Minskā filmētajos videomateriālos it kā paralēli pastāv divi laikmeti. Vienā pusē ir Baltkrievijas pilsoņi ar baltsarkanbaltiem karogiem. Viņu āriene un izturēšanās neatšķiras no Lietuvas pilsoņu ārienes un izturēšanās, kas būtu loģiski sagaidāms. No Minskas līdz Viļņai ir tikai 180 kilometru, tas ir mazāk nekā trīs stundas, braucot ar auto, vai 35 minūtes, ceļojot lidmašīnā. Otrpus ir Aleksandrs Lukašenko baltā, gluži kā vilciena sastāva vadītājam, kreklā, ar padomju karogu un sirpi rokās un vārdiņu "piecgade" kā svarīgāko ekonomikas terminu.
Ar izdevēja atļauju portālam "Delfi" ir tiesības latviešu valodā pārpublicēt neatkarīgā Krievijas medija "proekt.media" rakstu.
Kā gadījies, ka gandrīz jau Lietuvas pilsoņi un izteikti padomiskais republikas vadītājs līdzpastāv vienā valstī? Kā Lukašenko spējis noturēties līdz 2020. gadam, nepiemirstot par "piecgadēm" un tamlīdzīgiem "darba varoņdarbiem"?
Lai saprastu, no kurienes uzradies Aleksandrs Lukašenko, kā viņam uz ceturtdaļgadsimtu izdevies iesaldēt valsti un kā baltkrievi kļuvuši tik līdzīgi lietuviešiem, jāatskatās Baltkrievijas vēsturē.
Divreiz nokavējušie
Vēsturnieki baltkrievus apraksta kā divreiz nokavējušu un divreiz smagi traumētu sabiedrību. Pirmkārt, baltkrievu nacionālā pašapziņa par sevi atgādināja kā pēdējā reģionā. 20. gadsimta sākumā, kad pat igauņi un latvieši, kuriem nekad nebija bijis savas valsts, stingri paziņoja, ka viņiem vajadzīga suverenitāte, demokrātija un izglītība dzimtajā valodā, baltkrievi tikai sāka apzināties sevi kā politisku nāciju.
