Eiropas Savienības valstu (pagaidām arī Lielbritānijas) finanšu sektora uzraudzības modeļi ir dažādi: sākot no gandrīz visa tirgus uzraudzības no centrālās bankas puses līdz sadrumstalotai uzraudzībai ar lielu ietekmi no Finanšu ministrijas puses. No 19 eirozonas valstīm 12 dalībvalstīs finanšu sektora uzraudzību veic centrālā banka. Septiņās no dalībvalstīm (Austrija, Igaunija, Latvija, Luksemburga, Malta, Somija, Vācija) uzraudzību veic atsevišķa institūcija, kuras viena vai galvenā funkcija ir finanšu sektora (galvenokārt bankas) regulācija un/vai uzraudzība.
Lai saprastu labāk katru uzraudzības modeli, sniegšu dažus piemērus par ES dalībvalstu modeļiem.
Lielbritānija
Pēc 2008. gada pasaules finanšu krīzes Lielbritānijas valdība nolēma veikt apjomīgu finanšu sistēmas uzraudzības reformu. 2012. gadā tika izveidota jauna finanšu sektora uzraudzības institūcija (Prudential Regulatory Authority) kā Anglijas centrālās bankas apakšvienība. Pirms tam finanšu sektora uzraudzību veica neatkarīga institūcija (Financial Sector Authority (FSA)), kuras izveide formāli tika pabeigta 2001. gadā. Pirms FSA, kas tika izveidota pēc "Barings Bank" krīzes (1995), finanšu sektora uzraudzību veica Anglijas centrālā banka. Šis piemērs ilustrē to, ka pēc lielām krīzēm finanšu sistēmas sektora uzraudzības mehānisms būtiski mainās, meklējot optimālo modeli.
Šādas reformas tika pamatotas ar FSA nespēju tikt galā ar banku uzraudzību finanšu krīzes laikā. Pievienojot finanšu sektora uzraudzību centrālajai bankai, tika panākta efektīvāka lēmumu pieņemšana krīzes situācijās un optimizēta banku uzraudzība. Lielas diskusijas šo pārmaiņu laikā notika par Anglijas centrālās bankas atbildību (accountability) par tai uzticētajiem uzdevumiem.
Vācija
Vācijas finanšu sektora uzraudzību jau ilgstoši veic Finanšu sektora uzraudzības padome (Federal Financial Supervisory Authority ("BaFin")). Kopš 2002. gada, kad institūcija tika izveidota, apvienojot vairākas finanšu sektora uzraudzības vienības, "BaFin" nodrošina finanšu sektora, ieskaitot bankas, regulāciju un uzraudzību. Kopš Eiropas vienoto uzraugu (Single Supervisory Mechanism) un finanšu sektora regulatora (European Banking Authority) izveides "BaFin" ir galvenais valsts pārstāvis šajās institūcijās, taču arī centrālā banka (Deutsche Bundesbank) piedalās banku uzraudzības procesā.
Galvenā finanšu sektora uzraudzības iestāde ir neatkarīga institūcija (Financial Market Supervisionin Austria (FMA)), kas tika izveidota 2002. gadā, apvienojot "zem viena jumta" galveno finanšu tirgus dalībnieku uzraudzību. Pēc 2008. gada finanšu krīzes arī Austrija pārskatīja savu finanšu sektora modeli, un jaunākais paredzētais modelis, kas sāks darboties 2019. gadā, paredz zināmu lomu arī Finanšu ministrijai. Austrijā finanšu sektoru regulē trīs institūcijas – FMA (institucionālā tirgus pārraudzība), Austrijas centrālā banka (finanšu stabilitāte) un Finanšu ministrija (tirgus regulācija). Pagaidām tiešo banku uzraudzību nodrošina Austrijas centrālā banka.
Kurš modelis ir labākais?
Kā redzams, finanšu tirgus uzraudzības modeļi ir dažādi un laika gaitā tie mainās, meklējot vispiemērotāko variantu vai arī sekojot politiskajai konjunktūrai. Nevar teikt, ka kāds no modeļiem ir vislabākais, taču zināmas priekšrocības ir katram no tiem.
