas nekavējoties ir vispār jāizņem no Satversmes, lai nejauc vairs galvu šajos "kultūrvēsturiskajos novados" (ne jau reģionos) dzīvojošajiem ļaudīm, lai nemaldina politiķus un netraucē ierēdņiem. Citādi kāds vēl iesūdzēs ministru un visu valsti Satversmes tiesā, jo acīmredzami ne vecais, ne pašreizējais, ne nākamais Latvijas administratīvais iedalījums neatbilst Satversmei.
