Un tomēr pēdējos mēnešos ir bijis daudz jādomā, kāds ir mans viedoklis par izvirzīto priekšlikumu – aizvākt šos pieminekļus no acīm. Par Andreja Upīša pieminekli ir grūti precīzi formulēt savas sajūtas.
Ar Andreju Upīti mana ģimene ir bijusi ļoti cieši saistīta. Viņš bija viens no mana vectēva Jūlija Pētersona, aptiekāra, dramaturga, grāmatu spiestuves īpašnieka un tiesu izpildītāja, tuvākajiem draugiem. Mans vectēvs pieturējās pie mēreni centriskiem uzskatiem. Savās salonkomēdijās, ko iestudēja Nacionālais teātris, rādīja visus dažādos sabiedrības slāņus, un uzņēmēju aprindas tajās galvenokārt tika tēlotas caur gaišas ironijas prizmu.
Tik skarbs redzējums kā Andrejam Upītim, kurš pieslējās izteikti kreisiem uzskatiem, viņam nepiemita. Taču, tā kā vectēvs bija ārkārtīgi liberālu uzskatu cilvēks, tas netraucēja viņiem palikt labiem draugiem. Periodā, kad Upītim klājās materiāli grūtāk, Pētersons pieņēma viņu darbā savā grāmatspiestuvē par korektoru. Vēl nesen tēva rakstāmgalda atvilktnēs atradu kāda burtliča atmiņas par savu mācekļa laiku Pētersona spiestuvē Krišjāņa Barona ielā. Tur Andrejs Upīts tēlots kā sirsnīgs un iejūtīgs cilvēks, kurš pamana jauno censoni, uzrunā to un, sajutis interesi par literatūru un saviem darbiem, uzdāvina tam savu grāmatu ar ierakstu, un vēlāk arī pasniedz biļeti uz lugas "Mirabo" pirmizrādi.
Kā saprotu, 1920. gadā Jūlijs Pētersons bija viens no galvotājiem, kad bija jāpalīdz izpestīt Upīti no cietuma. Man mājās saglabājušās arī Upīša cietumā ar zīmuli rakstītās vēstules Jūlijam, kur cita starpā lūgts arī palīdzēt viņa dēlam, ko Pētersons arī uzņemas.
1944. gada martā Jūlijs Pētersons kā viens no 188 Latvijas inteliģences un politisko aprindu pārstāvjiem paraksta leģendāro Rietumu sabiedroto valdībām adresēto memorandu, kurā pausts aicinājums palīdzēt atjaunot Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Divas nedēļas pēc padomju spēku atgriešanās Rīgā Pētersonu uz šī pamata apcietina un tur čekas pagrabos, kur pratina par inteliģences noskaņojumu. Viņš pratināšanā klusē, pēc tam uzraksta savu liecību labā krievu valodā, jo bija studējis farmāciju Maskavā. Šajā liecībā viņš faktiski saviem vārdiem izklāsta domu, kas izteikta memorandā, – ka redz tikai vienu iespēju – Latvijai jābūt neatkarīgai un demokrātiskai valstij. Un tiek izsūtīts uz Krasnojarskas apriņķi, kur Kanskā, nometinājumā, mirst no bada 1945. gada augustā.
Kāpēc to pieminu? Tāpēc, ka Jūlija Pētersona kundze Eiženija, mana vecmāmiņa, cerībā, ka padomju iekārtā par ietekmīgām politiskām figūrām kļuvušie Jūlija Pētersona draugi un kolēģi spēs palīdzēt, apmeklē gan Andreju Upīti, gan Kirhenšteinu. Diemžēl nekādu palīdzību vai atbalstu viņa nesagaida. Ar šodienas pieredzi raugoties, man tas ir daudz labāk saprotams, kaut gan jaunības maksimālismā nespēju ar to samierināties. Te nav runa par savas ādas glābšanu. Jāņem vērā, ka Latvijas radošās inteliģences pārstāvji, lai kādās lomās viņi savus pienākumus pildīja, tāpat nespētu ietekmēt čekas rīcību. Tā bija nežēlīga sistēma, kurā vietējiem "kadriem" bija paredzēta statistu loma, un to komandēja no Maskavas.
Otrkārt, Jūlijs Pētersons, atrazdamies čekas pagrabos, nenoliedza savus demokrātiskos un patriotiskos uzskatus. Viņš nespēja samierināties ar iekārtas maiņu un savu padomju okupācijas noliegumu nemaz neslēpa savā rakstiskajā liecībā. Te nevarēja kādam iestāstīt, ka arests ir kļūda, Pētersons atbalsta padomju varu un ir atbrīvojams. Te sadūrās divi pasaules uzskati un divas atšķirīgas vērtību sistēmas. Vai Upīts vēlāk vīlās savā sākotnējā padomiskajā pārliecībā un uzskatos, nezinu.