Finanšu sektora uzraudzība, to nodrošinot ar centrālās bankas starpniecību, sniedz vairākas priekšrocības:
izmaksu optimizācija. Visas centrālās bankas rūpējas par finanšu stabilitāti valstī un rūpīgi seko finanšu sektora attīstībai un tā padziļinātai analīzei. Veicot visa finanšu sektora vai tā galvenā spēlētāja – banku – uzraudzību, centrālajā bankā netiek dublētas vairākas funkcijas, kas ir nepieciešamas atsevišķām institūcijām, piemēram, juridiskie pakalpojumi, apsardzes pakalpojumi, statistikas analīze;
lēmumu pieņemšanas operativitāte. Pasaules valstu pieredze rāda, ka krīzes laikā katra institūcija cenšas pasargāt sevi no grūtu (bankas bankrots) vai nepopulāru lēmumu (ierobežotas depozītu izmaksas) pieņemšanas, tādējādi bremzējot laicīgu lēmumu pieņemšanu, kur katra stunda var izrādīties izšķiroša. Ja lēmumi ir jāpieņem vienā institūcijā, šis process notiek raitāk;
centrālā banka ir atbildīga par likviditātes nodrošināšanu bankām. Pieredze rāda, ka krīzes laikā institūcijas savā starpā stīvējas par korektāko juridisko formulējumu un dienas, kas aizvadītas, šādi strīdoties, var maksāt kādai finanšu institūcijai tās licenci vai noguldītājiem – to nenodrošināto depozītu daļu;
mazās valstīs, tādās kā Latvija, ir limitēts finanšu ekspertu skaits. Labāki rezultāti var tikt sasniegti, ja finanšu sektora ekspertīzi koncentrē "zem viena jumta", nevis izkaisa pa vairākām institūcijām, kuras savā starpā konkurē par ekspertu piesaisti.
Modelim, kurā centrālā banka nodrošina finanšu sektora uzraudzību, ir arī savi mīnusi. Viens no galvenajiem – potenciāls interešu konflikts starp monetārās politikas lēmumiem un banku uzraudzību. Šis bija viens no lielākajiem diskusiju objektiem, kad Eiropas Centrālā banka (ECB) saņēma banku uzraudzības mandātu 2014. gadā. ECB tika galā ar šo uzdevumu, izveidojot specifisku lēmumu pieņemšanas mehānismu. Šobrīd ECB ar tās apakšvienību (Single Supervisory Mechanism (SSM)) nodrošina Eiropas svarīgāko banku uzraudzību.
Modelim, kurā finanšu tirgu nodrošina speciāli tam izveidota institūcija, ir sekojošas priekšrocības:
institūcija veic tai specifiski uzdotos pienākumus finanšu sektora uzraudzībā (minimāls interešu konflikts);
parasti šīs institūcijas tiek finansētas vai līdzfinansētas no finanšu tirgus dalībnieku puses, lai gan šis ir vājš arguments, jo pašreiz visas uzraugāmās bankas maksā nodevu ECB SSM. Līdz ar to banku uzraudzība eirozonā netiek novelta uz nodokļu maksātāju pleciem.
Šī modeļa mīnusi ir šaurs fokuss uz doto mandātu, bez plašākas vīzijas par ekonomikas attīstību un finanšu stabilitāti valstī.
Austrijas modeļa, kurā Finanšu ministrijai būs teikšana par finanšu tirgus regulāciju (regulējošā, ne uzraugošā funkcija), pluss ir tāds, ka ministrija ir iesaistīta tirgus nosacījumu izvirzīšanā. Tas būtu loģiski, jo ministrija būs tā, kas krīzes laikā lems par bankas potenciālo finansēšanu (ja tā būs sistēmiski svarīga banka). Šī modeļa lielākais mīnuss – politiskais cikls, kas ietver lielāku lēmumu nestabilitāti.
Svarīga loma jaunajā finanšu sektora uzraudzības ietvarā ir arī banku rezolūcijas un likvidācijas iestādei valstī. Eiropas līmenī to nodrošina vienotā banku rezolūcijas iestāde (Single Resolution Board). Tomēr šīs nianses prasa detalizētāku diskusiju, kas nav šī raksta mērķis.
Kā uzraudzīt finanšu sektoru Latvijā?
Pirms FKTK izveides 2000. gadā banku uzraudzību veica Latvijas Banka. FKTK funkcijas laika gaitā ir paplašinājušās. Šī institūcija ir arī pārdzīvojusi vairākas finanšu krīzes, kas saistītas ar banku – "Parex bankas", Latvijas Krājbankas – krahu.
Katra valsts izvēlas sev optimālo modeli tās finanšu sektora uzraudzībai, un, kā rāda pieredze, valstis ik pa laikam veic situācijas analīzi un būtiskas izmaiņas, ja tādas ir nepieciešamas.
Latvijas jaunā valdība ir definējusi, ka viena no tās prioritātēm būs finanšu sektora sakārtošana. Šis raksts lai kalpo kā ceļa karte tādu lēmumu pieņemšanai, kas uzlabotu, nevis grautu Latvijas finanšu sektora stabilitāti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
