Kad 2019. gada pavasarī LAMB publiski sāka pievērst sabiedrības uzmanību ar elektriskajiem skrejriteņiem saistītām satiksmes drošības problēmām, daudz dzirdīgas ausis tas, šķiet, nesasniedza. Jo it kā nebija iemesla – nebija reģistrēts vēl neviens satiksmes negadījums, kurā būtu iesaistīts šis transporta līdzeklis.
Šobrīd, kad ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti šie braucamie, pieaudzis vairākkārtīgi (2020. gadā – jau 70 gadījumi), turklāt arī ar letālām sekām, trauksmes zvani par drošības riskiem sāk zvanīt arvien skaļāk.
Ja šodien, saulainā jūnija dienā, pastaigāsiet pa Rīgas centru, ar garantiju pamanīsiet kādu pārkāpumu no skrejriteņu lietotāju puses. Tas ietver, piemēram, braukšanu divatā, braukšanu pa pretējo joslu, strauju līkumošanu starp gājējiem uz ietvēm un citus. Jā, lielākā daļa šo salīdzinoši jauno braucamrīku lietotāju uzvedas godīgi, taču pietiek ar pāris tādiem, kas "nezināja", "nepadomāja", "negribēja", lai radītu priekšstatu par visu skrejriteņu lietotāju grupu.
Princips, kad pamanāmākie subjekti veido priekšstatu par visu kategoriju, tālu nav jāmeklē – pajautājiet, piemēram, ko rūdīti autovadītāji domā par riteņbraucējiem vai motociklistiem, un otrādi. Tomēr ir skaidrs, ka vispārinājumi par kādas grupas paradumiem ir nevietā. Vienkārši ir satiksmes dalībnieki, kuri uzskata, ka luksofors vai kaut kādi noteikumi nediktēs viņiem, kā dzīvot. Un šādi kadri ir sekmīgi iefiltrējušies gan gājēju, gan autovadītāju, motociklistu un pārējo satiksmes dalībnieku vidū. Taču skrejriteņu gadījumā salīdzinoši liels īpatsvars ir to, kas noteikumus pārkāpj, to neapzinoties. Jo tie ir jauni, tikko apstiprināti. Un tas, protams, rada risku, jo padara satiksmi pārējiem dalībniekiem neprognozējamu.
Ko darīt? Pirmkārt, protams, neizbēgamas ir diskusijas par satiksmes infrastruktūras pilnveidošanu un attīstīšanu, kur viens no svarīgākajiem aspektiem pilsētā ir nodalīt un pasargāt gājēju plūsmu no pārējās satiksmes. Realitāte gan vēl aizvien bieži ir tālu no vēlamā, un gājēji tiek nepelnīti traucēti "viņu teritorijā" – uz ietvēm.
Līdz ar jaunajiem noteikumiem arī velojoslas šobrīd nu jau uzskatāmas par multifunkcionālām joslām, kas paredzētas dažāda veida transportam, ne tikai velosipēdiem. Apzināti saku "dažāda veida", jo bez elektroskrejriteņiem, kas nu beidzot ir ieguvuši savu regulējumu un likumiskos rāmjus, uz ielām parādās un parādīsies arvien jauni "ārpus likuma" esoši jauni tehnikas brīnumi, kas satiksmes drošību vismaz pagaidām ne tikai nepadara drošāku, bet ir vērtējami kā bumbas ar laika degli, līdzīgi kā skrejritenis pirms pāris gadiem. Un šajā "matrači uz riteņiem" kategorijā ietilpst, piemēram, longbordi, onewheel, dažādi elektriskie hibrīdi un sajūta, ka arī lidojošie paklāji tūlīt būs visiem brīvi pieejami. Par šo izgudrojumu likuma rāmjiem ir jāsāk domāt jau šodien!
Otrkārt, līdz ar jaunu satiksmes dalībnieku un infrastruktūras objektu parādīšanos, ir jārunā ne tikai par izglītošanu, bet arī par visu satiksmes dalībnieku savstarpējo mijiedarbību un uzvedību. To, kā mainīt paradumus un attieksmi, varam papētīt, piemēram, CSDD publiskajām aktivitātēm, ilgus gadus cīnoties par satiksmes rakstīto un nerakstīto likumu ievērošanu.
Mūsu sabiedrība attiecībā uz drošāku pārvietošanos ir salīdzinoši gausa un mainās nelabprāt. Ja kādā ceļa posmā uzliek ātruma radaru, tad pirms tā piebremzējam, pēc tā atkal uzgāzējam un vidējais ātrums vai paradumi nemainās. Viens no iemesliem – "ar mani tas nekad nav noticis, tātad nekad arī nenotiks!". Jeb vienkāršākiem vārdiem – kamēr negatīvo pieredzi attiecībā uz veselību, nāvi, finansiāliem zaudējumiem nepiedzīvojam paši, tikmēr "tā nav mana problēma".
Arī socioloģiskie pētījumi rāda tendenci, ka satiksmes likstās viena grupa vaino citu, kultivējot stereotipus savā starpā, kas noved vien pie lielākas savstarpējas neiecietības un līdz ar to arī pie nedraudzīgākas satiksmes kultūras. Ir laiks saprast, ka ne autovadītāji, ne elektroskrejriteņu vadītāji, ne riteņbraucēji, gājēji vai motociklisti nav ne labie, ne sliktie. Viņiem satiksmes dalībniekiem nākas kopīgi cīnīties pret to grupu, kura pati sev izdomā likumus, līdz paši saskaras ar bēdīgām sekām, nereti nelaimē pavelkot līdzi arī citus.
Elektroskrejriteņu kategorija ir jaunākā pilsētas satiksmes dalībnieku grupa. Tai ir lieliska iespēja savu reputāciju veidot no nulles. Taču, kā jau minēju, uz ielas šobrīd redzam daudz patvaļas un tādus braucējus, kas šo pārvietošanās līdzekli uzskata par neaizskaramu, neiznīcināmu un ārpus likuma. Tomēr realitāte ir pretēja – tas ir nestabils, salīdzinoši ātrs, vadītāju nepasargājošs transporta līdzeklis, kas ir ļoti bīstama kombinācija. Turklāt elektroskrejriteņi pie mums un visā pasaulē kļūst arvien populārāki.
Tādēļ aicinu gan elektroskrejriteņu vadītājus, gan iznomātājus, gan arī atbildīgos par ceļu satiksmes noteikumiem un infrastruktūru ļoti proaktīvi pieiet drošības jautājuma risināšanai, izglītojot par drošības aspektiem ne tikai esošos, bet arī topošos skrejriteņu vadītājus, lai noturētu un slāpētu arvien pieaugošo ceļu satiksmes negadījumu līkni, kas ir saistīta ar elektroskrejriteņiem. Bet satiksmes dalībniekiem vēlos atgādināt, ka arī likumā nerakstītās vai sarežģīti interpretējamās ikdienas situācijās cilvēciska saskatīšanās, savstarpēja cieņa, pieklājība un sapratne var glābt vairāk dzīvību, nekā strīdi, apvainojumi un uzbļāvieni: "Nu, kur tu brauc?!". Jo šodien vēl tiešām var būt tā, ka jauneklis vai pusmūža grāmatvedis uz skrejriteņa vēl nav līdz galam apguvis jaunos noteikums. Bet nu jau ir laiks to mainīt. Brauciet droši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
