Objekta esamība valsts vai pašvaldības īpašumā garantē zināmu drošību par to, ka īpašums (piemēram, tā pati Cesvaines pils) nezaudēs savu kultūrvēsturisko nozīmi un paliks pieejama plašai sabiedrībai. Tomēr ar valsts un pašvaldības līdzekļiem vismaz pašlaik nav iespējams nodrošināt nepieciešamo līdzekļu daudzumu, kurus, visticamāk, nebūs iespējams atpelnīt ar ieņēmumiem. Tad tiek taupīts pat uz ugunsdrošības rēķina. Cita iespēja – īpašuma nodošana privātajās rokās, lai gan konkrētajā gadījumā, domājams, nebūs daudz tādu uzņēmēju, kuri riskētu uzņemties atbildību par tik unikālu objektu. Nav arī izslēgta iespēja, ka privātīpašnieks slēdz objekta publisko telpu, tā vietā izveidojot īpašumu, kurā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana vairs nebūs aktuāla vai arī tas tiks pārvērsts tikai par peļņu nesošu vietu.
Latvijā mazāk zināma, taču citviet pasaulē plaši praktizēta ir iespēja veidot tā dēvēto valsts un privātā sektora partnerību (private public partnership). Šāda partnerība paredz valsts, pašvaldību un privātā sektora sadarbību, tajā iesaistot uzņēmējus, ārvalstu partnerus un sabiedrības locekļus, kas ļauj veicināt valsts attīstību un integrāciju starptautiskajās struktūrās.
Modernajā pasaulē šādas sadarbības galvenā būtība ir tā, ka valsts vai pašvaldība kādas savas funkcijas vai resursus nodod privātajam sektoram ilgtermiņa nomā, tādējādi piesaistot līdzekļus, kurus pašiem būtu sarežģīti vai pat neiespējami atrast. Iespējams, arī Cesvaines pašvaldībai būtu vērts apsvērt tieši šādu līdzekļu piesaistes modeli, kas varbūt ļautu atjaunot pili, saglabāt tajā muzeju, skolu un tai pat laikā dodot iespēju arī privātuzņēmējiem pelnīt ar kādas stilistiski atbilstošas kafejnīcas vai tūrisma centra izveidi.
Latvijā šādai privātā kapitāla piesaistei, manuprāt, būtu daudz un dažādas pielietošanas iespējas – to varētu izmantot tuneļu, tiltu un daudzu citu infrastruktūras projektu celtniecībai un objektu – slimnīcu, dzelzceļu, pat ieslodzījuma vietu - apsaimniekošanai, kad nepieciešams tajos ieguldīt ievērojamus līdzekļus. To, ka šādas sadarbības formas Latvijā būtu dzīvotspējīgas, pierāda arī pirms mēneša Latvijā notikusī Lielbritānijas speciālistu vizīte ar mērķi apzināt partnerības attīstību Baltijas valstīs, pārrunāt iespējamos projektus un valsts pārvaldes aparāta atbalstu šādai potenciālai sadarbības formai.
Starp citu, daudziem, varbūt palikušas nepamanītas arī pie mums Latvijā nodibinātās valstiskās un privātās partnerības asociācijas pirmie, kaut arī nelielie, īstenotie projekti – Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas sporta zāles uzbūve un Jāņa Zaržecka privātklīnikas izveide Ādažos. Jā, arī Cesvaines pils gadījumā iespējama šāda veida partnerība un, meklējot risinājumus, arī šāds variants būtu apsvēršanas vērts. Neesam liela valsts, taču tas nenozīmē, ka mūsu partnerības projektiem būtu jābūt pieticīgiem. Galvenais vēlēties meklēt un veidot mazāk zināmus, taču mums visiem izdevīgus sadarbības modeļus.