Kad mēs ar brāli augām, tēvs Pēteris Pētersons, cenšoties mums nesarežģīt dzīvi, par sava tēva likteni detalizēti nestāstīja, zinājām tikai, ka agri miris svešumā. Vēlāk, kad patiesība nāca gaismā, man jau pieaugušai esot, pietrūka vietas, kur vectēvu pieminēt. Jā, mēs visi varam savas ģimenes upurus pieminēt pie Brīvības pieminekļa. Taču man pietrūka tādas personiskas vides vai vietas. Tā nu, ejot garām Upīša piemineklim, esmu atcerējusies vectēvu un ne tikai viņu. Esmu tur nereti kavējusies pārdomās par Latvijas cilvēku skarbajiem likteņiem un par to, ko dzīve no katra ir prasījusi. Beigās jau katram ir jāatbild pašam par sevi.
Man nevilšus gribas savas izjūtas par Upīša pieminekli pielīdzināt Jāzepa izvēlei Raiņa lugā "Jāzeps un viņa brāļi". Izkļuvis no bedres, kurā brāļi viņu iegrūda, Jāzeps atsakās novilkt saplēsto kreklu, kurā ieķēries ērkšķis un duras tam sirdī. Jo viņš cenšas piedot brāļiem, bet nespēj pāridarījumu aizmirst. Un šis ērkšķis palīdz viņam to neaizmirst. Tā nu es reizēm esmu jutusies kā Jāzeps, kam negribas novilkt šo kreklu, lai neaizmirstos pāri darītais. Respektīvi, man šis piemineklis ir licis domāt un atcerēties.
Nevaru nepieminēt arī, ka, maza būdama, esmu viesojusies dzīvoklī, kurā tagad ir Andreja Upīša muzejs, kad rakstnieks vēl bija dzīvs. Tēvs mani paņēma līdzi, iedams pie Upīša kā pie kādreizējā tēva drauga. Un, kaut arī sirdī bija palicis rūgtums, viņš, domājams, vēlējās paspiest rakstniekam roku izlīgumā. To saprotu tagad. Toreiz sēdēju rakstniekam klēpī, kaut arī mani vairāk interesēja viņa kaķis.
Savādā kārtā liktenis ir padarījis mani par šī paša Upītim veltītā pieminekļa tēlnieka autortiesību mantinieci. Mana krustmāte Tīna Hercberga bija tēlnieka Alberta Terpilovska sieva, un viņu abu pēdējā griba bija, lai rūpējos par Terpilovska radošo mantojumu.
Protams, sabiedrība vai lēmēji izdiskutēs, kas būtu darāms ar pieminekli, un pieņems attiecīgus, savai kompetencei atbilstošus lēmumus.
Es jau aprakstīju savas līdzšinējās izjūtas pret pieminekli, kamēr vēl nebija izskanējis priekšlikums to pārvietot. Bet tagad pievērsīšos izskanējušajam priekšlikumam. Man tas liekas neko nedodošs sabiedrībai. Noslēpt no acīm nav nekāds risinājums šajā duālajā situācijā, kad mēs apzināmies Andreja Upīša kā latviešu rakstnieka lielumu un viņa nenovērtējamo devumu, taču vienlaikus nevaram ignorēt viņa rīcību 1940. gadā.
Mani pārsteidza Upīša ģimenes locekļu mēģinājums nopelt pieminekli. Piekrītu – tas nav komplimentārs Upītim kā personībai. Piemineklis nerāda Upīti kā Balto tēvu. Nē, viņš attēlots kā skarbs un iecirtīgs vecs cilvēks ar piešķiebtu zodu, taču staltu stāju, viņa skatiens vērsts lejup, un tomēr tēls ir impozants savā mērogā. Es nepiekrītu, ka tas ir "okupācijas varas diktēts". Latvijā mākslinieki tomēr pat padomju laikā saglabāja savu attieksmi un ieskatus, reizēm arī riskējot ar darba nepieņemšanu. Tas jau bija astoņdesmito gadu sākums, kad tēlnieks Terpilovskis un arhitekts Asaris veidoja šo skulptūru. Un Upīša rakstura šķautnes un laikmeta pretrunas tomēr ir saskatāmas šajā tēlā.
Tāpēc man ievērības cienīga šķiet tēlnieka Ivara Drulles ideja pāršķelt šo pieminekli vertikāli uz pusēm, ja vien tas tehniski ir īstenojams, un abas puses atbīdīt atstatus, tā veidojot plaisu tēla vidusdaļā. Tas būtu kontekstam atbilstošs un jēgpilns risinājums, turklāt simboliski izteiktu rakstnieka duālo mantojumu. Un tas ļautu mums saviem bērniem un pilsētas viesiem stāstīt par sāpīgo mūsu vēsturē pārliecinošā un mūsdienīgā veidā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
