Jusra Mardini: Kamēr vien plosīsies kari, daudziem cilvēkiem būs jāizdara smagas izvēles
Foto: AP/Scanpix/LETA

2015. gadā man bija 17 gadu, es biju vidusskolniece un sapņoju par savas valsts pārstāvēšanu peldēšanā starptautiskā līmenī. Sīrijas kara postošajā ietekme bija jūtama arvien tuvāk, pēc tam, kad mūsu ģimene bija spiesta pamest mājas Darajā, es un mana vecākā māsa Sāra pieņēmām lēmumu doties uz Eiropu.

Mēs cerējām nogādāt drošībā arī mūsu māti un jaunāko māsu Šahedu. Kad mēs devāmies prom, Šaheda apkampa mūs un šņukstot lūdzās, lai paliekam.

Grieķijas salas Lesbas ziemeļu krasts atrodas tikai 10 kilometru attālumā no Turcijas krasta. 2015. gada augustā mēs ar Sāru iekāpām laivā kopā ar 18 citiem cilvēkiem, kuru vidū bija arī ģimenes ar bērniem. Mēs visi zinājām, ka daudzi cilvēki pārbrauciena laikā mirst. Mēs visi bijām vienlīdz ļoti nobijušies. Vienlaikus mēs visi izmisīgi vēlējāmies izglābties no vardarbības, kas bija mums tieši aiz muguras. Kā jau lielākā daļa laivu, kas veica to pašu ceļa posmu, arī mūsējā bīstami pārsniedza atļauto svaru. Turklāt mānīgi īsajā jūras posmā pārstāja darboties laivas motors.

Stipri pūta vējš, mūsu laiva tika mētāta un griezta uz riņķi starp viļņiem. Kļuva arvien tumšāks. Sāra un es bijām pieredzējušas peldētājas, taču pārējie laivā nejutās tik pārliecināti par savām spējām ūdenī. Mēs uz maiņām laidāmies ūdenī, tādējādi samazinot svaru laivā un palīdzot to sagriezt iepretim viļņiem, lai izvairītos no laivas apgāšanās. Mēs saucām pēc palīdzības, taču tā arī nemanījām nevienu tuvojamies.

Atmiņas par šo jūras šķērsošanu paliks ar mani uz visiem laikiem. Vairāk nekā trīs stundas mēs peldējām. Visi lūdzās. Visbeidzot laivas motors atsāka darboties, un mēs sasniedzām krastu.

Manī šis stāsts joprojām uztur līdz galam neizprotamo jautājumu — kāpēc mums izdevās sasniegt krastu, bet tik daudziem citiem tas nav izdevies. Katru reizi, kad dzirdu par cilvēku grupām, kas noslīkušas jūrā, es atceros savu pieredzi, turoties pie laivas virves un izmisīgi cenšoties virzīt laivu pret viļņiem.

Kā ANO Bēgļu aģentūras labas gribas vēstniecei man ir bijusi iespēja satikties ar daudziem citiem, kuri ir veikuši savus izmisuma pilnos ceļojumus, cenšoties sasniegt drošību. Kopā ar ANO Bēgļu aģentūru apmeklējot Sicīliju, uzklausīju to cilvēku stāstus, kuri bija ieradušies Itālijā no Ziemeļāfrikas krastiem. Stāsti bija piesātināti ar grūtībām, sirdssāpēm, sērām un traumām. Vienlaikus tie bija stāsti par izdzīvošanu, tāpat kā manējais.

Toreiz iepazinos ar Ritu, kura kopā ar savu vienu gadu veco mazuli bija pametusi Nigēriju pēc tam, kad viņas vīrs tika brutāli nogalināts. Viņa man pastāstīja par savu šausminošo ceļu vispirms uz Lībiju, pēc tam - Eiropu. Tas bija ceļojums, kas paņēma vairākas viņas draugu dzīvības. Tāpat satiku divpadsmitgadīgu meiteni no Eritrejas, kura, šķērsojot Vidusjūru, tika nošķirta no savas vecākās māsas un kopš tā brīža nav viņu vairs satikusi. Viņa cerēja, ka varēs pievienoties savam brālim Vācijā. Satiku arī meitenes, kuras sava ceļojuma laikā bija kļuvušas par cilvēktirdzniecības upuriem.

Tas patiesi salauza manu sirdi. Pēc tam, kad esmu uzklausījusi stāstus, dažkārt naktīs nevaru aizmigt.

Palīdzība, ko saņēmām Vācijā, ļāva man strauji virzīties uz priekšu un sasniegt savu sapni par dalību Olimpiskajās spēlēs. Tomēr, kā tiek uzsvērts šajā ANO Bēgļu aģentūras ziņojumā, daudzi citi bērni joprojām saskaras ar neiedomājamiem izaicinājumiem un riskiem, lai nokļūtu līdz Eiropas krastiem un tālāk.

Neviens neizvēlas būt bēglis un pamest visu, dodoties pretī neskaidrai nākotnei. Taču, kamēr vien turpinās plosīties kari, daudzi cilvēki būs spiesti pieņemt tādus lēmumus kā mēs ar Sāru. Kad cilvēki bēg no vardarbības un ir spiesti veikt šādus izmisumā balstītus ceļojumus, lai sasniegtu Eiropu, mums visiem vajadzētu parūpēties, lai viņi saņem nepieciešamo palīdzību un atbalstu, lai pēc iespējas ātrāk spētu nostāties uz savām kājām.

Tas nozīmē, ka bērniem, kuri ierodas Eiropā, jāgarantē droša mājvieta, nevis izmitināšana aizturēšanas centros, ka bērni tiek identificēti kā bērni, kā arī viņiem ir piekļuve sistēmām, kas radītas, lai palīdzētu. Tāpat bērniem jābūt pieejamai informācija, lai viņi spētu izdarīt labi informētas izvēles, un sniegta iespēja turpināt izglītību bez pārrāvumiem.

*Jusra Mardini (Yusra Mardini) ir ANO Bēgļu aģentūras labas gribas vēstniece, bēgle no Sīrijas un olimpiete. 2016. gadā Rio viņa peldēja kā pirmās Bēgļu Olimpiskās komandas dalībniece.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form